pilsētu.
– Par kādu biroju tava māte runāja? Vai tev ir darbs? – Džemma paraudzījās uz Kolinu.
Viņš asi paskatījās uz meiteni. – Tu gribēji zināt, vai pats pelnu iztiku, vai arī tērēju to, ko mans tēvs nopelna, pārdodot mašīnas?
Vienā mirklī Džemma pietvīka gluži sarkana. Tieši to viņa bija domājusi. – Es…
– Ir jau labi. Tādu pieņēmumu parasti izsaka visi, turklāt divi mani brāļi strādā pie tēva. Taču mani pavisam nesen oficiāli ievēlēja par Edilīnas šerifu.
– Patiešām? – Viņas acis iepletās. – Vai tev ir birojs un vietnieks, un skapis ar šautenēm? Kādi noziegumi šajā pilsētā notiek?
Kolins iesmējās. – Vai tevi interesē pilnīgi viss, vai arī tikai tas, kas saistās ar mani?
– Viss. Jebkas. Nu, vai es uzminēju?
– Jā, man tas patiešām ir. Mana jurisdikcija attiecas arī uz apgabalu ap Edilīnu, tāpēc darba pietiek. Pēc pusdienām parādīšu tev savu biroju.
Džemma saminstinājās. – Vai tava māte nesāks domāt, ka es, gluži tāpat kā Aila, mēģinu nomakšķerēt vienu no viņas dēliem?
– Viņa nejaucas mūsu personīgajā dzīvē. Vai tu, atbraucot šurp, atstāji kādu skumstošu draugu?
– Ar pēdējo izšķīrāmies pirms sešiem mēnešiem.
Kolins bija izbraucis cauri pilsētai un nogriezās uz šaurāka ceļa. Koku zari liecās pāri, biezā lapotne aizklāja debesis, un likās, ka viņi brauc mežā. – Un tie futbolisti, kuriem tu palīdzi mācīties? Nekādu īpašu attiecību? – Kolins taujāja.
– Viņi mani uzskata gluži vai par māti.
– Nevar būt. Kaut kā šaubos.
– Jā, patiešām! Viņi mani sauc par misis Džī un dalās ar mani stāstos par savām problēmām.
– Piemēram?
– Izskatās, ka ziņkārīga neesmu tikai es vien.
– Tā ir daļa no mana darba, – Kolins atbildēja un iebrauca autostāvvietā pie pārtikas veikala. Tiesa, tas nešķita parasts veikals ar spožām stikla durvīm. Ēka bija gara un zema. Jumts sniedzās tālu uz priekšu, veidojot pārklājumu lievenim. Tā līdzinājās bagātu mednieku atpūtas namam. Ja Džemma neredzētu apmēram duci cilvēku, kuri nāca ārā, stumdami lielus metāla ratiņus, tad neticētu, ka tas patiešām ir pārtikas veikals.
Kolins izslēdza automašīnas dzinēju un sēdēja pie stūres, skatīdamies uz Džemmu. Likās, viņš nodomājis tā turpināt, līdz būs sagaidījis atbildi.
Džemma paraustīja plecus. – Nu, sacīsim tā. Man bija jāuzzina ļoti daudz par dzimstības regulēšanu un to, kādas ir sekas, ja nelieto izsargāšanās līdzekļus. Zēnu mājasdarbi lasīšanā bieži vien nozīmē iepazīšanos ar brošūrām par to, kā jūtas cilvēks, kurš pirmo reizi atrodas projām no mājām. Reizēm esmu gluži kā seksuālās izglītības skolotāja.
– Ja tev zināms kaut kas patiešām radošs, ko vari iemācīt, noteikti pasaki man, – Kolins nopietni teica.
– Lai tu varētu šīs zināšanas tālāk nodot saviem vēlētājiem?
– Protams, – Kolins attrauca. – Kā jau vēlēta amatpersona es raizējos tikai par viņiem un uzskatu, ka viņu izglītošana ir mans pienākums. – Viņš smaidīdams izkāpa no automašīnas un pagaidīja, kamēr Džemma viņam pievienojas. Abi kopā viņi iegāja veikalā.
Telpā valdīja puskrēsla un bija vēss. Labajā pusē bija plaši plaukti. Vizēja košas krāsas, un viss izskatījās gluži vai ideāli. Kolins devās dziļāk veikalā, un Džemma viņam sekoja.
– Kolin! – izsaucās kāda sieviete, un viņš apstājās. Sieviete bija vēl pavisam jauna, un izskatījās, ka pēdējā laikā viņai nav izdevies izgulēties. Un tas bija saprotams. Pie rokas viņai bija divus gadus vecs puisēns, kurš nemierīgi dīdījās un kura sejas izteiksme pavisam skaidri vēstīja: “Uz tualeti! Ātri!” Uz gurna viņa balstīja sešus mēnešus vecu meitenīti. Mazā zelēja baranku.
Ar kustību, kas liecināja, ka viņš tā ir darījis jau neskaitāmas reizes, Kolins paņēma mazo meitēnu rokās. Pateicīgi smaidīdama, māte pacēla puišeli un aiztraucās projām.
– Un kā tev klājas, mis Keitlina? – Kolins vaicāja mazajai meitenītei. Viņa tam mīlīgi uzsmaidīja.
Kolins paraudzījās uz Džemmu un devās tālāk veikalā. Mazā Keitlina viņa rokās jutās droša un laimīga.
Džemma gāja un raudzījās apkārt. Plauktos izliktās preces bija ļoti kvalitatīvas, un viņa nosprieda, ka cenas noteikti ir pārāk lielas, lai viņa te kaut ko varētu atļauties. “Interesanti, kur gan atrodas vietējais milzīgais lielveikals ar lētām precēm?” viņa nodomāja.
Viņa sekoja Kolinam pie augsta skapja ar stikla durvīm. Tas bija piekrauts ar jūras produktiem, kas izskatījās pavisam svaigi. Jā, neapšaubāmi, šī vieta bija ārpus viņai pieejamo cenu zonas.
– Kolin! – sacīja izskatīga pusmūža sieviete, kura stāvēja aiz letes. – Tieši tevi es vēlējos satikt.
Pirms viņš paguva kaut ko sacīt, parādījās mazs zēns, apmēram četrus gadus vecs. Viņš skrēja pie Kolina. Puisēna paceltajā rokā bija rotaļu kravas automašīna, bet otrajā – tās riteņi. Viņa sejiņā bija redzamas nožuvušu asaru pēdas. Mazais skatījās uz Kolinu tik dievinoši, it kā viņa priekšā stāvētu Supermens. – Šerif, – viņš nočukstēja ar manāmu viltības pieskaņu balstiņā.
Paņemt salauzto automašīnu nebija iespējams, jo rokas Kolinam bija aizņemtas ar mazulīti.
Džemma nevilcinoties paņēma bērnu pie sevis, Kolins notupās pie zēna un ātri ielika riteņus vietā. Puika aizdieba projām brīdī, kad viņa māte parādījās pie stūra.
– Te tu esi, Metjū. Nekad vairs šādi nebēdz projām! O, Kolin! Paldies.
– Vienmēr laipni, – viņš atbildēja sievietei, kura pacēla puisēnu uz rokām un devās projām. Atgriezās iepriekš sastaptā sieviete, un Džemma ielika viņai rokās mazo meitenīti.
Visu šo laiku sieviete aiz letes bija vērojusi notiekošo. – Kā vienmēr, ko, Kolin? – viņa smaidot sacīja.
– Gandrīz nekādas atšķirības. Un kāpēc tu vēlējies mani sastapt, Elij? Vai kāds bija ielauzies?
– Tu nu gan esi jocīgs. Vai vari šo to aizvest?
– Mūsu iemīļotajam vīriņam?
– Nu, man viņš noteikti ir “iemīļotais”, kopš palīdzēja manai meitai. Vai vari pāris kastu aizvest uz fermu?
– Kāpēc
