mums ir kaut kas kopīgs. – Viņa pagriežas un pamāj sievietei, kura parādās durvīs. – Marij, iepazīstieties ar marķīzi de Bombelu!
Marķīze ir neparasti gara un diemžēl izvēlējusies vienu no karalienes modernākajām augstajām parūkām. Viņai ir diezgan iegarena seja, tādēļ būtu labāk, ja viņa iepūderētu pati savus matus. Es nespēju noteikt, cik marķīze veca, un noticētu jebkuram skaitlim, jo viņa nav vairījusies saules, tāpēc uz pieres un ap muti ir parādījušās krunciņas.
– Priecājos iepazīties, Grosholcas jaunkundz!
– Lūdzu, sauciet mani par Mariju, – es atkārtoju un palokos marķīzes priekšā.
Viņa tikko jaušami pasmaida, un es prātoju, vai esmu pareizi rīkojusies.
– Dzirdēju, ka esat ieradusies, lai mācītu Elizabetes kundzei modelēšanu no vaska. Viņa apgalvo, ka jums ir neparasts talants.
– Tad jau Elizabetes kundze būs mani pārāk saslavējusi, – es atbildu. – Esmu atbraukusi, lai nodotu viņai savas necilās zināšanas.
– Kāda pazemība! Es esmu redzējusi Marijas vaska figūru izstādi, – Elizabetes kundze stāsta. – Tātad nebūt neesmu viņu pārāk saslavējusi. – Viņa sadodas rokās ar marķīzi. Manuprāt, tas ir savāds pāris, īsa gaišmate un gara tumšmate. – Vai parādīsim viņai Monreiju?
Es tieku izvadāta pa teritoriju un apskatu brīnišķīgo oranžēriju, kas nokrāsota zeltītos un baltos toņos, lai atgādinātu cilvēkiem tās sākotnējo mērķi. Kad mēs ejam garām, strādnieki paklanās un dārznieks steidz atvērt smagās, baltās durvis.
– Kundze, – viņš godbijīgi noteic.
Elizabetes kundze pasmaida.
– Paldies, Antuān.
Viņa zina šī cilvēka vārdu. “Interesanti, vai tikpat labi viņa pazīst visus šai pilī?” es prātoju.
– Ak. – Gaisā jaušama silta, pavasarīga apelsīnu ziedu smarža, un Elizabetes kundze dziļi to ieelpo. – Šogad būs laba raža, – viņa saka Antuānam.
– Neapšaubāmi. Kundze prot apieties ar augiem.
Kad mēs ejam iekšā, es atskārstu, ka oranžērija paredzēta ne tikai citrusiem. Līdzās apelsīnkokiem, kuru spožās lapas un baltie ziedi uztver saules gaismu, redzamas arī visdažādāko toņu rozes. No keramiskiem podiem stiepjas glicīnijas un jasmīni. Šajā telpā valda krāsas un smaržas.
– Šis ir de Bombelas mīļākais koks, – Elizabetes kundze stāsta. – Iestādīja pagājušajā gadā, un skat, kā izaudzis!
Koks ir garš un tievs, gluži kā īpašniece. Pēc lapām es spriežu, ka tas ir laims.
– Šie droši vien prasa daudz laika un rūpju, – es saku.
Marķīze de Bombela nopietni pamāj.
– Mēs katru rītu nākam apraudzīt savus augus. Šeit visi strādā. – Mēs izejam no oranžērijas un ieejam pienotavā. – Elizabetes kundze palīdz slaukt govis, pati arī sēj un stāda.
Es pievēršos karaļa māsai, lai saprastu, vai tas tiesa. Ir grūti iedomāties, ka Francijas princese grib iesaistīties tādos netīros darbos.
– To visu mēs darām ciemata iedzīvotāju labad, – Elizabetes kundze paskaidro. – Viņi dzīvo lielā trūkumā. Piens no mūsu kūtīm ik mēnesi pabaro divsimt ģimenes. Un augļi nodrošina veselību vietējiem bērniem.
Man tas ir pārsteigums.
– Un viņi zina, ka tieši jūs esat tik dāsna?
Elizabetes kundze šķiet apmulsusi.
– Jā. Es pati dalu pārtiku.
Tomēr ļaunie pamfletisti mudina pasauli noticēt, ka valdnieka ģimene ir noslēgusies samta istabās. Todien mūsu salonā hercogs ne vārda nebilda par šādu labdarību. Es atceros viņa pašapmierināto smaidu, kad Robespjērs un Kamils nikni uzstājās pret monarhiju, un tīksmināšanos, atslīgstot krēslā un grozot pirkstos brendija glāzi, kamēr Marats jautāja viņam, ko iesākt ar mūsu karali.
Mēs ieejam plašajā Monreijas pilī. It visur redzami atgādinājumi par reliģiju. Gleznās attēlots Kristus un viņa māte, kā arī svētie savās mocībās. Ja nebūtu košā sienu krāsojuma un lielas buķetes uz katra galda, es nodomātu, ka atrodos klosterī.
– Šī būs jūsu istaba, – Elizabetes kundze paziņo, izrādot man pirmā stāva telpu, kas ir daudzkārt lielāka par manējo pašas mājā. Tā ieturēta ābolu zaļos toņos ar bagātīgiem rotājumiem, un pa logiem paveras skats uz pievilcīgo oranžēriju. Es jūtos aizgrābta, klausoties putnu dziesmās un ieelpojot zemes smārdu.
– Apburoši, vai ne? – Elizabetes kundze jautā. Viņa pieiet un atver durvis telpas tālākajā galā. – Un šī būs mūsu darbnīca, – viņa saka.
Kad esam iegājušas, marķīze de Bombela vēro manu sejas izteiksmi. Logi stiepjas no griestiem līdz grīdai, ļaujot telpā ieplūst dabiskajai gaismai. Gar sienu saliktas kumodes dučiem vien, un katrai ir savs uzraksts. Krāsas, audekli, vasks, ģipsis, instrumenti, otas. Pēc pasūtījuma darināts galds telpas vidū gaidīt gaida, kad kundzei labpatiks ar kaut ko nodarboties. Es tūdaļ iztēlojos, kā mēs mājās varētu uzlabot savu darbnīcu.
– Ko teiksiet? – Elizabetes kundze sirsnīgi pajautā. – Vai būs pietiekami laba?
Tas ir jebkura mākslinieka sapnis. Ja man par to apvaicātos Anrī, es smietos pilnā kaklā. Bet tagad es savelku seju diženas dedzības izteiksmē.
– Ja, kundze, tā ir burvīga.
Viņa sasit plaukstas.
– Tad sāksim jau rīt. Desmitos. – Viņa paskatās uz marķīzi de Bombelu. – Vai parādīsim viešņai arī Versaļu?
Es aizturu elpu un domās lūdzos, kaut marķīze piekristu.
– Ir jau pusdienlaiks, – viņa vilcinādamās atbild un paveras pulkstenī. – Ja ēdīsim pēc četriem, nepagūsim uz vesperēm.
Mana aizrautība noplok.
– Varbūt dosimies ašā izbraucienā? – Elizabetes kundze jautā, lai gan viņai nav pienākuma prasīt kādam atļauju.
Ir skaidrs, ka marķīze de Bombela svārstās starp vēlēšanos izpatikt princesei un ikdienas ieradumiem. Dzīve Monreijā norit pēc plāna, bet es esmu to izjaukusi.
– Labi, brauksim! – Elizabetes kundze iesaucas. – Mēs jau vairākas dienas neesam bijušas pilī. Cik bieži man gadās izdevība parādīt Versaļas spožumu citam māksliniekam?
Es cenšos neizskatīties pārāk priecīga.
Līdz pilij mūs aizved stiklota
