no Šveices gvardiem, kurš mums sekojis cieši pa pēdām.
– Esmu ļoti pateicīga, Grosholcas kundze. Mēs vēl ilgi atcerēsimies šo vizīti.
Ārā gaida karaliskā ekipāža. Slaidie zirgi un livrejās tērptie sargi Tempļa bulvārī izskatās savādi, it kā no citas pasaules nākuši. Mēs noraugāmies, kā augstie viesi tiek pavadīti līdz zeltā un samtā darinātajai karietei. Kad viņi ir prom, atgriežamies salonā. Mana māte dodas augšstāvā uz mūsu privātajām istabām, un es jūtos pateicīga par to, ka Anrī palīdz Kurtisam aiznest di Barī kundzes figūru atpakaļ uz parasto vietu. Tikmēr Roza nekustīgi stāv pie sava veidola vaskā.
– Es gribētu būt tievāka, – viņi kritiski nosaka.
– Bet es gribētu būt raženāka, – es atbildu. Viņa paskatās uz mani un izplūst smieklos.
– Ļoti labi, Grosholcas jaunkundz! Ļoti labi.
Piektā nodaļa
Cilvēks ir dzimis brīvs, bet visur ir važās.
Tik lielu veiksmi mēs vēl nekad neesam piedzīvojuši. Par spīti lietusgāzēm rinda uz mūsu salonu stiepjas jau trešo dienu. Tā vien šķiet, ka visa Parīze ir dzirdējusi par karaliskā pāra vizīti un ikviens grib apskatīt tos eksponātus, kurus savām acīm redzējuši valdnieki. Es steidzu pabeigt jaunā Luija Šarla figūru, turpretī viņa vecākā brāļa figūru nemaz nevajag mainīt, jo dofins slimojot palicis tikpat sīks un vājš kā agrāk. Es ceru, ka galma ārsti viņu rūpīgi uzrauga. Karalienei būs grūti pārdzīvot, ja tik īsā laikā viņa zaudēs divus bērnus.
Es jau grasos teikt Jahīnam, lai neliedējas un nāk iekšā, bet Kurtiss pie durvīm mani aptur.
– Lai viņš klaigā, – tēvocis smaidīdams saka. Pūles, ko viņš ieguldījis manā audzināšanā, nav bijušas veltas. Kādudien viņš droši varēs atstāt salonu un neuztraukties, ka viņa veikums nonāks bēniņos; es darīšu visu, kas nepieciešams, lai vaska figūras joprojām būtu pieejamas publikai. – Lai rinda top vēl garāka!
– Mēs nevaram uzņemt tik daudz klientu! Tur ir vismaz trīs simti cilvēku. – To es jau esmu aprēķinājusi. – Ja ielaidīsim kaut divdesmit stundā…
– Tiem, kuri netiks iekšā, izsniegsim biļetes, kas ļaus rindā nostāties pirmajiem.
“Protams. Spoža ideja.” Un tanī brīdī man prātā iešaujas vēl viena.
– Varbūt pasniegsim arī siera nūdeles? Vēl trīs sū par nūdelēm, ko ēdusi pati karaliene!
Mēs plati uzsmaidām viens otram – kopā mēs varētu pārdot ledu arī Krievijas imperatorei. Tovakar salonā, kad Robespjērs paziņo, ka viņi ar Kamilu izturējuši pirmo vēlēšanu kārtu, lai kļūtu par Ģenerālštatu deputātiem, es domāju par to, kā rīt likšu Jahīnam skaļi klaigāt, ka mēs pasniedzam karaliskās siera nūdeles. Esmu tā aizsapņojusies, ka nepamanu sarunu pievēršamies nesenajai karaļa vizītei. Visi lūkojas uz mani. Es ceru, ka neesmu izteikusi savas domas skaļi.
– Grosholcas jaunkundz? – Robespjērs atkārto. – Es gribēju zināt, ko Viņa Majestāte teica, kad nonāca aci pret aci ar Ruso figūru.
Tā ir Robespjēra apsēstība. Nepaiet ne nedēļa, kad viņš nav pajautājis, kāds bija Ruso, kamēr uzturējās mūsu namā, ko vilka mugurā, ko ēda un kurp devās spēlēt šahu, ja nespēlēja to pie mums.
– Karalis vaicāja, vai šis cilvēks bijis tikpat spožs kā viņa darbi, – es atbildu.
Robespjērs atslīgst krēslā, it kā es būtu viņu iepļaukājusi.
– Viņš ir lasījis Ruso? – Brilles Robespjēram ir noslīdējušas līdz degungalam. Viņš ar īkšķi tās pastumj uz augšu. – Ko viņš zina par “Sabiedrisko līgumu”? Vai par “Jauno Eloīzu” un “Atzīšanos”?
– Neko! – iesaucas hercogs. – Mans radinieks allaž bijis blēdis.
– Un karaliene? – Robespjērs neatlaižas. – Kas bija sakāms viņai?
“Kaut man būtu cita atbilde!” es nodomāju, jo zinu, kādu priekšstatu par Mariju Antuaneti radīs patiesība, taču melot negribu.
– Viņa jautāja, vai Ruso ģērbies kā armēnis.
Triumfējoši palūkodamies uz visiem klātesošajiem, Robespjērs zīmīgi pamāj Kamilam un manam tēvocim.
– Ko es sacīju? – Viņš pirmīt atteicās no ēdiena un, lai gan pārējie vēl bauda maltīti, atgrūž savu krēslu. – Kāda uzpūtība! Kamēr mūsu zemnieki mirst badu, viņa greznojas ar dimantiem un egretēm! Vai viņa pieminēja, – Robespjērs turpina, – ka armēņu drānās viņam neļautu ieiet Lielajā ēdamistabā? Ka zeltītajās Versaļas zālēs viņu nežēlīgi izsmietu? – Mēs ar māti saskatāmies pāri galdam. – Vai, jūsuprāt, viņai rūp mūsu ciešanas pēc tik sliktas ražas ievākšanas? Vai viņa zina, ka sveces ir tikai turīgo mājās un milti – vēl bagātāku ļaužu namos?
– Protams, ka ne. Tāds jau ir viņu plāns! – iesaucas Marats, kas līdz šim ir klusējis. Tā kā viņš nekad nebēdā, ja nākas runāt ar pilnu muti, mēs visi esam spiesti noskatīties viņa zobos, kas aplipuši ar ēdienu. Marats piemiedz acis un tagad patiešām līdzinās mežonīgam zvēram. – Monarhija zina, ka tās dzīvesveids ir apdraudēts, tādēļ cenšas nomērdēt tautu badā, lai panāktu pakļaušanos!
– Jūs taču nerunājat nopietni? – Anrī pārsteigts jautā. – Monarhi var sūtīt armiju, lai apspiestu jebkādus nemierus.
– Ne jau Palērojālā! – nokliedz Marats.
Palērojāla pieder Orleānas hercogam. Reiz tas bija plašs dārzs ar kuplām kastaņām, bet pirms astoņiem gadiem hercogs lika nocirst kokus un uzbūvēt lielu pasāžu ar veikaliem. Palērojālā var atrast visu – Madeiras vīnu, angļu kurpes, indiešu kafiju, eksotiskas sievietes. Vēl pērn mēs īrējām vienu no hercoga veikaliem, kur izvietojām muzeja eksponātus, taču prostitūtas, kas slaistījās pa ielu, atbaidīja turīgos klientus. Palērojāla bija kļuvusi par īstenu netiklības perēkli, kur patverties zagļiem un anarhistiem. Taču pasāža ar simt astoņdesmit veikaliem pieder hercogam, tādēļ karaļa vīriem ir aizliegts tur rādīties.
– Ja nu karalis paņem Palērojālu atpakaļ? – Anrī vaicā.
– To viņš nemūžam nedarīs!
Anrī velta Maratam lietpratīgu skatienu.
– Viņš ir karalis un var darīt visu, kas ienāk prātā.
Man patīk šī iespaidīgā retorika.
Ikviens lūkojas uz hercogu, lai saprastu, vai viņš piekrīt tādam apgalvojumam.
– Es divas reizes esmu izsūtīts trimdā uz Vilēkotrē. Kurš gan varētu atturēt karali izraidīt
