saka. – Ģērbties viņai palīdz vairākas sievietes. Pirmā dāma pasniedz šemizu goda dāmai, kura tad novelk cimdu, lai pasniegtu šemizu karalienei. Ja šīs procedūras laikā ierodas Asiņu princese, viss jāsāk no sākuma, lai šemizu karalienei varētu pasniegt viņa.
– Bet tas vēl nav viss, – Volfgangs veikli piebilst. – Karalienei nav ļauts pašai kaut ko paņemt. Ja viņa vēlas ūdeni, to pienes goda dāma.
– Ja nu šīs dāmas nav klāt? – es jautāju.
– Tad Marija Antuanete cieš slāpes.
Smieklīgi!
– Un tā notiek katru dienu?
Mani brāļi saskatās.
– Tagad retāk, jo Viņas Majestāte daudz laika pavada Trianonā, – paskaidro Johans.
Karalis uzdāvināja Marijai Antuanetei Mazo Trianonu kā privātu rezidenci. Tā atrodas ceturtdaļlīgu no Versaļas. Es to nekad neesmu redzējusi, taču esmu dzirdējusi, ka tā ir valdzinošākā pils Parīzē un to ieskauj apelsīnkoki un angļu dārzs. Karaliene to pārvērtusi par privāto pili ar īpašām sudrabsārtām livrejām.
– Vai viņai var kaut ko pārmest? – es saku. – Ikviens vēlas nedaudz laika sev.
– Viņai ir pienākumi galmā, – Edmunds atgādina.
– Dzīvot kā vaska figūrai? – mana māte jautā, pārsteigdama mūs visus. Neviens nebija redzējis viņu apsēžamies. – Ļauties, lai viņu ģērbj un pārģērbj kā lelli?
– Viņa pieder tautai, – Edmunds stingri noteic. – Karalis valda pēc Dieva gribas, un karaliene atspoguļo viņa diženumu. Patīk vai nepatīk, bet viņa ir spiesta pakļauties noteikumiem.
– Kurš tos izgudrojis? – Volfgangs nerimstas. – Ne jau Dievs. Cilvēki. Galminieki, – viņš piebilst, – kuri grib būt droši, ka viņu vieta karaliskajā svītā ir garantēta. Kāda citādi būtu nozīme tam, kurš pasniedz karalienei apakšveļu, ja viņa tādu vispār valkā?
Mana māte pasmaida, bet Edmunds nosarkst.
– Lai nu paliek, – Kurtiss nosaka, un Johans uzmanīgi pieskaras Edmunda plecam. – Viņš tā runā tikai tādēļ, lai pakaitinātu tevi. Tāpat kā Marija.
Volfgangs uzsmaida man, un es apslāpēju smaidu, jo zinu, ka tas Edmundu saniknotu vēl vairāk un apbēdinātu māti. Mēs jau tā reti satiekam brāļus. Būtu muļķīgi šo īso mirkli pavadīt strīdos par to, vai karalienei pienākas mazliet privātuma.
Maltītes laikā par Versaļu netiek runāts. Māte ir pagatavojusi sautētus skābus kāpostus un desiņas, kartupeļus un siltu Vīnes maizi. Desertam es palīdzu viņai pasniegt bavāriešu krēmu, ko iegādājāmies Palērojālā. Augļu gan nav, jo tos nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu, taču krēms ir lielisks arī tāpat. Līdz saulrietam pat Edmunds ir nomierinājies.
– Kad tu atvedīsi savu dēlu, lai parādītu vecmāmiņai? – māte jautā Johanam.
– Nākammēnes, – viņš apsola.
Māte nopūšas.
– Kā viņš mani iepazīs, ja mēs tiekamies vien Ziemassvētkos un Lieldienās?
– Es viņam visu laiku stāstu par tevi.
– Phe. – Māte atmet ar roku. – Tas nav viens un tas pats.
– Centīsimies atbraukt arī vasarā.
Es redzu, ka māte jau kaļ plānus – ko viņa gatavos, kad ieradīsies Izabella un Paskāls, un kā viņa izklaidēs savu četrus gadus veco mazdēlu.
Atskan Senmerī baznīcas zvans, un Volfgangs paskatās ārā pa logu.
– Žēl, ka nevaram palikt ilgāk.
– Bet drīz mēs redzēsimies Versaļā, – es atgādinu.
Volfgangs nešķiet tik pārliecināts.
– Mēs ēdam Lielajā komūnā kopā ar galminiekiem. Elizabetes kundze gribēs, lai tu pusdieno Monreijā, nelielajā namā, ko valdnieks viņai uzdāvināja. Tas atrodas pie ieejas Versaļā. Bet…
– Tikpat labi tas varētu atrasties citā valstī, – Johans pasteidzas piebilst. – Elizabetes kundze ir ļoti reliģioza, Marij. Ja viņa nebūtu karaļa māsa, jau sen būtu aizgājusi klosterī.
– Bet viņas radiniece ir karmelītu mūķene, – es saku. – Arī Elizabetes kundze varētu iestāties klosterī, ja vēlētos.
– Un viņa patiešām vēlas, taču ir vajadzīga karalim, – Johans attrauc.
Es paskatos uz Edmundu. Tā kā viņš neprotestē, es atskārstu, ko Johans grib pateikt.
– Brāļa labad Elizabetes kundze ir atteikusies no savas dzīves.
– Tā es neapgalvotu, – Johans samulsis atbild. – Viņa ir laimīga, ka var ziedoties. Taču viņa ir ļoti reliģioza, – viņš atkārto.
– Vakariņas Elizabetes kundze ēd četros un pie miera dodas līdz ar saulrietu, – Volfgangs paskaidro. – Un gandrīz nekad neiet uz pili. Tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka mēs nemaz netiksimies.
– Vienalga, Marij, – Kurtiss uzmundrinoši saka. – Monreijā vai Versaļā, bet tu strādāsi pie karaļa.
– Pie karaļa māsas, kura vairāk līdzinās mūķenei, – es nīgri novelku. Biju iztēlojusies, ka redzēšu, kā mūsu karalis izjāj medībās un kādas ir karalienes jaunākās frizūras. – Kā tas mums varētu noderēt?
– Viņa ir krietna sieviete, – Edmunds stingri noteic. – Vaska figūru salonam tas varbūt nekādi nenoderēs. Bet tu kalposi viņai, un ar to būs pietiekami.
Brāļi pieceļas, lai dotos prom. Kad es apskauju Volfgangu, viņš iečukst man ausī:
– Ja mēs netiksimies, raksti man! Vēstules piegādi tu vari uzticēt Elizabetes kundzes galma dāmai marķīzei Bombelai.
– Noteikti, – es apsolu. Gan jau viss nokārtosies. Tā jābūt!
Es cieši apskauju Johanu, taču pret Edmundu esmu atturīgāka. Mēs stāvam tik tālu viens no otra, it kā mūs šķirtu okeāns. Kā jau vienmēr.
– Laimīgu ceļu, – es nosaku.
Viņš viegli pamāj ar galvu.
– Tev arī. – Kamēr māte un Kurtiss apskauj pārējos, Edmunds pačukst: – Salonam tikai par labu nāktu tas, ja tu apģērbtu karalieni pieticīgāk.
– Tas ir veikals, Edmund. Bez kāda zemteksta.
– Te visam ir nozīme!
