te dzīvo jau divdesmit gadus un franciski runā izcili.
– Viņai droši vien ir lieliski skolotāji.
– Jūs labi iejustos galmā. – Roza pasmaida. – Karalienei patīk veiklas mēles.
– Un karalim?
Rozas seja iegūst skarbāku izteiksmi.
– Viņam patīk vīri, kas ceļ. Ja Dievs rīkotos pēc viņa prāta, mūsu karalis pavadītu savu dzīvi būvlaukumā, nevis pilī.
Šo stāstu esmu jau dzirdējusi, tādēļ nebrīnos. Tad es pievēršu viņas uzmanību Franklina figūrai.
– Vai tādēļ Viņa Majestātei nepatīk šis kungs?
Kad Roza paliecas uz priekšu, es nospriežu, ka tūdaļ dzirdēšu kaut ko sensacionālu.
– Nē, – viņa atzīst. – Tā bija skaudība. – Es mitējos strādāt un klausos. – Vai atceraties notikumus pirms trīsarpus gadiem, kad Franklins bija šeit un viņa seju varēja redzēt itin visur?
– Protams. – Tabakdozes, kaklarotas, spieķi, pogas. – Viņa attēls tiešām rotāja visdažādākos priekšmetus. Grāfiene Diāna pat vēlējās sev frizūru? la Franklin.
– Uzzinājis, kā Parīze dievina Franklinu, karalis sabēdājās un Ziemassvētkos galminiekam, kurš sevišķi bija slavējis šo amerikāni, uzdāvināja kaut ko ļoti īpašu. – Roza uz mirkli apklust, lai atstātu lielāku iespaidu. – Tas bija naktspods ar Franklina attēlu pašā dibenā!
Cīnoties ar smiekliem un šausmām vienlaikus, es noelšos.
– Ir taču daudz vīru, kas ir populārāki par karali.
– Vīru, kas ģērbjas lina uzvalkos un kažokādas cepurēs? Es atkal pievēršos skulptūrai un uz brīdi iegrimstu domās.
– Karalim nepatika viņa necilais tērps vai sasniegumi?
– Abi, – Roza attrauc, un es neturpinu izvaicāšanu, bet iztēlojos, kā Roza vai plīst no baumām, kas viņai tiek čukstētas ausī ikvienas uzlaikošanas gaitā. Atkal iestājas klusums, un pēc tam Roza izrīko savas kalpotājas izkravāt grozus un izklāt atnestās mantas uz otra galda. Vērojot, kā tiek atlocīta viņas kleita, Roza bungo ar pirkstiem. – Ko jūs darāt, lai pasargātu rokas no māla? – viņa pēkšņi vaicā. – Tās taču kļūst briesmīgi sausas, vai ne?
– Man ir īpašs losjons.
– Karalienei uz Versaļu katru dienu piegādā jaunu losjonu. Tos, kuri viņai iepatikušies, viņa glabā savā kumodē.
– Viņai ir lāde tikai losjoniem vien?
– Pilī it visam ir lakotas lādes! Dažām ir slepenas atsperes, kas atsprāgst vaļā, un tad var apskatīt saujām dārglietu. Es esmu redzējusi visus karalienes labākos juvelierizstrādājumus.
Lai arī zinu, ka nevajadzētu, es tomēr pajautāju: – Taču Bemera kaklarotu nepieņēma? – Tieši tā bija izraisījusi skaļo skandālu. Nepilnu trīs tūkstošu karātu briljanti no karaļa juvelieru Karla Bemera un Pola Basanža darbnīcas.
– Tā kaklarota, – Roza nicīgā tonī atbild, – bija paredzēta di Barī. Karaliene nemūžam nepieskarsies kaut kam tādam, kas domāts vīra vectēva padauzai. Mesjē Bemers lūdzās, lai viņa pieņem rotu pēc karaļa nāves, kad di Barī tika patriekta.
– Un karaliene atteicās? – Es nezinu, vai spētu atteikties no dārglietām vairāk nekā miljona livru vērtībā, kaut arī uz spēles būtu likts Francijas gods.
– Viņas Majestātei ir gaumes izjūta. – Roza izslej zodu. – Neviens, kurš pazīst karalieni, neticētu, ka viņa vēlas pieņemt tādu lietu. Turklāt caurcaurēm vainīgs ir tikai Roāns, – viņa nicīgi piebilst. – Roāns un tā viņa prostitūta.
Roza izstāsta man šo gadījumu. Jauna sieviete, vārdā Žanna de Valuā, iesaistīja savu bijušo mīļāko – kardinālu Roānu – krāpnieciskā darījumā, radot ticamu iespaidu, ka viņai ir tuvas attiecības ar karalieni. Kardināls bija prasts un alkatīgs un nekad īsti nebaudīja Versaļas labvēlību. Viņš izlūdzās, lai Žanna aizliek par viņu kādu vārdiņu. Un Žanna kopā ar vīru viltoja Marijas Antuanetes rokrakstu vēstulēs, kurās pausta piedošana Roānam. Vēstules kļuva arvien sirsnīgākas un intīmākas, un Žanna pat nokārtoja kardināla un kādas karalienes lomā iejutušās prostitūtas tikšanos. Blēde pateica, ka vēlas iegādāties briljantu kaklarotu tā, lai nesadusmotu tautu, un lūdza kardinālu to nopirkt, pretī solot mūžīgu pateicību un mudinot par starpnieci izmantot Žannu.
Kardināls tūdaļ nokārtoja šo darījumu un nogādāja kaklarotu Žannai, kura to aizveda uz Londonu un pārdeva pa akmenim vien. Kad izrādījās, ka Roāns nevar samaksāt par pirkumu, Bemers devās pie karalienes un lūdza naudu. Dažu dienu laikā krāpšana nāca gaismā, un kardinālu arestēja. Tiesas prāva noritēja sensacionālā garā, taču karalienes reputācija bija tāda, ka Roānu attaisnoja. Neviens negribēja vainot kardinālu par to, ka viņš noticējis stāstam par karalieni, kura slepeni naktī tiekas ar viņu vai dod solījumus vēstulēs, kas muļķīgā kārtā parakstītas ar vārdu “Francijas Marija Antuanete”.
– Bet karaliene nekad tā neparakstās! – es iesaucos.
To dzirdot, Roza velta man saprotošu skatienu. Ikviens zina, kas notika tālāk. Prostitūtu Nikolu d’Olivu pēc liecības sniegšanas atbrīvoja, savukārt Žanna tika aizvesta uz Salpetrjēras cietumu, kur pērta, tikusi pie iededzinātas kauna zīmes un notiesāta uz nāvi, bet drīz vien aizbēgusi uz Angliju un publicējusi savus “Memuārus”, kuros detalizēti aprakstījusi mīlas dēku ar Mariju Antuaneti.
Es papurinu galvu.
– Karalienei Francijā pagalam neveicas.
– Neveicas gan, – Roza piekrīt. – Noziegums pret augsti stāvošu personu paliek nesodīts, un sieviete, kas vainīga gadsimta lielākajā krāpšanā, staigā pa Londonu un izliekas par grāfieni. Vai varat iedomāties kaut ko tādu?
Mans tēvocis vēlētos Žannas de Valuā – šokējošas, skandalozas, amorālas sievietes – figūru izlikt mūsu izstādē. Tā tiktu novietota slavenāko zagļu zālē. Protams, Rozai es to nesaku. Pabeigusi māla skulptūru, es pagriežu to pret savu modeli.
– Ak Dievs, – viņa nočukst, pieceļas no krēsla, pastiepj roku un pieskaras skulptūras galvai. – Zods. Tas tiešām ir precīzs. – Viņa cieši lūkojas man acīs, it kā censtos saskatīt manu spēju noslēpumu. – Nāciet! – viņa pavēl savām kalpotājām, un tās saspiežas apkārt saimniecei. Es saprotu, ka Roza ir apmierināta. – Un kas tālāk?
– No šīs galvas es uztaisīšu ģipša veidni, tad ieliešu tajā bišu vaska un augu tauku maisījumu un atdzesēšu. Pēc tam pievienošu krāsu, lai āda iegūst pareizo toni…
– Tā būs balta? – Roza jautā.
Es saraucu pieri. Viņas āda ir diezgan tumsnēja, tajā jūtams saules pieskāriens.
