style="font-size:15px;"> Astotā nodaļa
Galms nevilcinājās, lai ietu kopsolī ar modi.
Ikviena sieviete kļuva par lesbieti un ielasmeitu.
Mani pavadīja visi – gan mūsu drēbnieks, gan Jahīns, gan sveču lējējs no mūsu ielas. Atvadoties no šiem cilvēkiem, es attopos, kādēļ tas ir tik svarīgi. Es četras dienas pavadīšu Monreijā, taču mana prombūtne tikai atgādinās publikai, ka mūsu izstāde ir karaliskās ģimenes uzmanības vērta. Tagad mūsu skatlogā ir jauna izkārtne: “Drīz Grosholcas jaunkundze, personīgā mājskolotāja Versaļā, izrādīs jaunas figūras.” Es pārlasu tekstu vēl un vēl, jo gluži vienkārši nespēju tam noticēt.
– Vai atvedīsiet man kaut ko no pils? – Jahīns vaicā.
Es iesmejos. – Piemēram?
– Varbūt spēļu kārtis?
– Ko? Tu gribi, lai es nozogu karalienei kāršu komplektu?
– Labi, pāris metamo kauliņu.
– Un kā, tavuprāt, es tikšu pie metamajiem kauliņiem? – Kad Jahīna dedzība pierimst, es apsolu: – Palūkošu, ko varu izdarīt.
Mana māte šķiet arvien satrauktāka. Viņa uzskata, ka es Versaļā neēdīšu pietiekami. Kamēr visi nododas pieklājīgām sarunām, viņa paved mani maliņā.
– Lūdzu, atceries, ka tev ir jāēd! Neviena vaska figūra nav tā vērta, lai tādēļ izlaistu pusdienas.
– Es ēdīšu kā princese. Zvēru! Vai vismaz kā princeses mājskolotāja. – Bet māte man netic. – Paskaties uz Johanu, – es mudinu. – Viņam Versaļa nav nodarījusi neko ļaunu.
– Tu esi citāda, – māte saka vāciski. – Viņš tik ļoti neaizraujas ar darbu, lai aizmirstu par pusdienām.
Tas tiesa. Šaubos, vai Johans ir izlaidis kaut vienu maltīti. Edmundam sarga pienākums liek uzturēt formu, turpretī Johans noteikti bauda visus bagātīgos ēdienus, ko pasniedz Lielajā komūnā. Viņam tagad ir apaļa, tukla vācieša seja, un māti tas priecē.
– Apsolu, ka ēdīšu, – es saku mātei, – bet tu apsoli, ka rūpēsies par Kurtisu. Neļauj viņam atdot biļetes par brīvu. Pat Krievijas imperatore lai maksā par ieeju mūsu salonā!
Māte izdveš aizžņaugtu nopūtu.
– Darīšu, ko varēšu.
– Un aizliedz viņam kaut ko dot prom. – Es satveru mātes plaukstas. – Šī ir cita darījumu joma.
Viņa noskūpsta mani uz vaiga un sirsnīgi novēl:
– Viel Glück! Un nosūti sveicienus brāļiem!
Atvadījusies no pārējiem, es apskauju Kurtisu un tad pasaku Anrī, ka ilgošos pēc viņa racionālajām runām par politiku un zinātni. Un Jahīnam es piekodinu:
– Es gribēšu zināt, vai piedzērušies teātra apmeklētāji vēl joprojām apčurā mūsu augus. – Neaptēstie veči ir iecienījuši puķpodus pie mūsu ārdurvīm, lai atvieglotos.
Jahīns apsola sūtīt vēstules. Viņš savā templī ir guvis labu izglītību un atšķirībā no daudziem citiem jaunekļiem prot lasīt un rakstīt. Tad viņš piebilst:
– Ja jums izdosies tikt pie smaržām, es priecāšos arī par tām.
– Pievaldies! – Anrī viņu apsauc, bet zēns tikai plati pasmaida.
Cauri pūlim es dodos uz gaidošo grezno Berlīnes karieti ar četriem riteņiem. Bagāža ir piesieta uz jumta līdzās kučierim, un Kurtiss palīdz man iekāpt. Es jau jūtos savādi – gluži kā sieviete ar augstu stāvokli sabiedrībā. Kurtiss piespiež lūpas manai rokai, un viņa acīs es redzu lepnumu. Man tas ir svarīgi. Gribu, lai viņš zina, ka es nemūžam neapbēdināšu viņu.
– Turi godu augsti! – viņš pamāca, atgādinot par nodarbībām, ko man organizējis šajos divos mēnešos. Patiesībā tas ir pamudinājums galmā neaizmirsties.
– Protams. Ja tu pabeigsi Emīlijas Sentamarantas figūru un otru uztaisīsi salonam. Labi?
– Neuztraucies, Marij. – Kad kariete jau brauc prom, viņš vēl uzsauc: – Auf Wiedersehen!
Es lūkojos ārā pa logu un pētu cilvēkus – lielākoties laimīgus, dažus arī skumjus –, kas sapulcējušies pie Vaska figūru salona durvīm. Tad es atslīgstu dārgās karietes spilvenos un prātoju, cik tā izmaksājusi manam tēvocim. Tas ir četrjūgs, bet braucu es viena. “Taču salonam no tā būs lielāks labums,” es sev atgādinu. Es esmu kā zemniece, kura baro govi ar vislieliskāko sienu, lai beigās tiktu pati pie savām pusdienām. “Es neapkaunošu savus brāļus. Lai cik nošķirta arī būtu Elizabetes kundzes dzīve, es atradīšu veidu, kā izmantot savu stāvokli ģimenes labā.”
Pa logu es redzu rindas pie maiznīcām. Neskaitāmi veikali, kuros reiz drūzmējās sievietes mežģīņotās cepurēs, ir slēgti. Uz šo tukšo veikalu lieveņiem kauliņus met netīri sankiloti – vīri, kas nevar atļauties bikses līdz ceļgaliem un zeķes. Garās bikses brīvi plandās ap potītēm un savāc dubļus. Mana māte tic, ka tas ir Dieva darbs. Lietusgāzes un krusa pagājušajā vasarā izpostīja ražu Francijā, jo Dievs ir sadusmojies. Uz ko? Uz austrieti karalienes tronī. Ko viņa izdarījusi tādu, ko citugad nebūtu sastrādājušas dučiem mīļāko? Uz mūsu karali? Viņš aizraujas ar atslēdznieka un celtnieka arodu tikpat kaismīgi, kā viņa priekšteči pirka zirgus un gulēja ar mīļākajām. Nē, es nevaru piekrist mātei. Daba ir ņēmusi, daba arī dos atpakaļ. Kokiem jau ir saplaukušas lapas.
Kad mēs sasniedzam zeltītos Monreijas vārtus Versaļas dienvidaustrumos, es Parīzes grūtības jau esmu aizmirsusi. “Es esmu klāt! Viss notiek īstenībā.” Manā priekšā plešas glīti appļautie princeses Elizabetes pils mauriņi. Pie vārtiem stāv sargi karaļa zilajās livrejās, baltās zīda zeķēs un sudrabotās mežģīnēs piedurkņu galos. Mati ir pūderēti un ar sudraba sprādzēm saņemti astēs. Kariete spēji apstājas.
– Viņa jāaizved līdz lievenim, – sargs paziņo.
Vārti tiek atvērti, un kariete iebrauc pagalmā. Es nogludinu savu zilo tērpu. Ieraudzījusi pili, es jūtos pārsteigta. Sārtā divstāvu ēka starp kokiem vairāk atgādina lauku muižas namu un nemaz neliekas majestātiska. Biju domājusi, ka mani sagaidīs kāda galma dāma, taču kolonnām rotātajā lievenī stāv pati Elizabetes kundze. Mugurā viņai ir kastaņbrūna satīna tērps, un biezie, gaišie mati ir bagātīgi pūderēti. Viņa ir divdesmit piecus gadus veca – karalienei ir jau trīsdesmit trīs, – un atsvaidzinošajā pavasara gaismā šī atšķirība ir ļoti uzkrītoša. Salonā es to nebiju pamanījusi, bet tagad, izkāpjot no karietes un tuvojoties pakāpieniem, esmu pārsteigta par to, cik jauna izskatās Elizabetes kundze. Vaigi ir apaļīgi un sārti pat bez rūža. Es tūdaļ nolaižos reveransā un gaidu, kad kundze mani uzrunās.
– Laipni lūdzam Versaļā,
