viņām salikti tādi puķu vārdi? – Amēlija bija tradicionālu vērtību piekritēja.
– Nezinu, Dags teica, ka to izdomāja Silvija. – Silvija nebija tradicionāliste.
– Un mazpuika? – Amēlija vienmēr sauca Semu par mazpuiku. Vai par Bulu, kas bija saīsinājums no Belcebuls, un tobrīd tas tika tieši attiecināts uz zēna tieksmi iztukšot visu atvilktņu saturu uz grīdas.
– Fins. Viņam ir tikai divi gadi. – Sūzenai šķita, ka fotogrāfijās zēns izskatās pēc eņģelīša. Blonda, sprogaina eņģelīša.
– Tātad tas ir vienkārši. Fins un Roza ir kā Sems un Viktorija. Viņi vienkārši vēlas, lai tu nolaidies līdz viņu līmenim, runājies ar viņiem, esi nedaudz pamuļķīga, vai saproti? Izrādi interesi, bet ne kā skolotāja. Kā superīga bērnaukle.
– Tu to saki tā, it kā es zinātu, kā ir būt vienai vai otrai.
– Tu joko, vai ne? Tu esi superīga bērnaukle. Mani bērni ir sajūsmā, kad tu ierodies. Tu sasodīti labi proti sarunāties ar bērniem. Viktorija man joprojām nav piedevusi, ka es neaicināju tevi arī viņai par krustmāti.
– Jā, skaidrs. Es arī, ja reiz tu par to ieminējies…
– Ak, liecies mierā! Tu zini, ka mums bija jāaicina Dž. māsa…
Sūzena sāka smieties. – Bet Deizija?
– Ar Deiziju gan nebūs tik viegli. Viņa ir kā Elizabete, un, Dievs zina, man nākas pret viņu izturēties uzmanīgi… Astoņi gadi ir jaunie trīspadsmit. Viņa ir pietiekami veca, lai saprastu, kas notiek. Silvija izklausās gana nenormāla, lai būtu viņai sastāstījusi kaut ko tādu, ko meitene savā vecumā vēl nespēj saprast. Un lielākā daļa droši vien ir blēņas. Varu saderēt, viņa sastāstījusi Deizijai, tā ir tava vaina, ka tētis viņus pameta.
– Tas pat fiziski nav iespējams. Es vēl Dagu nepazinu.
– Ka es tev saku, tas neapturēs ķertu bijušo sievu. Neviena elles fūrija nevar līdzināties četrdesmitgadīgai sievietei, kuras bijušais vīrs grib sākt jaunu dzīvi. Viņa sastāstīs jebko…
– Kā tu tik daudz par to zini?
– Es skatos seriālu EastEnders, gludinot veļu, – Amēlija nesatricināmā balsī paziņoja. – Tātad šī Deizija – viņa var būt sarežģīts gadījums. Viņi ir tuvi?
– Kas? Silvija un Daglass?
– Nē, Daglass un Deizija.
– Es nezinu. Es par to nevaru spriest. Ja tu atceries, es nekad viņus neesmu redzējusi kopā.
– Tas tiesa, neesi vis. – Amēlija to noteica ļoti dziļdomīgi, inspektora Puaro stilā, tad viņa ļāva kādu brīdi telefona līnijā valdīt klusumam, iekams darīja zināmu savu viedokli. – Vai esmu tev ieminējusies, ka tas šķiet dīvaini?
Protams, ka viņa bija ieminējusies, vairāk nekā vienu reizi. Ja ar “ieminējusies” saprot nebeidzamus pārspriedumus un atgriešanos pie šī jautājuma atkal un atkal. Un acīmredzot Amēlija atkal grasījās pie tā atgriezties, ja vien Sūzena viņu neapturēs. – Es ar to gribu teiktu, ka pēdējos sešus mēnešus tu praktiski dzīvo ar viņu kopā, bet vēl neesi iepazinusies ar viņa bērniem.
– Liecies mierā. Es ar viņiem satikšos tagad! Vai nevarētu fokusēties uz garderobi?
– Kā tad. Tu prasi padomu sievietei, kura nav valkājusi nevienu apģērbu, kam nebūtu elastīgas jostas… es nezinu, cik ilgi… apmēram tūkstoš gadu. Jā, tu lūdz viņai padomu modes jautājumos.
– Man jādodas ceļā apmēram pēc sešām minūtēm…
– Labi, labi. – Amēlija beidzot ķērās vērsim pie ragiem. – Džinsus. Tumši zilus, taisnus džinsus ar zemu jostasvietu. Nekādu mammīšu džinsu.
– Man nav mammīšu džinsu.
– Pareizi. Aizmirsti. Piedod. Motociklistu zābakus, zamšādas jaku. Auskaru riņķus. Tev jābūt superīgai, bet ne pārāk. Ikdienišķai.
Sūzena jau vilka ārā drēbes no skapja. – Milzīgs paldies. Es tevi mīlu.
– Es arī tevi mīlu. Piezvani man pēc tam…
Amēlijai bija pilnīga taisnība par Deiziju. Viņai bija astoņi gadi, gandrīz deviņi, kā viņa teica, bet Sūzenai drīzāk likās, ka viņai tūlīt būs astoņpadsmit. Viņa izturējās tā, it kā kaut ko zinātu, un tas saskarē ar tik mazu bērnu laupīja drosmi. Varbūt Amēlijai bija taisnība un Silvija tiešām bija centusies noskaņot meitu pret Sūzenu. Roza bija vienkārši jauka, sabozusies princese ar lielu mazuļa vēderu, viņa ieradās uz maltīti princeses kleitā un ar diadēmu galvā. Un Fins bija tik tikko izaudzis no zīdaiņa vecuma, viņa mazajā, rozes pumpuriņam līdzīgajā mutītē bija stingri iesprausts knupis, un rociņā viņš bija cieši satvēris lielu, netīru atlasa lakatu, kas oda pēc zeķēm. Viņš bija tieši tik piemīlīgs, kāds izskatījās fotogrāfijā, tikai krietni vien trokšņaināks.
Protams, pirmajā mirklī Sūzena juta aizkustinājumu, redzot Daglasu, vīrieti, kurā viņa bija iemīlējusies, kopā ar viņa bērniem. Sākumā. Tas bija aizkustinoši, un tas bija seksīgi, viss vienlaicīgi. Apmēram piecas minūtes. Līdz Rozija sarīkoja histēriju, jo šeit nedeva čipsus, un Fins sāka skaļi raudāt nezināma iemesla dēļ… Un līdz Sūzena apjauta, ka Dags acīmredzot nepazīst savus bērnus diez ko labāk par viņu, kas ar mazajiem sastapusies pirmo reizi. Viņš neprata apklusināt dusmu lēkmi un nosusināt asaras. Vai arī nezināja, kā saprasties ar bērniem. Viņa jautājumi Deizijai bija pamācoši un mehāniski, viņas atbildes bija laipnas un līdzīgas tām, kā atbild papagailis. Nākamajā izjūtu posmā Sūzenai viņa kļuva žēl. Atgrūstais tētis. Tūlīt pēc tam nāca aizkaitinājums. Tāds aizkaitinājums, ko spēj izjust tikai bezbērnu sieviete, kas sēž kafejnīcā pie galdiņa kopā ar neuzvedīgiem bērniem, par kuriem viņa nav atbildīga, un viņu tēvu, kurš nesekmīgi izrādās un svaidās ar tukšiem draudiem, kuriem neseko darbi.
Tā pirmā reize patiešām bija liela vilšanās. Izņemot to, ka vakara sākumā Deizija viņu neslēpti rūpīgi nopētīja no galvas līdz kājām, un to, ka vakara noslēgumā Sūzenai tika tas apšaubāmais gods slaucīt Rozijai dibenu, kad viņas devās uz tualeti, bērni neizrādīja par viņu gandrīz nekādu interesi, nedz arī par viņas šķietami superīgo bērnaukles izturēšanos vai lielisko ietērpu. Un taukainais mocarellas plankums uz zamšādas žaketes labā atloka bija saglabājies līdz pat šai dienai. Tas saglabājās viņas atmiņā kā viens no visnogurdinošākajiem un nepatīkamākajiem vakariem, kādu viņa jebkad bija pavadījusi. Tas varēja līdzināties tikai Jaungada sagaidīšanai, kad pārlieku lielas cerības sagādā vilšanos.
Taču tajā pirmajā tikšanās reizē Sūzena pat nemēģināja iejaukties (lai arī cik ļoti viņa to vēlējās). Taksometrā pa ceļam uz mājām Daglass dāvāja viņai apburošus, atvainošanās pilnus smaidus (piesardzīgi atstādams viņu ap stūri vietā, ko nevar redzēt no Silvijas mājas, kamēr aizveda bērnus un atdeva atpakaļ mātei), turēja viņas roku un stāstīja, cik viņš ir laimīgs, ka viņa beidzot satikusies
