karali, kas dos tautai tādas pašas tiesības kā Anglijā.
– Un tieši tas ir viņa mērķis, vai ne? – es jautāju. Anrī to ir apgalvojis arī agrāk, taču ir grūti noticēt, ka ar mums kopā vakariņo nodevējs. Es savā mūžā nekad neesmu sastapusi nodevēju.
– Jā.
– Kāpēc karalis Luijs neaptur viņu?
– Viņš mēģina. Tādēļ jau tiek sasaukti Ģenerālštati. Ja viņš dos frančiem tādas pašas tiesības kā Anglijā, tad hercogam zudīs jebkādi argumenti.
– Bet angļiem ir konstitucionālā monarhija! – es iesaucos.
– Un tas varbūt ir kompromiss, kam jāpiekrīt, ja karalis negrib atdot savu kroni radiniekam.
– Tātad jūs piekrītat prasībām, ko izvirza tauta?
– Es uzskatu, ka arī muižniekiem un garīdzniekiem ir jāmaksā nodokļi, – Anrī piesardzīgi atbild. – Tāpat kā mums.
Vai jūs zināt, ko ik gadu nosūtāt karalim?
To es zinu pilnīgi noteikti.
– Trešo daļu savu ienākumu.
– Un ko mūsu karalis ar to iesāk? Parīzes ielas kliedz pēc labošanas, slimnīcas guļ drupās… Amerikāņiem taisnība, ka nodokļus drīkst uzlikt vienīgi ar tautas piekrišanu. Un tātad būtu tikai godīgi, ja tos maksātu arī muižnieki un garīdzniecība. Viņi nemaksā ne desmito tiesu, ne gruntsnomu, nemaz jau nerunājot par ceļa nodevu un sāls nodokli. Hercogs ir atradis veidu, kā uzkurināt cilvēkus. Ja viņam aiz muguras stāv satracināta trešā kārta…
Mēs klusējot raugāmies viens uz otru.
– Varbūt Lafajets palīdzēs, – es beidzot nosaku. – Viņš ir ļoti cienījams vīrs.
– Viņš palīdzēs vien tad, ja karalis viņu uzklausīs. Taču draudzība ar hercogu var patraucēt.
– Ja Lafajets ieradīsies, es palūgšu atļauju uztaisīt viņa figūru.
– Valsts var sašķīst drumslās, – Anrī šķelmīgi saka, – bet Lafajets vismaz saglabāsies vaskā.
Es brīnos, ka viņš tā runā.
– Francija man ir ļoti dārga.
Anrī pasmaida.
– Un jūsu ienākumi arī.
Es kamīnā pielieku malku un novietoju zābakus pēc iespējas tuvāk.
– Jūs tiešām vēlaties, lai galds stāv tik tuvu ugunij? – Jahīns pārjautā.
– Jā, – es atbildu. – Tā būs labi. – Gaišo diennakts laiku es gribu izmantot darbam. Tā kā nepietiek sveču, ir jāstrādā, kamēr spīd saule.
Jahīns noliek galdu un sakrusto rokas uz krūtīm.
– Vai tagad jūs izstāstīsiet par marķīzu?
– Viņš bija šausmīgs, – es saku. – Absolūts briesmonis.
Puisis noelšas.
– Tiešām?
Es pamāju ar galvu.
– Viņam garšo mazi puisīši.
– Izbeidziet! Lūdzu, stāstiet visu, kā bija!
– Patiesībā, – es rāmi atbildu, – viņš ir vecs cilvēks, kurš savas dzīves laikā sastrādājis šausmu lietas.
– Piemēram? – Jahīns vaicā, iepletis acis.
– Piemēram, ar varu ieguvis mazus zēnus un meitenes. Vai saproti, ko tas nozīmē? – Jahīns klusējot paloka galvu, un es turpinu: – Viņš nolaupīja nevainīgus bērnus un sita tos tik ilgi, kamēr tie aizbēga vai nomira.
– A feier zol im trefen, – puisis nočukst jidišā un pēc tam iztulko:
– Marķīzs ir pelnījis degt liesmās. Un jūs taisīsiet viņa figūru?
– Jā. Cilvēki savā būtībā ir nežēlīgi, – es skaidroju, – tādēļ nežēlība viņus apbur. Slepus viņi baidās, ka var kļūt tādi paši kā marķīzs un ka viņus glābj tikai krietna audzināšana vai reliģija.
– Vai jūs domājat, ka ar mani var notikt tas pats, ja es vairs neiešu uz templi?
– Protams, – es mākslotā nopietnībā saku. – Manuprāt, arī tu sāktu alkt pēc cilvēka miesas un pēkšņi ķertos pie mazu bērnu ēšanas. – Es negaidīti metos uz priekšu, un puisis kliegdams aizbēg.
Desmitā nodaļa
Pastāv dabiskas un neatņemamas tiesības, ko nācija nedrīkst pārkāpt.
Hercogs ir atvedis viesi! Es atkāpjos no loga un iesteidzos virtuvē, kur māte gatavo mūsu labāko cepeti ar sīpoliem.
– Viņš ir klāt! – es saucu.
– Marķīzs de Lafajets?
– Tas noteikti ir viņš, jo sēdēja hercoga karietē. Ģērbies zilā zīda vestē un rokā tur spieķi. Gluži tāpat kā gleznās.
Kāpnēs ir dzirdama tēvoča balss. Viņš stāsta, kā mēs pelnām iztiku.
– Tagad mums ir vairāk nekā piecdesmit vaska figūru, un mēs cenšamies taisīt arvien jaunas.
Māte noņem priekšautu un saglauž cirtu, kas izspraukusies ārā no cepurītes. Mēs sadodamies rokās un kopā ieejam salonā. Telpa ir izgaismota tik bagātīgi, it kā sveču būtu papilnam. No rītdienas būs vēl vairāk jātaupa, taču ieguvums būs tā vērts. Ieradušies ir visi: Marats, Robespjērs, Kamils, Lisila. Anrī atvedis līdzi Žaku. Hercogs iepazīstina ar savu viesi, un es viņu pirmo reizi redzu tik apburošu.
– Un šī, – hercogs beidzot saka, – ir Grosholcas jaunkundze.
Lafajets velta man smaidu. Viņam ir ovāla seja ar izteiksmīgu degunu un uzticības pilnām acīm. Figūru taisīt būtu ļoti viegli.
– Šo tikšanos es uzskatu par lielu godu, – viņš saka. – Jūsu tēvocis stāstīja, ka esat radījusi daudzas no skulptūrām, kas redzamas apakšstāvā. Arī Bendžaminu Franklinu.
– Tas tiesa. – Es aizvedu viņu līdz krēslam. Namamātes pienākumi man ir zināmi, un es apsēdinu viņu starp tēvoci un hercogu. – Ar mesjē Franklinu es esmu tikusies vairākkārt.
– Figūra iznākusi ļoti līdzīga. Pat acis jums izdevies atveidot atbilstoši.
