tiek aizvesti, un Elizabetes kundze noraugās tajos gluži kā norūpējusies māte. – Ar viņiem viss būs kārtībā, – marķīze mierina. – Lai viņi paēd.
– Ceru, ka pavāri tos labi baro.
– Šie suņi ēd labāk par daudziem parīziešiem.
Princese veikli atgūstas.
– Lai Dievs parūpējas arī par viņiem. – Pa ceļam uz darbnīcu princese pēta mani. – Dofins ir ļoti slims, – viņa paziņo. – Ārsti apgalvo, ka tā ir kāda mugurkaula slimība. Zēnam ir tikai septiņi gadi, bet viņš spiests valkāt metāla korseti. – Bērnam tas ir briesmīgs pārdzīvojums. – Un viņš mokās drudzī, – princese klusi piebilst. – Varbūt šodien katra uztaisīsim viņa portretu? Es vienu aiznesīšu uz Svētā Sulpīcija baznīcu.
Dievbijīgie nes savārgušo cilvēku locekļu vaska figūriņas uz Svētā Sulpīcija baznīcu, jo tic, ka svētais darīs brīnumus. Zem svētā relikviju šķirsta un skulptūras rindojas simtiem vaska roku un kāju, ko darinājuši neprasmīgi meistari no Krastmalas laukuma. Šķiet, ka vajadzētu apvainoties par šādu lūgumu, taču es jūtos dziļi aizkustināta.
– Būšu pagodināta, ja varēšu palīdzēt.
– Vai nāksiet man līdzi uz baznīcu? Gribu, lai apskatāt, ko paveikuši citi mākslinieki. Neviens nav tik izcils kā jūs, bet varbūt jūs iedvesmosieties… augstākam aicinājumam.
Viņa domā, ka es sajutīšu aicinājumu atteikties no karaļa mīļāko un kurtizāņu meitu vaska figūru taisīšanas. Mēs gan paslēpām di Barī kundzes ekspozīciju, kad pie mums viesojās karaliskā ģimene, taču princese noteikti ir dzirdējusi, ka ikdienā tā ir apskatāma.
– Jā, – es nepārliecinoši nosaku. – Varbūt. – Acīmredzot princese neizprot darba patieso jēgu. Varbūt viņa iztēlojas, ka es, ja vien papūlētos, noteikti varētu pelnīt iztiku ar svēto figūriņām.
Darbnīcā līdzās durvīm karājas pabeigtais krustā sistā Kristus tēls. Tas ir mana apakšdelma garumā, tātad pietiekami liels, lai es saprastu, cik grūti princesei nācies darināt katru rokas pirkstu. Es pieeju tuvāk. Acis un lūpas ir pieņemamas, ja atceramies, ka viņa nekad agrāk nav taisījusi sejas.
– Ļoti labi, – es godīgi atzīstu. Izmantotās krāsas ir ļoti kvalitatīvas, un ir skaidri redzams, ka princese prot lietot eļļas krāsu. – Ļoti labi, kundze.
– Elizabete ir tiešām talantīga. – Marķīze lepojas gluži kā vecākā māsa. – Es jau gadiem viņai stāstu, ka vajadzētu strādāt ar vasku. – Viņa apsien priekšautu no tik smalka materiāla, ka ir žēl tādu notriept.
Mēs pieejam pie letes, kur jau atkal ir nolikts māls un visi nepieciešamie instrumenti. Trīs bļodas ar ūdeni, sūkļi, dvieļi, irbuļi, podnieka lekāli un pat cilpiņas. Platā keramiskā vāzē ir saliktas garas koka lāpstiņas, un spožajā darbnīcas apgaismojumā es iztēlojos, ka tās ir puķes, kas tiecas pēc saules.
Es iemērcu rokas bļodā, un princese ar marķīzi seko manam piemēram.
– Māls visu laiku ir jāmitrina, – es atgādinu. – Sauss tas plaisā. – Tad mēs ķeramies pie darba. Viens māla gabals tiek izveltnēts četrstūra formā un taps par pamatu, pārējie divi tiek savelti vidējā un lielā bumbā, kaklam un galvai. Kad mēs visus trīs gabalus savienojam, sākas sejas veidošana. – Lielākoties jāstrādā ar īkšķiem, – es stāstu un rādu, kā spiest ar pirkstiem, lai radītu dobumus acīm un izcilni degunam. Ausīm nepieciešams papildu māls, bet vispirms jāuztaisa rievas. Es paņemu irbuli un rādu. – Ikreiz, kad savienojat detaļas, vajag ierobīt. – Es pakasu veidojamās galvas virsmu, kur tiks pievienotas ausis, un tad to pašu izdaru ar ausu gabaliem. – Redzat? – Tad es pielipinu ausis pie galvas. – Un tagad es šuvi aizdarināšu. – Es iemērcu rokas ūdenī un parādu viņām, kas darāms ar pastu no ūdens un māla.
Tālāk es stāstu, ka ausīm jāsākas acu kaktiņu līmenī un jābeidzas degungala līmenī – tāds ir simetrijas likums. Kad ir skaidrs, ka norādījumi ir saprasti, es ļauju viņām strādāt patstāvīgi. Apcerīgajā klusumā ir jaušams kaut kas mierinošs. Te nav neviena traucēkļa, kas nemitīgi gadās Tempļa bulvārī. Nav Jahīna ar mokošajiem jautājumiem, nav virtuves trokšņu, nav nepacietīgu klientu, kas pie ārdurvīm smejas vai skaļi uzsauc draugiem. Es ievelku pēdējo cirtu dofina galvā un paceļu galvu. Izrādās, ka princese skaudīgi nolūkojas manī.
– Paskatieties, cik jūsējā ir skaista! Šī seja… – Viņa pienāk klāt. – Tā ir tik…
– Reāla, – marķīze nosaka.
Durvis atveras, un mēs visas pagriežamies. Tā ir vienpadsmit gadus vecā valdnieku meita Marija Terēze, kurai seko divas sievietes baltās šemizkleitās un pūderētās parūkās.
– Marija Terēze! – iesaucas Elizabetes kundze. – Kāds brīnišķīgs pārsteigums.
– Redzat? – karaļa meita jautā savām pavadonēm. – Es taču teicu, ka viņas nebūs aizņemtas.
– Kur ir jūsu māte? – marķīze jautā.
– Kā gan es to varētu zināt? – jaunā meitene atcērt. – Mēs nekad neuzturamies kopā. – Viņa šķērso darbnīcu, atstājot sievietes pie durvīm. – Ko jūs darāt?
– Darinām dofina bistes, – marķīze paskaidro.
– Tāpēc ka viņš ir slims?
– Jā, – Elizabetes kundze atbild. – Piektdien aizvedīsim tās uz Svētā Sulpīcija baznīcu Parīzē.
– Kāpēc? Domājat, ka svētais viņu dziedinās?
– Varbūt viņš ieraudzīs šos krūšutēlus un iežēlosies par jūsu brāli.
Marija Terēze nopēta visas trīs skulptūras un manējo paceļ rokās.
– Jūsu? – viņa jautā man. – Tā ir labāka par pārējām.
– Kundze, es ar to pelnu iztiku.
– Zinu, – meitene attrauc.
– Nolieciet atpakaļ, – Elizabetes kundze mudina. – Tās vēl nav pabeigtas.
Piemiegusi acis, Marija Terēze palūkojas uz mani, it kā es būtu vainīga, ka viņai aizrādīts. Tad viņa noliek bisti, bet ar pirkstu nejauši nolauž dofinam degunu.
– Jūs to salauzāt! – marķīze iesaucas.
– Vai tas nozīmē, ka mans brālis mirs? – Marija Terēze vaicā.
– Protams, ka ne, – Elizabetes kundze steidz mierināt un aši saskatās ar marķīzi. – Mēs darām krietnu darbu, nevis pesteļojam.
– Taču viņu nevar dziedināt. Es dzirdēju, ko runā ārsti. Nekas vairs neesot līdzams.
– Dievs
