style="font-size:15px;"> Ir skaidrs, ka Roza sen nav iepirkusies pati. Ja pēdējo mēnešu laikā viņa būtu apmeklējusi Palērojālu, tad būtu ielās redzējusi vīrus ar knaiblēm.
– Neviens nevar atļauties zobārstus, kam ir savs kabinets, – es stāstu. – Ja sāp zobs, cilvēks dodas pie ielu daktera. Piecpadsmit sū par katru raušanu. – “Vai desmit, ja zobs paliek pie rāvēja,” es domās piebilstu. – Tad zobs tiek pārdots mums.
Nu Rozas āda ir ieguvusi patiešām bālu toni.
– Man par to nebija ne jausmas, – viņa nočukst, bet es pamanu, ka kalpotājas nemaz neliekas pārsteigtas. Tātad viņas iepērkas pašas un ir redzējušas vīrus asiņainajos priekšautos.
– Līdzīgi notiek ar matiem, – es turpinu. – Mēs varam izmantot parūku, bet varam arī īstus cilvēka matus, pa vienam vien iestiprinot vaskā. Bet jums būs augstā parūka, gluži kā reālajā dzīvē.
– Un acis? – Roza baidās, ka arī tās būs īstas.
– Redzokļus mēs taisām no stikla. Un augumu, – es piebilstu, iekams viņa pagūst uzdot jautājumu, – ietērps mans tēvocis. Drānās, kuras jūs tik laipni ziedojāt.
– Cik ilgs laiks jums paies?
– Vairākas nedēļas.
– Tad jau Viņas Majestāte būs šeit! Kā es zināšu, ka man pašas figūra patīk?
– Vai jums patīk tas, ko redzat spogulī?
Viņa palūkojas man virs galvas, kur pie sienas spogulī redzams brangas, pērlēm rotātas sievietes atspulgs.
– Tas ir pieņemams.
– Tad jau arī figūra būs pieņemama.
Ceturtā nodaļa
Mani šausmina doma par garlaicību.
Pirms Viņu Majestāšu ierašanās, kas paredzēta pēc dažām stundām, jāsasteidz vēl simtiem darbu. Jāaiznes Bendžamina Franklina figūra un vietā jānoliek karaļa finanšu ministrs Nekērs. Jāpaslēpj arī zvilnošā di Barī kundze, Luija Piecpadsmitā skaistā mīļākā. Pēc Marijas Antuanetes ierašanās Francijā nevienam nebija noslēpums, ka viņa ar toreizējā karaļa mīļāko neiedraudzējās; Hābsburgu princese nemūžam neatzītu par līdzvērtīgu sievieti, kurai sveši ētikas principi. Ja di Barī būtu kaut druska veselā saprāta, viņa piekristu, ka ir pagātnes mīļākā, turpretī Marija Antuanete ir nākotnes valdniece. Kad Luijs Piecpadsmitais nomira, Marija Antuanete patrieca di Barī kundzi, tātad nebūtu gudri atgādināt karalienei par seno sāncensi. Tāpēc es nolīgstu divus ielas jaunekļus, kas man palīdzēs ienest figūru darbnīcā.
Viņi gluži kā apburti skatās uz di Barī, kas iekārtota uz balti zilā dīvāna. Mugura viņai ir izliekta, viena roka pacelta, it kā viņa būtu gatava atteikties vai nu no gulētiešanas, vai no baudas. Zeltainās cirtas brīvi krīt pāri sārtam tafta tērpam, un garais kakls ir redzams apmeklētājam.
– No šejienes uz darbnīcu. – Es norādu uz aizvērtām durvīm zāles pretējā pusē. – Došu piecus sū katram. – Ja maizes klaips maksā piecpadsmit sū un parasts strādnieks dienā var nopelnīt divdesmit, samaksa par acumirklī paveicamu darbu ir pietiekama.
Jaunekļi nostājas katrs savā galā dīvānam un paceļ sievietes figūru. Es eju pa priekšu, garām dažādām ekspozīcijām, tad atveru koka durvis uz darbnīcu un ieelpoju pazīstamo eļļas krāsu un māla smaržu. Iegājuši telpā, jaunekļi iepleš acis. Viņiem tā ir brīnumainu ierīču un mehānismu pasaule. Gluži kā slepenajās teātra aizkulisēs, arī šeit ir viss, kas cilvēkam būtu vajadzīgs, lai radītu sevi no jauna. Tērpi un cepures, spieķi un cimdi, krēsli, dīvāni, galdi, lampas un ducis nepabeigtu galvu. Pa grīdu, kur mēs ar Kurtisu pagājušonakt strādājām, mētājas instrumenti un izejmateriāli – bīdmēri, kalti, maisi ar mālu un zirga astru saišķi. Ir skaidrs, ka jaunekļi vēlētos uzkavēties un visu rūpīgi apskatīt, bet es samaksāju viņiem desmit sū un mudinu iet. Tiklīdz viņi ir prom, es ar palagu apklāju di Barī figūru un apkārt salieku smagus ģipša maisus, lai nevienam pat prātā neienāk pajautāt, kas ir apakšā. Diemžēl brīdī, kad velku tuvāk pēdējo maisu, tas saplīst un ģipsis izbirst uz grīdas.
Māte ierauga postažu un dzimtajā vācu valodā iesaucas:
– Mein Gott!
– Tūdaļ satīrīšu, – es solos.
– Bet viņi būs klāt kuru katru mirkli! – māte kliedz. Viņa neprātīgā ātrumā steidz samest instrumentus dažādās kastēs, nemaz nedomājot, vai tie nonāk īstajās. Patlaban tam nav nozīmes, un es sekoju viņai pa pēdām, uzslaukot ģipsi. – Kur ir tavs tēvocis? – māte vaicā. – Saki, lai nāk šurp un palīdz!
– Viņš nevar, – es atbildu vāciski, – jo dod norādījumus Jahīnam.
Mūsu iekšāsaucējs ir jauns ebreju zēns no Austrijas. Viņš stāv pie ēkas un rokās tur plāksni, kuru es no rīta esmu uzzīmējusi. “Šodien Vaska figūru salons būs slēgts par godu Viņu Majestāšu vizītei.” Es esmu pavēlējusi viņam izkliegt šo frāzi katram garāmgājējam. Zēns pievienoja paša sagudrotu tekstu, ka biļetes būs tikai par divpadsmit sū ikvienam, kurš apmeklēs salonu tūdaļ pēc Viņas Majestātes. Protams, biļetes vienmēr maksā divpadsmit sū.
– Mums taču jāapģērbjas, – pēkšņi paziņo māte.
– Bet karalis. Vai nevajadzētu…
– Par vēlu! Vai gribi, lai karaliene tevi redz šādā paskatā?
Es iesmejos, jo ir neiedomājami, ka cilvēks karalienes acīs parādās priekšautā. Mēs trīs dienas Krastmalas laukuma veikalos meklējām piemērotus tērpus. Jā, mūsu salons varbūt maldina acis – stuku izmantojam marmora vietā un apzeltījumu uzdodam par zeltu –, taču drānu ziņā nekādas mānīšanās nav. Mums jābūt ģērbtām tikpat smalki kā karalienes dāmām, pat ja tas izmaksā veselu bagātību.
Mātes istabā es uzvelku viduklī cieši pieguļošu tērpu. Reiz Kurtiss man nopirka zīda fišū ar mežģīnēm, un es to piestiprinu ņieburam un spogulī apbrīnoju, kā plānais lakats krīt man ap pleciem. Kamēr lielākajā daļā Parīzes trūkst malkas un maizes, mūsu muzejs katru dienu ietirgo trīssimt sū. Ar to pietiek, lai mums vienmēr būtu gaļa uz galda un šādas greznumlietas.
– Kā tu domā? – māte ievaicājas. Viņa ir uzvilkusi visdārgāko tērpu savā mūžā. Lai gan vairāk nekā piecdesmit gadus veca, viņa šobrīd ķiķina kā meitene. – Vai es izskatos muļķīgi?
– Nē. – Un es nemeloju. – Tu izskaties brīnišķīgi. – Tērps ir izšūts ar sīkām pērlītēm, un ņieburs kā nobērts ar dārgakmeņiem. Manam tēvocim tas izmaksāja gandrīz divsimt livru, un tagad es saprotu, kā di Barī kundze var iztērēt divus tūkstošus par bagātīgi rotātām galma drānām. – Paraugies
