karalis pirmo reizi kopš tūkstoš sešsimt četrpadsmitā gada sasauc visas trīs kārtas kopā, lai uzklausītu priekšlikumus, jo monarhija iekritusi tādos parādos, ka tikai brīnums – vai jauni nodokļi – var to glābt.
– Un jūs tiešām domājat, ka s-sapulce m-mainīs viņu nostāju? – Kamils jautā. Garos matus viņš ar vienkāršu ādas lenti ir sasējis zirgastē. Viņi ar līgavu ir pievilcīgs pāris, lai gan vaigos abiem allaž gail niknums. Viņi aizstāv ideju par konstitucionālu monarhiju, kāda nodibināta Anglijā. Vai pat republiku, kāda tikko tapusi Amerikā. Bet es nesaprotu, kā to varētu panākt. Kamils triec dūri pret galdu. – Tā ir tikai šarāde! Tiem, kas ievēlēti, lai pārstāvētu mūsu kārtu, tiks ierādīta mazītiņa telpiņa Versaļā, un nekas nemainīsies! Garīdzniecība un muižniecība arī turpmāk būs atbrīvota no jebkādiem nodokļiem…
– Bet jums joprojām būs jāmaksā par Austrietes cepurītēm un parūkām, – piebilst hercogs. Viņam patīk atgāzties krēslā, baudīt brendiju un pieliet eļļu diskusiju ugunī. Hercogs nevar ciest karalieni Mariju Antuaneti ne acu galā un, gluži kā daudzi citi, nicīgi dēvē viņu par Austrieti. Apzinādamies, ka zivtiņa jau uzķērusies uz āķa, viņš uzsmaida Kamilam. – Kāpēc, jūsuprāt, katrai kārtai dota tikai viena balss? Lai nodrošinātos, ka nekas nemainās! Garīdzniecība un muižniecība vienosies, lai saglabātu pašreizējo sistēmu, bet trešās kārtas viedoklis paliks bez ievērības.
– Par spīti tam, ka trešā kārta pārstāv lielāko daļu nācijas! – Kamils iesaucas.
– Deviņdesmit piecus procentus, – hercogs precizē.
– Un ko iespējams darīt? – Robespjērs rāmi pajautā. Viņš ir advokāts, iemācījies kontrolēt balsi un nekad nekliedz, bet viņa tembrs piesaista uzmanību. Tūdaļ viņam pievēršas itin visi.
Hercogs nesteidzīgi saliek plaukstas kopā, tādējādi uzsvērdams iegrimšanu apcerē.
– Jāiesniedz karalim lūgumraksts, lai piešķir balsstiesības katram pārstāvim. Tikai tad trešā kārta varēs iegūt balsu vairākumu un pierādīt, ka privilēģijas nav pirmdzimtības tiesība.
– Jūs tā domājat? – Anrī vaicā. Mēs ar Anrī esam dzimuši vienā gadā, turklāt decembrī, tomēr es esmu ieguvusi mākslinieces talantu un spēju noteikt, kura krāsa sievieti padarīs jaunāku un kuras iespaidā krunciņas zem acīm kļūs pamanāmākas, turpretī Anrī nodarbojas ar zinātni. Viņš netic hercoga labajiem nolūkiem. Viņš uzskata, ka hercogs jūt virziena maiņu un peldēs pa straumi, lai kurp tā viņu nestu. – Vai tad jūs neesat no privileģēto kārtas? – Anrī tincina.
– Pagaidām. – Hercogs nav pievilcīgs cilvēks. Lūpas ir pārāk plānas, vēders pārāk liels, kājas pārāk tievas. Viņš ir mantojis pamatīgo, līko Burbonu degunu, tādu pašu, kāds ir viņa radiniekam karalim.
Lisila pievēršas man.
– Un jūs, Marij? Kā domājat jūs?
Ikviens palūkojas uz mani. Taču tas, ko es domāju, un tas, ko grasos teikt, ir divas dažādas lietas. Tēvocis velta man brīdinošu skatienu.
– Manuprāt, es daudz labāk protu izvērtēt mākslu, nevis politiku.
– Muļķības! – Lisila iesaucas un sažņaudz pirkstus dūrēs. Smieklīgs žests tikai miniatūrai sievietei. – Māksla ir politika, – viņa paziņo. – Jūsu muzejs ir pilns ar politiskām figūrām. Bendžamins Franklins. Ruso. Kāpēc tās taisīt, ja šie cilvēki nešķiet svarīgi?
– Es zinu, kas ir svarīgi citiem cilvēkiem, – piesardzīgi atbildu. – Mūsu salons atspoguļo viņu vēlmi izklaidēties.
– Ak, – strauji iejaucas mans tēvocis. – Desiņas un kāposti!
Māte ar ēdieniem piekrautu paplāti parādās tieši laikā. Kad es ceļos viņai palīdzēt, pie durvīm kāds pieklauvē. Es steidzos atvērt. Aiz tām stāv cilvēks zilajā karaļa livrejā. “Ak Dievs, vai Roza Bertēna turējusi savu solījumu? Vai viņa pārliecinājusi karalieni apmeklēt mūsu salonu?”
– Vai mesjē Kurtiss ir mājās?
– Jā, – es attraucu un vedinu viņu augšup pa kāpnēm: – Lūdzu, nāciet!
Kad esam salonā, galminieks nokremšļojas, lai visi viņu dzirdētu.
– No Viņu Majestātēm karaļa Luija Sešpadsmitā un karalienes Marijas Antuanetes. – Tēvocis pieceļas, un galminieks ar pārspīlēti svinīgu žestu pasniedz viņam vēstuli.
Tēvocis to atdod man.
– Gods atvērt pienākas tev.
Tik labu papīru es savā mūžā vēl neesmu redzējusi, turklāt uz tā ir karaļa zīmogs. Es drebu un tik tikko spēju atlauzt sacietējušo vasku.
– Viņi vēlas ierasties, – es bez elpas izdvešu. – Viņi janvārī vēlas apmeklēt mūsu salonu! – Es paceļu galvu. Telpā valda bezdibenīgs klusums.
Pirmais to lauž hercogs.
– Kas tad nu? Austrietei Versaļā aptrūcies izpriecu?
– Paldies, – es saku galminiekam, un tēvocis viņam bagātīgi atlīdzina, lai nekas no tā, ko esam runājuši zem šī jumta, nenonāktu pilī. Tiklīdz viņš ir prom, visi sāk runāt reizē.
– Mums jābūt šeit, kad viņi ieradīsies! – teic Kamils. – Jāpieprasa karalim…
– Un jāpavēsta viņam, ko viņa tauta patiesībā domā! – Lisila piebilst.
– Vai gribat iznīcināt Kurtisu un viņa salonu? – Anrī vaicā.
Kamils kaunīgi palūkojas uz manu tēvoci.
– Varbūt mēs v-varētu iesniegt viņam lūgumrakstu.
– Viņš tādus saņem dučiem, – Anrī atgādina. – Ar tiem varētu nolīmēt Versaļas sienas. Gribat, lai jūs sadzird? Kļūstiet par Ģenerālštatu deputātu!
Hercogs nosprauslājas savā brendijā. Tikmēr mana māte viņam liek šķīvī krietnu kāpostu porciju.
– Karalis neklausīsies, iekams tauta nebūs sacēlusies.
– Iespējams, – Kurtiss piekrīt, – taču šī nav piemērota vieta tādam pasākumam.
Maltīte paiet klusumā. Kad visi jau dodas prom un hercogs ir tik ļoti piedzēries, ka viņam vajadzīgi palīgi, lai tiktu lejā pa kāpnēm, Anrī paved nostāk tēvoci un mani. Mēs nostājamies loga nišā līdzās plāksnītei ar di Barī kundzes vārdu.
– Vai jūs zināt, kad karaliskā ģimene plāno ierasties? – Anrī vaicā.
– Jā, – es atbildu. – Pēc Jaungada svinībām.
Viņa acis pauž satraukumu. Tajās nav ne miņas
