ir mainījušies, – māte klusi piebilst. – To saprotu pat es. Mērijā noņemts karaļa portrets. Pati savām acīm redzēju vakar, pa ceļam uz veikaliem.
– Viņi ir krietna ģimene, – es aizrādu.
– Nav jau runa par to, kurš ir krietns un kurš nav, – Kurtiss skaidro. – Svarīgākais ir tas, kuram ir nauda. Un šobrīd tas ir Orleānas hercogs. Monarhija ir spiesta visu laiku aizņemties, – tēvocis turpina. – Summas ir milzīgas. Nebūtu prātīgi arī turpmāk taisīt viņu figūras zīda zeķēs un briljantu egretēs.
“Ko citu viņiem vajadzētu valkāt?” es gribētu pajautāt. “Kad karaliene ekonomē, muižnieki kliedz. Viņiem vajadzīgas tiesības uz svecēm, zīda zeķēm un drānām. Viņi grib tiesības pārdot ikvienu tērpu, ko mūsu karaliene jau reizi ir valkājusi. Jo tas kuplāks, mežģīņotāks un smalkāks, jo labāk.” Tomēr skaļi es diezgan mierīgi saku:
– Ceru, ka jūs nesolījāties hercogam.
– Nē.
– Un kā viņš reaģēja?
Kurtiss no tuvējā galdiņa paņem pīpi un meklē sveci. Pēkšņi es attopos, cik telpā ir tumšs, lai gan logi ir vaļā.
– Kur ir sveces? – mēs vienā balsī jautājam.
– Vairāk nav, – māte atbild. – Es taupu izstādēm.
– Ko tas nozīmē? – es tincinu. – Mums taču ir nauda!
Māte tikko jaušami pasmaida.
– Sveces nevar nopirkt ne par kādu naudu, ja neviens tās nepārdod.
Es iedomājos par tūkstošiem sveču Versaļā un alkatīgajiem galminiekiem ar tiesībām tās pārdot.
– Vai melnajā tirgū bijāt?
– Vakar aizsūtīju Jahīnu meklēt un rīt sūtīšu atkal.
Jahīns dzīvo Sentavuā ielā, piecpadsmit minūšu gājiena attālumā uz dienvidiem no mūsu nama. Viņš ierodas saullēktā un dodas prom saulrietā. “Interesanti, kā klājas viņa ģimenei? Jāatceras pajautāt,” es nospriežu. Man ir zināms, ka viņam ir jaunākas māsas, kuras vēl nestrādā, un tēvs niecīgo iztiku pelna ar iespieddarbiem.
– Tev vajadzētu aiziet uz veikaliem, – māte turpina. – Jahīns trīs stundas stāvēja rindā! Domāju, ka drīzumā arī miltus mēs pirksim melnajā tirgū.
Kurtiss noplāta rokas, it kā te nekas nebūtu līdzams, un paziņo:
– Trešās kārtas deputāti nākammēnes tautas sūdzības izteiks Versaļā.
– Tātad balsis jau ir saskaitītas? Vai Kamils…
Māte papurina galvu.
– Nē, viņš vietu neieguva.
– Tātad kāzu nebūs, – es secinu. Nabaga Lisila! Es iztēlojos glīto seju un uzticīgās brūnās acis. Ja viņa būtu ļāvusi sevi iztirgot, nebūtu jācieš tādas sirdssāpes. Nauda un ambīcijas nekad nesarūgtina. – Un Robespjērs?
– Viņam uzvara bija viegla, – Kurtiss atzīst.
Mani tas nepārsteidz. Viņš lieliski pārstāvēs trešo kārtu. – No šodienas mums ļoti rūpīgi jāpārdomā izdevumi, – es saku. – Ja parīzieši nevar atļauties sveces, viņi noteikti nenāks arī uz mūsu izstādēm.
– Nezinu, – Kurtiss atbild. – Viņi joprojām maksā, lai apskatītu Ruso bisti, jo šis cilvēks iedvesmoja daudzus trešās kārtas deputātus. Varbūt vajadzētu uztaisīt ekspozīciju par godu Ģenerālštatu sapulcei. Vai varbūt ainu bibliotēkā, kur plauktos redzamas Ruso un Franklina bistes.
Edmundam tas nepatiktu.
– Un kura cilvēka bibliotēku mēs ņemtu par paraugu? – es jautāju.
– Varbūt Orleānas hercoga? – Kurtiss ieminas.
– Cilvēkiem viņš patīk, – māte piebilst.
– Viņiem patīk arī kinetoskopi un dejojoši pērtiķi! Bet tādus mēs negrasāmies piedāvāt.
– Tad izvēlēsimies marķīzu de Lafajetu, – tēvocis rāmi noteic. Tas ir Amerikas Neatkarības kara varonis, kas palīdzēja Francijai cīnīties ar angļiem un saraut viņu saites ar kolonijām Amerikā. Tieši Lafajets ieteica sasaukt Ģenerālštatu sapulci. – Viņš ir kļuvis par otrās kārtas deputātu.
– Vai Karaliskajā akadēmijā ir Lafajeta portrets? – es jautāju. Ja tā būtu, es varētu gleznu pārzīmēt, tad uztaisīt māla modeli un pēc tam arī vaska figūru.
– Būs drošāks veids. Es otrdien uzaicināšu viņu uz salonu. Viņš ir hercoga draugs.
– Un hercogs neatteiks, kaut arī jūs noraidījāt viņa lūgumu pēc atbalsta? – es izbrīnīta jautāju.
– Es neko nenoraidīju. Es tikai pateicu, ka pirmajā vietā man ir salons.
To dzirdot, es apvaldos. Ja hercogs pārliecinās Lafajetu ierasties, mēs izlūgsimies piekrišanu pozēt. Es jau iztēlojos ekspozīciju “Lafajeta bibliotēka”.
– Un kā būs ar Slavenāko zagļu alu? – māte jautā. – Vakar divi cilvēki vēlējās apskatīt marķīzu de Sadu.
– Viss atkarīgs no tā, ko Marija pagūst uztaisīt.
Māte parausta plecus, tādējādi parādot, ka mēs varam rīkoties pēc sava prāta, taču mums jāapzinās arī iespējamie zaudējumi.
– Un aizvakar ienāca vēl viens.
Tēvocis paskatās uz mani.
– Vai tad marķīzs de Sads nesēž Bastīlijā?
– Sēž. – Es vilcinos. Man nav bail lipināt no māla ieslodzītos, kas nolemti pakāršanai, bet pavisam cita lieta ir satikties ar neprāti, kurš kādudien var pierunāt savus bagātos piederīgos, lai tie samaksā par viņa atbrīvošanu. Ko marķīzs iesāks, ja viņu izlaidīs no cietuma un viņš ieraudzīs sevi starp Francijas slavenākajiem zagļiem un slepkavām? – Taču domāju, ka mēs varam norunāt satikšanos.
– Tas ir tavā ziņā, – māte uzvedinoši nosaka.
Viņai taisnība. Ja mēs neiesim līdzi laikam, tad drīz varēsim izstādīt arī vecas gleznas.
– Lūdzu, vai es arī drīkstu iet? – Jahīns vaicā. – Lūdzu!
Mēs pieļāvām kļūdu, kad pateicām viņam, ka dosimies pie marķīza de Sada.
– Noteikti nē, – Kurtiss stingri atsaka. – Mēs taču ejam pie slepkavas, nevis uz cirku.
– Es
