to parūpējās. Vai jūs figūru liksiet salonā?
– Ja jūs piekritīsiet, – es atbildu un sameklēju bīdmēru.
– Ak, es to ļoti vēlētos! – meitene iesaucas. Es sāku mērīt viņas seju. – Bet patiesībā es gribu, lai to redz Fransuā Elvjī.
– Dziedātājs? – es pajautāju.
– Esat par viņu dzirdējusi? – Emīlija brīnās.
Kā daudzi jauni cilvēki, viņa nespēj noticēt, ka tādi pieaugušie kā es ir dzirdējuši par Fransuā Elvjī.
– Viņš ir īsta sensācija, – es greizi novelku. – Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa Parīzes ir dzirdējusi viņa vārdu.
– Mana māte ir izņēmums. Es tik tikko izlūdzos, lai uzaicina viņu uz mūsu salonu.
Es gribu aizrādīt, ka visu zināt ir mans pienākums, jo cilvēki nenāk uz izstādi, lai apskatītu neinteresantas figūras. Tomēr skaļi es saku:
– Tad jau tagad viņa pazīst šo vīrieti.
Emīlija pasmaida, un es ievēroju, ka abos viņas vaigos parādās bedrītes. Tās ir pārāk burvīgas, lai neatspoguļotu skulptūrā.
– Protams, – meitene atbild. – Viņš cerējas uz mani. – Iekams es pagūstu kaut ko pateikt, viņa iesaucas: – Durvīs kāds stāv!
Pagriezusies es ieraugu Robespjēru. Jahīns droši vien ir viņu ielaidis. Es nespēju iztēloties, ko Robespjēram vajadzētu. Tuvodamās viņam, es slauku rokas priekšautā.
– Mesjē Robespjēr! Kāds patīkams pārsteigums!
– Negribēju traucēt, – viņš veikli attrauc. – Sagadījās iet garām, un es iedomājos personīgi nodot jūsu tēvocim kādu ziņu.
Es norādu darbnīcas dziļumā, kur Sentamaranta kundze ir tuvu tam, lai atklātu savus daiļumus. Viņa rāda manam tēvocim kaut ko uz kājas, varbūt jaunu zelta sprādzi.
– Jums ir viesi, – Robespjērs vīlies novelk.
– Ļaujiet jūs iepazīstināt ar Sentamaranta kundzi un viņas meitu Emīliju.
Robespjērs nopēta meiteni, kas sēž uz taburetes gluži kā grieķu dieviete. Vien dažām sievietēm izdodas vedināt uz domām par tādu hiperbolu. Es esmu redzējusi tikai divas – princesi Lambalu, kas bija bāla un nevainojama kā briljants, kad es viņu pirms desmit gadiem ieraudzīju Versaļā, un tagad Emīliju.
– Viņai ir četrpadsmit, – es paskaidroju, – un šī ir pirmā pozēšana.
Viegli paklanījies, Robespjērs aizsteidzas apsveicināties ar manu tēvoci. Man viņa ir žēl. No attiecībām ar sievieti viņu attur nevis augstprātība, bet pašpaļāvības trūkums.
Es atgriežos pie māla skulptūras un paņemu bīdmēru, lai pārliecinātos, ka degunu esmu uztaisījusi pareizu.
– Kas viņš ir? – Emīlija čukst.
– Robespjērs. Advokāts no Arasas.
– Vai viņš vienmēr valkā zaļas brilles?
– Jā. Viņš lāgā neredz.
– Tāpat kā mūsu karalis. Esmu dzirdējusi, ka visi viņa mēbeļu stūri ir noapaļoti, lai valdnieks nejauši nesasitas.
Manu atbildi aizkavē kaut kas vēl neparastāks. Jahīns ir ievedis galminieku karaļa livrejā. Darbnīcā iestājas klusums, jo vīrietis pasniedz man vēstuli.
– Grosholcas jaunkundze?
– Jā. – Es pētu viņa pūderēto parūku, zīda zeķes, zilo livreju. Uz viņa statusu norāda pat kreisās rokas mazā pirkstiņa garais nags, speciāli audzēts, lai skrāpētu pie karaļa Luija durvīm, jo klauvēt drīkst tikai karaliene.
– No Elizabetes kundzes, Viņa Majestātes karaļa Luija Sešpadsmitā māsas.
Man aizraujas elpa, un Sentamaranta kundze jau ir piecēlusies kājās. Es salaužu zīmogu un sāku lasīt.
– Aicinājums… Aicinājums ierādīt Elizabetes kundzei vaska figūru taisīšanas mākslu! Par divdesmit livriem dienā. – Tas ir vairāk, nekā salons nopelna.
Jau nākamajā brīdī man blakus uzrodas Kurtiss.
– Kad? – viņš vaicā.
– Sākam otrajā aprīlī! – Es tik tikko spēju noticēt savai veiksmei. “Aicinājums no karaliskās ģimenes un liecinieki, kas izplatīs šos jaunumus līdz pat Versaļai! Tas ir daudz labāk, nekā maksāt Jahīnam par klaigāšanu uz ielas. Cik daudz figūru es varēšu uztaisīt par šo naudu! Jaunu princeses de Lambalas figūru. Un noteikti karaļa māsas figūru, kādas vēl nemaz nav.” Es parādu vēstuli visiem.
– Mēs tuvākajā laikā nosūtīsim atbildi, – Kurtiss paziņo un iedod ziņnesim krietnu dzeramnaudu. Iespējams, ka es šo cilvēku atkal satikšu Versaļas zālēs.
Māte ir atgriezusies, nesdama paplāti ar siltiem dzērieniem. Izdzirdot jaunumus, viņa noliek paplāti uz mana darba galda un atslīgst krēslā.
– Tāds milzīgs gods! – viņa vāciski izsaucas. – Bet… kā ar skandāliem?
To saprotam tikai mēs ar tēvoci, taču abi instinktīvi palūkojamies uz Robespjēru.
– Par to jāpadomā, – Kurtiss atbild un tad franciski jautā Robespjēram: – Ko jūs darītu?
– Kāda nozīme tam, ko darītu viņš? – pārsteigta vaicā Sentamaranta kundze. – Aicina pati Elizabetes kundze, un vēstuli ir nosūtījis karalis!
Pēc tik nicīgas piezīmes Robespjērs sastingst.
– Tādu ielūgumu es noraidītu, – viņš tūdaļ atbild.
– Piedāvājumu no Versaļas? – Emīlija brīnās. – Tas ir neprāts.
Robespjēra vaigos ielīst sārtums.
– Bet es nemaz nedošos pie karalienes, – es veikli iebilstu. – Tas ir karaļa māsas ielūgums.
– Un Marija varēs mums izstāstīt, kāds noskaņojums valda pilī, – Kurtiss mierina Robespjēru. – Kad jūs ar Kamilu kļūsiet par deputātiem, tad priecāsieties, ka pazīstat kādu, kurš Versaļā ir savējais.
– Jūs būsiet deputāts? – Emīlija vaicā.
– Ja mani ievēlēs, – Robespjērs attrauc, – godīgās un neapstrīdamās vēlēšanās.
– Kāpēc lai tās nebūtu godīgas? – Emīlija tincina.
– Tāpēc, ka mūsu valstī
