esi Kurtisa lielā cerība, – viņa noteic. – Tu panāci, ka šodien mūs apmeklē tik augsti viesi.
– Mēs kopā to panācām. Salons nepastāvētu, ja mēs visi nestrādātu vienlīdz smagi. – Nepieciešama izcila prasme, lai vadītu šādu izstādi. Es nevaru iedomāties, kā Kurtiss te ticis galā viens. Viņa dokumenti, kas rakstīti vēl pirms manas dzimšanas, iedveš šausmas. Draugiem pārdotas biļetes par samazinātām cenām, muižniecībai izsniegtas brīvbiļetes. Taisni brīnums, ka viņam vispār izdevies nopelnīt jel kādu naudu. Vakar vakarā mēs strīdējāmies par to, vai karaliskajai ģimenei vajadzētu piedāvāt ieeju par brīvu. Tēvocis vēlējās atlaist biļetes cenu, it kā jaunie tērpi modeļiem būtu iegūti pavisam lēti, bet es gribēju pieprasīt samaksu. Tomēr māte uzstāja, ka mēs būsim žēlīgi, un tas nozīmē ielaist karalisko pāri bez jebkādas biļetes. Es tobrīd slepus saspiedu viņas roku.
– Lai skan fanfaras, – viņa svinīgi paziņo.
Lejā salonā jau ieradusies Roza Bertēna un Anrī Šarls. Es ievēroju, ka Roza velta Anrī daudz platāku smaidu, nekā jebkad ir veltījusi man. Varbūt tāpēc, ka viņš šodien izskatās īpaši pievilcīgs. Garie mati ar zilu lenti sasieti à catogan jeb zirgastē, arī kamzolis ar dāsni izšūto apakšmalu, zīda kiloti un pušķi pie spieķa ir zili. Šī ir pirmā reize, kad redzu viņu tik rūpīgi ģērbušos. Tiešām – tik iespaidīgs un inteliģents cilvēks kā Anrī noteikti varētu lūgt karalim vietu galmā. Viņš varētu kalpot karaļa darbnīcā vai, vēl labāk, dzīvot no karaļa piešķirtajiem līdzekļiem. Es tūdaļ iedomājos par visām izcilajām lietām, ko viņš varētu radīt, ja būtu pietiekami daudz naudas un laika.
Ieraudzījis mani, Anrī tūdaļ pārtrauc sarunu ar Rozu un norāda uz pūli ārpusē.
– Vai zināt, kas tur notiek?
– Brīnišķīgi, vai ne? Rīt salons būs stāvgrūdām pilns!
Anrī vilcinās, un es saprotu, ka viņam šis pasākums nepatīk.
– Esat diezgan labi saposusies, – Roza piezīmē. – Ja kādreiz sagribēsiet parādīties galmā, manā zaļajā franču tērpā izskatīsieties žilbinoši.
Viņai piemīt skaudrs tirgones gars, gluži tāpat kā man.
– Ja saņemšu negaidītu mantojumu, – es atbildu, – tad noteikti došos uz jūsu veikalu.
Ārā piestāj ekipāža ar astoņiem zirgiem, un kāda sieviete iesaucas: – Karaliene! Viņa Majestāte un karaliene! – Neatkarīgi no tā, kas par Mariju Antuaneti rakstīts pamfletos, apsūdzot it visos netikumības paveidos, publika priecājas viņu redzēt. Es izjūtu milzīgu atvieglojumu. “Anrī kļūdās. Tieši tāda slava mums ir vajadzīga.” Es satveru mātes roku, un mēs steidzamies pie durvīm.
– Reveranss, – Roza nikni atgādina man aiz muguras.
– Reveranss!
Es ļoti zemu paklanos un piecēlusies attopu, ka manā priekšā stāv Francijas karalis un karaliene dārgos zīda un sermuļādas apmetņos. Pūļa saucieni vairs nav dzirdami, tiklīdz karaļa sardzes vīri aizver durvis. Starp viņiem nav neviena mana brāļa – viņu uzdevums ir sargāt karaļa apartamentus, nevis pavadīt karalisko ģimeni izbraucienos uz Parīzi. Žēl, jo mēs diezgan reti redzamies.
– Laipni lūdzam Vaska figūru salonā, – tēvocis saka.
Soli uz priekšu sper kalpotājs, kurš uzņemas iepazīstināšanu. Viesu vidū ir karaļa jaunākā māsa Elizabetes kundze – divdesmit četrus gadus veca, ar krēmbalti sārtu ādu, kāda parasti ir pusaudzēm, – un valdnieku ģimenes vecākais bērns, Marija Terēze, kuru galms uzrunā par karalisko kundzi un kuras tumšās acis un mati spilgti kontrastē ar jaunāko brāļu gaišajiem. Es uzsmaidu vārgajam, slimīgajam dofinam, kuru divi vīri nes nestuvēs. Viņam – vidējam bērnam – ir septiņi gadi, bet viņš izskatās pēc četrus vai piecus gadus veca. Mati viņam ir tikpat gaiši un acis tikpat zilas kā četrgadīgajam brālim Luijam Šarlam. Jaunākais bērns ir ietērpts jūrnieka drānās – cieši pieguļošos svārkos un pieskaņotās biksēs.
– Papa, maman, tie esat jūs! – Luijs Šarls norāda uz pakavveidīgo galdu, pie kura sasēdinātas karaļa un karalienes figūras. Gan soli, kas paredzēti hercogienēm, gan valdnieku krēsli ar augstajām atzveltnēm ir tik precīzi atdarināti, ka ekspozīciju var uzskatīt par īstu.
– Ļoti labi, – Marija Antuanete paslavē jaunāko dēlu. Tad viņa pagriežas pret dofinu. – Vai tu zini, ko atspoguļo šī aina?
Dofins pietraušas sēdus, palūkojas apkārt – nevis veikli un augstprātīgi kā bērns, kuram dots pilnīgi viss, bet lēni un ziņkārīgi kā bērns, kuru vada degsme mācīties. Vispirms viņa acis pievēršas neīstā marmora kolonnām, kas sadala ekspozīcijas telpu, tad gleznām, kas rada iespaidu, ka apmeklētājs ienācis sievietes privātajā salonā.
– Tā droši vien ir Lielā ēdamistaba.
– Tieši tā! – karaliene iesaucas. Viņa lepojas ar to, cik mācīti ir viņas bērni.
– Vai mēs varam iet iekšā? – dofins jautā. – Kur mums jāmaksā?
Kurtiss iesmejas.
– Šodien izklaide ir par velti. Un, ja Viņu Majestātes atļaus, mēs ar brāļameitu jums visu izrādīsim.
Mēs pametam priekštelpu, un es ievēroju, ka valdnieks klibo. Manā vaska figūrā viņš nav tik īss un korpulents. Es iztēlojos, ka viņš būs apmierināts ar manu darbu. Turpretī karaliene ir daudz daiļāka par jebkuru skulptūru. Ir taisnība visiem, kas apgalvo, ka viņa drīzāk slīd, nevis iet. Zem zoda gan var manīt biezāku slāni, un viņa vairs nav tik lokana kā agrāk, taču šaubu nav – tas ir dejotājas augums. Ģērbusies viņa ir visnotaļ vienkārši. Žēl, jo reiz kādā svētdienā es apmeklēju Lielo ēdamistabu, kur ik nedēļu karalis un karaliene publiski pusdieno, un redzēju, cik žilbinoša Marija Antuanete var būt. Toreiz viņai mugurā bija zila samta tērps ar baltu kažokādu un balta satīna korsetes priekšpuse, kas pieskaņota spalvām greznotajai galvas rotai. Bet šodien viņa uzvilkusi sarkanbrūnu tērpu, vaigu atsvaidzināšanai uzklājusi mazumiņu rūža un matus viegli iepūderējusi. Ap kaklu viņai ir pērļu – nevis briljantu – rota, un pirkstos gredzeni ar pērlēm.
Viņas svaine Elizabete ir ģērbusies daudz elegantāk – brūnā zīdā un krēmkrāsas taftā. Sermuļādas mufe izšūta ar zeltu, un tāds pats rotājums ir arī tērpam. Karalis Luijs, gluži tāpat kā māsa, nav pat mēģinājis pielāgot savu apģērbu iziešanai tautā. Viņa kurpēm ir briljantu sprādzes, un modernais pastaigu spieķis ir rotāts ar dārgakmeņiem. Un tomēr viņa izskatā ir maz karaliska majestātiskuma. Citās drēbēs viņu varētu noturēt par zemnieku. Kad mēs ieejam ekspozīcijas zālē, valdnieks apstājas pie pirmās gleznas. Viņš ir tuvredzīgs, tādēļ ar degunu gandrīz skar audeklu.
– Cik daudz gleznu ir jūsu izstādē? – karalis vaicā.
– Simt piecdesmit, Jūsu Majestāte. Esmu tāds kā kolekcionārs, – Kurtiss atzīstas.
– Un vienmēr esat interesējies par vasku, doktor?
– Jā.
