nošūpoja galvu.
Sūzena novilka ar delnas aizmuguri pār pieri. – Nav gan rakstīts.
Amēlija sakrustoja rokas uz krūtīm. – Vai tu šovasar ar kādu skūpstījies? Vienalga ar kuru?
– Nē, bet…
– Bet nekas. Tieši to es saku. Tev ir sešpadsmit gadu. Nemaz nav tik daudz palicis līdz septiņpadsmit, un tu pat vēl ne reizi neesi skūpstījusies. Vismaz ne pa īstam. Kā tad lai par to neuztraucas?
Tagad viņas abas jau smējās. Sūzena cerēja, ka neviens neklausās. Kad viņa pastiepa galvu pāri sēdekļa atzveltnei un palūkojās apkārt, šķita, ka visi ir iegrimuši paši savās sarunās. Neviens uz viņu pat neskatījās.
– Īstenībā tā ir mana misija.
– Kas ir tava misija?
– Esmu apņēmusies šogad sagādāt tev kavalieri.
Sūzena nicīgi nosprauslājas, uzmetusi draudzenei skatienu.
– Pat ja man nāktos mirt.
– Droši vien tā arī notiks.
– Par ko jūs ar Amēliju tik sazvērnieciski čukstējāties? – Alisters panāca māsu. Kad autobuss apstājās, visi skolēni izkāpa un negribīgi vilkās uz savām dažādajām jaunajām klasēm. Amēlija bija apstājusies, lai aprunātos ar dažām meitenēm, kuras pazina no staļļiem, kur tika turēts viņas ponijs.
Sūzenai bija aizdomas vismaz pāris pēdējos gadus, ka Alisters ir nedaudz ieķēries viņas labākajā draudzenē, kaut arī viņš pats to vienmēr noliedza. Vienkārši viņš vienmēr izrādīja nedaudz lielāku interesi par Sūzenu tad, kad viņu mājā viesojās Amēlija. Un dažreiz, Sūzena būtu varējusi apzvērēt, viņš pat saķemmēja matus, pirms nonāca lejā no savas guļamistabas, kad zināja, ka pie viņiem ir Amēlija. Pat Alekss to bija pamanījis, kaut arī mamma viņus abus strostēja, kad viņi ķircināja brāli.
– Tā nav tava darīšana, – Sūzena pasmīnēja.
– Vai jūs runājāt par mani? Vai Amēlijai manis pietrūka?
Sūzena zināja, ka brālis joko tikai pa pusei. – Neesmu droša, ka viņa patiešām atceras, kā tevi sauc.
Alisters teatrāli ķēra pie sirds.
– Tu mani ievainoji, māšel.
– Lai tev jauka diena, Romeo.
– Tev arī, Apalīt.
– Vai kāds zina, kā ir radies šis teiciens, ka sadzīves lugas mēdz dēvēt par virtuves drāmām?
Neviens neatbildēja. Protams. Ko gan viņš gaidīja – pašā stundas sākumā? Pašā gada sākumā? A līmeņa priekšmetā? “Saņemiet punktus par mēģinājumu, mister Blait,” Sūzena nodomāja. Viņš viņai bija mācījis arī pagājušajā gadā O līmenī – daži skolotāji vadīja stundas abās ēkās. Viņi kopā bija analizējuši “Lielo Getsbiju” un “Otello”, un Sūzenai skolotājs patiešām patika. Taču viņš bija viens no tiem skolotājiem, kurus lielākajai daļai bērnu bija vieglāk parodēt, nekā iedvesmoties no viņiem. Viņam bija milzīgs ādamābols, pastāvīgi izsitumi pēc skūšanās un briesmīga gaume attiecībā uz apģērbu. Amēlija pirms vairākiem gadiem bija viņu nokristījusi par Ikabodu, un šī iesauka viņam pielipa (kaut arī lielākajai daļai skolēnu nebija ne jausmas, no kurienes tā cēlusies). Nabaga misters Blaits. Viņš tik ļoti mīlēja visu, kas saistīts ar angļu literatūru, Sūzena to redzēja, taču viņš stāvēja klases priekšā un lūkojās uz pusaudžu baru, kam bija truli, miegaini skatieni un kuri labāk būtu gribējuši atrasties laukā, saulītē, mauriņā un runāties par kaut ko. Par jebko citu.
– Vai kāds maz ir lasījis šo lugu?
Sūzena, protams, bija lasījusi, taču pat viņa negrasījās pirmajā stundā celt roku. Skolotājs zina, ka viņa ir to izlasījusi, par to Sūzena nešaubījās. Viņš zina, ka Sūzena zina, kas tieši ir virtuves drāma. Un pat kaut ko par šādu lugu vēsturisko kontekstu. Taču viņai nebija nepieciešami traucējumi sabiedriskajā dzīvē, ja to uzzinātu arī visi pārējie. Vismaz ne pagaidām. Mācību gads bija tikko sācies. Skolotājs pamazām zaudēja pacietību, kaut arī stunda bija ilgusi vēl tikai piecas minūtes. Viņiem visiem šī luga bija pa vasaru jāizlasa. Visi bija saņēmuši pa eksemplāram. Tas nesolīja neko labu šajās divās mācību stundās pēc kārtas.
Skolēni lūkojās lejup un stumdīja šurpu turpu papīrus, niekojās ar savu penāļu saturu, dažas nekaunīgākās skolnieces pat pārcilāja kosmētikas maciņu saturu.
Misters Blaits salika rokas kopā uz muguras, ieplestām kājām nostājās, norīstījās tā, ka viņa ādamābols spēcīgi salēcās rīklē, un sāka savu monologu par britu Jauno vilni divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā, un par to, kā dramaturgi tajā laikā bija apņēmības pilni ienest teātrī reālismu. Sūzenu tas interesēja, kaut arī viņa patērēja nedaudz enerģijas, lai izskatītos tā, it kā tā nebūtu. Īstenībā skolotājs runājot neraudzījās tieši uz viņiem. Šķita, it kā viņš lasītu lekciju telpas aizmugurei, kaut kādiem mītiskiem motivētiem skolēniem, kas eksistēja viņa paša iztēlē. Apmierināti ar to, ka viņš iekarsis pievērsies savai tēmai un runās vismaz desmit, piecpadsmit minūtes, neprasot no viņiem nekādu atgriezenisko saiti, lielākā daļa skolēnu klasē sāka kricelēt un sapņot vaļējām acīm, kā arī rādīja cits citam kādas zīmes ar lūpām.
Sūzena pameta skatienu apkārt. Šī klase bija viena no telpām jaunajā korpusā, tā atradās otrajā stāvā. Tā kā soli bija izkārtoti pakavveidā, viņa varēja labi redzēt visus pārējos, vai arī tik labi, cik nu tas ir iespējams, ja lielākā daļa skolēnu ir noliekušies aiz savām somām. Viņai līdzās Amēlija priecīgi ar korektoru zīmēja smalkas un eksotiskas puķes uz savas jaunās rozā mapes vāka. Klasē bija vēl apmēram divdesmit skolēnu, lielākoties tie bija bērni, ko Sūzena pazina no O līmeņa nodarbībām pagājušajā gadā, kaut arī tas bija pārsteidzoši, cik atšķirīgi viņi visi izskatījās bez ierastajiem formastērpiem. Šī diena savā ziņā bija pierādījums viedoklim, ka formastērpi lieliski atbalsta sociālo vienlīdzību. Tagad tas, kas katram skolēnam ir mugurā, radīs sociālo hierarhiju, kuras iepriekš nebija.
Un vēl klasē bija viens jauns zēns.
Sūzena viņu uzreiz pamanīja. Viņš bija ienācis ar pāris minūšu nokavēšanos. Laikam jau īsti nebija pārliecināts par to, kur viņam ir jābūt. Viņš bija nomurminājis atvainošanos un apsēdies solā pie loga. Viņš nesakumpa pār galdu, bet sēdēja taisni, sakrustojis potītes.
Viņš bija ļoti gara auguma. To Sūzena bija pamanījusi vispirms, tiklīdz zēns ienāca klasē. Daudz garāks par citiem puišiem klasē un vismaz piecas collas garāks par Ikabodu.
Tagad, fonā dūcot Ikaboda balsij, Sūzenai bija laiks nopētīt jauno skolnieku daudz rūpīgāk.
Viņa mati bija nogriezti nemoderni īsi, bet viņai tas patika. Viņai šķita, ka astoņdesmito gadu beigas ir ļoti neveiksmīgs laikmets vīriešu frizūru jomā, un, pavirši pārlaidusi skatienu klasei, meitene pamanīja diezgan daudzas paplānas
