bija runājušas pa telefonu. Tas bija neparasti, ja viņas nepapļāpāja pa telefonu trīs četras reizes nedēļā. Ja tā padomā, neparasti bija arī tas, ka viņas tik ilgi nav viena otru satikušas. Un, kā jau Sūzenai būtu vajadzējis sagaidīt, tieši ar šo faktu Amēlija sāka viņu sarunu.
– Vai tu no manis izvairies? Es tevi neesmu redzējusi nedēļām ilgi. Mani bērni domā, ka tu esi emigrējusi!
– Es biju aizņemta. Turklāt tevis nebija pilsētā.
Amēlija kopā ar bērniem bija pavadījusi desmit dienas, burājot Krētā. Amēlija visu šo laiku sūtīja Sūzenai jautras īsziņas par savu nemākulību un ar mobilo telefonu uzņemtas fotogrāfijas, kā viņas bērni lietpratīgi vada Laser klases jahtas debeszilajos līča ūdeņos.
Amēlija cieši uz viņu paskatījās, tad papurināja galvu. – Es esmu atpakaļ jau nedēļu. Tu no manis izvairies.
– Es gaidīju, kad tavs iedegums nedaudz pabālēs.
– Nē. Tu izvairies. Tu vienmēr tā dari, kad kaut kas nogājis greizi.
– Nekas nav greizi. – Viņa bija izstāstījusi Amēlijai par kāzām. Par strīdu ar Daglasu.
Bet ne par Robu.
Tagad nebija jēgas izlikties. Amēlija bija gluži kā viņas sirdsapziņa. Tā tas starp viņām bija jau gadiem ilgi. Lai vai kā, tur jau nebija ko stāstīt. Nejauša tikšanās ar bijušo draugu, tas arī viss. Kāpēc viņai šķita, ka tas ir kaut kas īpašs?
Sūzena pacēla tūbiņu ar sejas masku, kas gulēja zemē līdzās Amēlijas krēslam, un izspieda nedaudz maskas sev uz pirkstiem, tad lēnām izberzēja to sev uz vaigiem. – Es satiku Robu.
– Ej nu! – Amēlija strauji pietrausās sēdus, viņas saronga noslīdēja, uz mirkli atklājot labās krūts galiņu.
– Baznīcā. Viņš bija tur kopā ar Loisu.
– Kā tad. – Amēlija pamāja. – Protams, ka viņa bija tur. Cik sen jūs nebijāt tikušies?
– Daudzus gadus.
– Kā viņš izskatījās?
– Viņš izskatījās… kā Robs. Viņš izskatījās lieliski. Viņš mani nosauca par Sūziju. – Viņai nevajadzēja to teikt.
Amēlijas skatiens kļuva asāks. – Ko nozīmēja tā sejas izteiksme?
– Kāda izteiksme?
– Tava sejas izteiksme. Tev nav nepieciešams spogulis, lai zinātu, kādu izteiksmi tu savelc.
– Tev arī ne.
– Un ar ko viņš šobrīd nodarbojas? Vēl aizvien Anglijas Gaisa spēkos? Vai viņš ir precējies? Bērni?
– Es nezinu, – Sūzena paraustīja plecus.
– Tu ar viņu neaprunājies? – Amēlija neticīgi vaicāja.
– Ne gluži. Alisters metās mani glābt. Man jau todien bija asaru lēkme, baznīcā. Manuprāt, viņš nodomāja, ka tā nav laba ideja…
– Tātad jūs vienkārši pateicāt viens otram “sveiki” un “atā”?
Sūzena lēni pamāja. – Sveiki, atā. Gandrīz vai…
– Bet…
– Vai tad ir kāds “bet”?
– Tava seja liecina, ka ir…
– Mana seja saka: “Ak vai, šī maska ir kodīga!”
– Tā varētu būt, jo domāta manam ādas tipam, nevis tavējam. Tev droši vien būs izsitumi. Tas tevi iemācīs pašai paņemt līdzi savējo. Bet kā tad palika ar to “bet”?
– Bet viņš izskatījās labi.
– Viņš vienmēr tā ir izskatījies.
1987
Pēc tās Ugunskuru nakts, kad Robs tumsā turēja Sūzenas roku, viņi abi gandrīz uzreiz kļuva nešķirami. Tas bija tā, it kā būtu pārtrūcis kāds neredzams aizsprosts starp viņiem, un viņiem nudien nebija gana. Roba autobuss vienmēr izbrauca no skolas ātrāk, un, nokļuvis ciematā, viņš devās pāri laukumam uz Sūzenas pieturu, lai viņu sagaidītu, tad pavadīja viņu uz mājām, un pa ceļam viņi abi nogādāja Amēliju līdz mācītājmuižai. Amēlija viņus nesaudzīgi ķircināja, taču viņi par to neraizējās. Dažreiz Robs aizveda Sūzenu līdzi uz savām mājām, dažreiz viņi kopā mācījās pie viņas. Brīvdienās mamma viņai neļāva iet ārā, iekams nebija pabeigti mājasdarbi, tā ka viņa sestdienās cēlās septiņos no rīta un steigšus pildīja uzdevumus, lai tiktu projām. Mamma un tētis sāka kurnēt par A līmeņa eksāmeniem un pieteikuma anketām Universitāšu centrālajai padomei, bet Sūzena centās, lai atzīmes nepasliktinātos.
Pēc pāris nedēļām, kurās bija ilgas sarunas pa telefonu un īsi pusdienlaiki, ko viņi pavadīja, sadevušies rokās, Sūzena bija iemīlējusies. Tomēr viņa to nevienam neteica – ne Amēlijai, ne mammai, ne Alisteram. Meitene baidījās, ka viņi smiesies, baidījās, ka viņi varētu nomelnot vai noniecināt to, ko viņa juta. Viņai ir tik maza pieredze, kā gan viņa to var zināt? Taču viņa zināja. Ar visu to kaislību un absolūto pārliecību, ko spēj izjust sešpadsmit gadus veca meitene, viņa zināja.
Viņa vienkārši gribēja būt kopā ar Robu. Viņa gribēja būt ar viņu kopā katru mirkli. Kad viņa nebija kopā ar puisi, bija tāda sajūta, ka viņa vienkārši viņu gaida. Nebija pārāk daudz vietu, kur viņi varēja būt kopā, un gandrīz nevienā no tām nebija iespējams palikt divatā. Viņu abu mājas, koledžas atpūtas telpa ar dzērienu automātu un iestādei raksturīgajām mēbelēm, vietējais kinoteātris, viesības, kas tika rīkotas draugu mājās… viņiem apkārt vienmēr bija milzum daudz ļaužu. Aukstajās ziemas dienās viņi devās garās pastaigās pa alejām, kas ieskāva ciematu.
Kad viņi pirmo reizi skūpstījās, bija pagājušas gandrīz trīs nedēļas kopš tās pirmās nakts, un Robs atzinās, ka ir tikpat nepieredzējis kā viņa. Viņi atradās Sūzenas vecāku mājas virtuvē, un šis nodoms visu vakaru bija skaidri manāms gaisā. Visbeidzot Robs Sūzenu noķēra, kad viņa pagriezās, lai izņemtu kafijas krūzes no trauku skapīša puisim aiz muguras, viņa plaukstas atradās uz viņas vidukļa, viņa seja liecās meitenei klāt, viņa tikko manāmie bārdas rugāji uz mirkli viegli pieskārās viņas vaigam, un tad viņu lūpas sastapās.
Prakse izrādījās lieliska. Un viņi daudz vingrinājās. Bet viņi negāja tālāk par skūpstiem, sākumā ne. Taču skūpsti… Kad sestās klases Ziemassvētku diskotēkā dīdžejs spēlēja gada lielo hitu – Pet Shop Boys versiju par dziesmu “Tu vienmēr esi manās domās” (šī versija tik ļoti aizvainoja mammu, kas bija liela Elvisa fane) – bija tāda sajūta, ka viņi ir bijuši kopā vienmēr. Vai varbūt vienkārši Sūzenai bija tāda sajūta, ka dzīve sākās tikai brīdī, kad Robs ugunskura gaismā satvēra viņas plaukstu.
Mūsdienas
