atglausti un saņemti ar ādas lenti. Izskatās, ka viņš ir gaidījis mani, un mans pulss pēkšņi paātrinās, lai gan es šo cilvēku satieku vai katru dienu.
– Cik ilgi jūs še stāvat? – es jautāju.
Viņš pasmaida.
– Kopš brīža, kad jūs sākāt dungot Gluku.
– Vai tonis bija pareizs?
– Īsti ne.
– Tad es ņemšu dziedāšanas stundas.
– Pie kā? Pie Estlija un dēliem? – Filips Estlijs vada zirgu un dresētu lāču cirku. – Dzirdēju, ka esat saņēmusi ielūgumu.
– Tā ir mūsu lielā iespēja.
– Versaļa nav… – Anrī šķiet satraukts. – Tur valda nežēlība. Dāmas nepieļaus, ka tuvojaties karalienei. Visam ir savi noteikumi. Sēdēšanai, stāvēšanai, ēšanai, gulēšanai. Jūs esat radusi pie brīvības. Jūs esat radusi nākt un iet, kad pati to vēlaties. Galmā dāmas to neatbalstīs.
– Tad es pielāgošos. Bet visa Parīze uzzinās par mūsu izstādi. Varbūt pat visa Francija.
Septītā nodaļa
Etiķete bija sasniegusi neiedomājamus augstumus. Viss bija stingri regulēts.
Brāļi atbrauca no Versaļas, lai palīdzētu man sagatavoties. Ielūgumu mēs saņēmām pirms diviem mēnešiem, bet es joprojām gatavojos. Ducī veikalu man bija paredzētas uzlaikošanas, lai es būtu pienācīgi tērpusies, tāpat nodarbības pie deju skolotāja, kurš iemācīja man reveransus. Es grasījos pievienoties galmam ar desmit tūkstošiem cilvēku – deviņi simti no tiem bija augstdzimuši –, un man jācenšas, lai mana uzvedība nemet ēnu uz brāļiem, kas dien karaļa sardzē.
Šī ir pirmā reize triju mēnešu laikā, kad Edmunds, Johans un Volfgangs ierodas mājās. Viņiem ir brīnišķīgi Šveices gvardu formastērpi – sarkanas bikses, baltas zeķes un Anrī Ceturtā stila cepures ar trim iespaidīgām spalvām. Edmundam ir trīsdesmit pieci, un viņš nekad nesmaida. Johanam ir trīsdesmit trīs, un viņš sapņo par atgriešanos mājās pie sievas un dēla. Volfgangam ir divdesmit deviņi, un viņš ir gatavs gluži kā bērns aizlaisties ar manu algu, lai to nospēlētu. Vecuma ziņā mēs esam vistuvākie, tādēļ Volfgangam esmu pieķērusies visvairāk. Mēs esam sapulcējušies salonā pie galda. Kamēr māte skraida uz virtuvi un atpakaļ, Johans, mans visdāsnākais brālis, izteic komplimentus par manis darināto dofina figūru.
– Līdzība ir pārsteidzoša, – viņš saka, viegli smaidot. Viņam ir apaļi vaigi, gluži kā gleznotam ķerubam. – Vai tu to redzēji, Edmund?
Vecākais brālis palūkojas pāri galdam.
– Tas bija blakus vulgārajai karalienes figūrai buduārā.
– Tad jau tev patika, – es bilstu. Edmundu nav iespējams nepaķircināt.
– Karaliene redzēja to ekspozīciju, – atgādina Volfgangs. – Un viņai tā patika.
– Vai viņai mugurā bija tas pats tērps? – Edmunds noprasa. Viņš zina, kāda kārtība valda izstādē, un saprot, ka mēs tūdaļ pēc karalienes aiziešanas nomainījām viņas atturīgo tērpu pret tādu, kas vairāk pievilina vidusmēra cilvēkus. – Tā sākas baumas, – viņš aizrāda.
– Mēs tikai nomainījām viņai tērpu, – es iebilstu, lai gan apzinos, ka mums nevajadzētu karalieni tādu rādīt, ja mēs gribētu būt godīgi pret viņu. Bet mēs nerādām neko tādu, kas jau nebūtu redzēts simtos pamfletu – neķītros, riebīgos pamfletos, kas pieejami katrā Palērojālas kafejnīcā. Tie apsūdz karalieni piedauzībā, piemēram, dēkā ar grāfu Artuā, pievilcīgo karaļa brāli, un lesbiskās orģijās ar princesi de Lambalu.
Edmunds pašūpo galvu. Viņa seja šķiet ļoti kalsna, un rokas izskatās diezgan muskuļotas.
– Katrs karalienes attēls ir politisks paziņojums, un nekas nerunā skaļāk par viņas tērpu. Tavas figūras ir vienīgā vienkāršu ļaužu iespēja tuvināties karalienei. Un kā ar tiem, kas neprot ne lasīt, ne rakstīt? Viņiem salons ir vienīgais ziņu avots. Un tas vēsta, ka mūsu karaliene gatavojas gulētiešanai gluži tāpat kā sievietes Palērojālā. Tas ir necienīgi un liecina par sliktu gaumi. Labāk lai tava izstāde iekasē mazāk sū…
– Un tiek slēgta? – Volfgangs iesaucas. – Šis nav īstais laiks, kad domāt par ienākumu samazināšanu. Šorīt pie maiznīcas bija gara rinda.
– Tur katru rītu ir gara rinda, – es piebilstu.
Visi trīs brāļi izskatās šokēti.
– Tā notiek jau vairākus mēnešus, – Kurtiss paskaidro. – Cilvēki stājas rindā pat divos naktī, bet pie maizes tiek tikai pirmie piecdesmit. Turklāt cena ir dubultojusies. Vai Versaļā par to nekas nav zināms?
– Karalim jāvada valsts, – Edmunds atbild. – Viņam nav jāzina par rindām pie Parīzes maiznīcām.
– Tā nav tikai Parīzē, – es aizrādu. – Rindas ir redzamas visā Francijā.
– Un kas notiek ar ielu apgaismojumu? – Volfgangs jautā. – Šorīt lielākā daļa Palērojālas un Tempļa bulvāra grima tumsā. Kad laternas pēdējo reizi uzpildītas?
Mēs ar Kurtisu saskatāmies, cenšoties atcerēties.
– Vismaz pirms trim mēnešiem, – es atbildu. Pilsētai trūkst naudas, lai iegādātos eļļu. – Visi teātri un kafejnīcas, pat Opera jāslēdz pirms saulrieta, citādi klienti var ciest negadījumos, kad saskrienas ekipāžas, vai no lielceļu laupītājiem.
– Pilī es par to neieminētos, – Edmunds noteic. Tas nav ieteikums. Tā ir pavēle. – Par tādām lietām ar Viņu Majestātēm nerunā.
– Tas attiecas arī uz Elizabetes kundzi? – es jautāju. Cilvēki cieš badu, maizes trūkst, bet Viņu Majestātes par to nezina? Tas ir noziegums, ko pieļauj karaļa padomnieki.
– Uz visiem karaliskās ģimenes locekļiem. Ja tu sāksi par to runāt, tad novedīsi nežēlastībā mūs un Vaska figūru salonu. Versaļā nekas nav paturams noslēpumā. Karaliskā ģimene nekad nepaliek viena. Vienmēr kāds noklausās. Vienmēr.
Es pāri galdam palūkojos uz Volfgangu, kurš neiebilst brālim.
– Kad karaliene sāk rīta tualeti, – Edmunds turpina, – vieni rūpējas par viņas matiem, citi par pūderi, vēl citi par tērpu. Kad viņa vakarā mazgājas, to vēro daudzas dāmas. To, kā viņa gatavojas gulētiešanai, redz ģērbēja, goda dāmas un karalienes mājsaimniecības superintendents.
– Neizturami. – Kā var paciest, ja tev visu dienu apkārt ir cilvēki? Kad viņa var palikt viena ar savām domām?
– Tāds
