pēdējos gados viņi ar Daglasu nebija pārāk bieži ciemos braucēji. Bērni, Daga mīļotā laiva Čičesteras ostā, Sūzenas darbs… dzīve viņus raustīja tik daudzos virzienos. Un tā vienkārši ritēja arvien ātrāk. Nedēļas, mēneši, gadalaiki, gadi… tie tik ātri paskrēja. Mamma un tētis jau bija pensijā, un viņi katru gadu pāris mēnešu pavadīja mājā, ko bija nopirkuši Francijā. (Lielākais triumfs no tēta viedokļa – viņš bija šaubījies, vai viņa iespaidīgā neatlaidība pārliecinās mammu atstāt ciematu un Svētā Gabriela baznīcu.) Kad vecāki bija mājās, viņi labprāt “slaistījās apkārt”, kā tētis to nodēvēja. Mamma vienmēr teica, ka viņa savā mūžā ir gatavojusi pietiekami daudz svētdienas pusdienu, un bija apmierināta, ja viņas vietā pie plīts vergoja kāds cits. Un turklāt Alisters un Ketrina arī viņus bieži aicināja pie sevis – uz Ziemassvētkiem, Lieldienām vai nelielu atpūtu Kornvolā, pievilinot ar savu bariņu arvien vairāk dievināmo mazbērnu.
Tātad šobrīd Sūzena bija aizmirsusi palūkoties pār plecu vai arī uzlikt savas lielās Džekijas O. saulesbrilles. Un nu viņa bija viņus redzējusi. Viņai pamatoti radās jautājums. Vai šī diena varēja kļūt vēl sarežģītāka?
Loisa Rosi nāca uz Sūzenas pusi, pastiepusi viņai pretī rokas. Ak Dievs. Jā, varēja gan. Viss varēja kļūt vēl ļaunāk. Tagad Sūzena atcerējās. Frenks, Loisas vīrs, ir slims. Nopietni slims.
Apmēram pirms trim gadiem viņam noteica diagnozi – motoro neironu slimība. Mamma Sūzenai to pastāstīja – tā bija daļa no ciemata tenku litānijas, ko viņa uzskaitīja ik reizi, kad meitu satika; lielākā daļa no tām bija par tādiem draudzes locekļiem, ko Sūzena nepazītu, pat ja tie uzkristu viņai virsū. Kad viņa padzirdēja šo jaunumu, viņa prātoja, ka vajadzētu Loisai uzrakstīt. Bet ko gan viņa teiktu? Ja kāds nomirst, ierastās frāzes raisās diezgan viegli. Bet nebija tik viegli saprast, ko lai raksta par Frenku. Sūzena diez ko daudz nezināja par šo slimību, izņemot to, ka tā ir postoša, un, ciktāl Sūzenai zināms, Stīvens Hokings droši vien ir vienīgā persona, kura izdzīvojusi ar šādu diagnozi patiešām ilgu laiku. Lielākajai daļai cilvēku, par to viņa bija droša, šāda diagnoze ir nāves spriedums. Mammas paziņojums bija bez jebkādām sīkākām detaļām. Un tā Sūzena neuzrakstīja. Un tagad, kad viņas ar Loisu virzījās viena otrai pretī pāri mauriņam, viņa patiešām vēlējās, kaut būtu uzrakstījusi. Kaut ko par to uzrakstīt noteikti būtu bijis vieglāk nekā tagad, šeit, visas šīs kāzu jautrības vidū, izdomāt un pateikt pareizos vārdus.
Smagiem soļiem virzīdamās uz priekšu, Loisa ierunājās pirmā. – Sūzena! – Tas bija vienīgais, ko viņa pateica. Un tad, pienākusi Sūzenai pavisam tuvu, viņa vēl plašāk izpleta rokas un ievilka Sūzena savā vēl aizvien tik pazīstamajā skāvienā. Sūzena no atvieglojuma gandrīz vai sajuta vājumu. Protams, viņa sprieda, protams, nevar būt, ka Loisa joprojām būtu dusmīga uz viņu. Varbūt viņa nekad nav bijusi dusmīga. Vismaz ne pēc tik daudziem gadiem. Pēc veselas mūžības.
1987
Pulksten astoņos piecpadsmit no rīta Alisters un Sūzena stāvēja pieturā, gaidīdami savu autobusu. Viņus, tāpat kā droši vien astoņdesmit procentus no apmēram tūkstoš viņu skolas bērnu, katru rītu autobusu karavāna veda piecas jūdzes uz milzīgo, pelēko betona ēku tuvākajā pilsētā. Viņu autobuss savā maršrutā veica piecas pieturas, viņējā bija otrā, te iekāpa visvairāk skolēnu. Šajā pieturā autobuss uzņēma vēl apmēram divdesmit piecus citus bērnus, lielākā daļa no viņiem dzīvoja savrupmājās klusajās ieliņās šaipus ciemata laukumam. Cits autobuss savāca bērnus no pretējās puses, kā arī no jaunā rajona otrpus galvenajai ielai, bet vēl viens – no nomaļajām saimniecībām un attālākajiem īpašumiem. Viņi visi miedza acis agrā rīta saules staros, nedaudz pikti, ka nācies posties tik agri pēc sešu nedēļu vēlās celšanās un laiskajām dienām.
Alekss vēl joprojām mācījās ciemata sākumskolā, kurā arī viņi abi bija gājuši. Mamma viņu turp aizvedīs apmēram trīsdesmit minūtes vēlāk, nekā no mājām bija jāiziet Sūzenai un Alam, lai paspētu uz autobusu. Alekss vēl joprojām saņēma pilnu mammas aprūpi – brokastis, kurās viņa sēdēja klāt, zobu kontroli “Vai tu kārtīgi iztīrīji?” un gājienu uz skolu mammas pavadībā. Viņi abi pāries pāri laukumam, tad mamma stāvēs alejas galā un noskatīsies, kā Alekss pieveic apmēram simts pēdējos metrus, līdz viņš ieies pa vārtiņiem, un tad uz dažām turpmākajām stundām atbildība par viņu gulsies uz skolas pleciem.
Tas bija pēdējais gads, kad viņi ar brāli kopā devās uz autobusu. Alisters togad bija pēdējā, augstākajā – sestajā klasē. Nākamajā vasarā viņš noliks A līmeņa eksāmenus un nākamgad ap šo laiku dosies prom uz universitāti. Uz Ekseteru, lai studētu inženierzinātnes, ja saņems nepieciešamo novērtējumu, un visi pieņēma, ka viņš to paveiks.
Sūzena no viņa atpalika tieši par gadu, kaut arī Als bija par astoņpadsmit mēnešiem vecāks. Viņa iepriekšējā vasarā bija nokārtojusi O līmeni un tagad sāka mācīties sestajā klasē. Koledža atradās blakus skolai – piecdesmit jardu tālāk, vietējā ceļa platuma un simts gaismas jūdžu attālumā no sīkajiem, kas mācījās mazākajās klasēs. Nudien, tas bija apvainojums, ka joprojām vajadzēja braukt ar viņiem vienā autobusā.
Sūzena jau no pagājušā gada zināja, kā tas darbojas. Sestklasnieki nevalkāja formastērpu, un līdz ar privāto apģērbu pieauga varenība. Autobusa pieturā viņi stāvēja krietnu gabalu nostāk no visiem pārējiem. Viņi rekvizēja sešas vai septiņas pēdējās sēdekļu rindas. Tas bija nerakstīts likums, turklāt viņi kāpa autobusā pēdējie, daudzi no viņiem pa ceļam dižmanīgi nodzēsa cigaretes. Sestklasnieki nesarunājās ne ar vienu citu. Kad Sūzena bija piektajā klasē, Alisters autobusa pieturā ne reizi nebija viņai pateicis ne vārda. Protams, pa ceļam uz pieturu un no tās viņš sarunājās ar māsu – viņu attiecības vienmēr bija tuvas. Bet, tiklīdz viņi nokļuva tur, un visa brauciena garumā katru dienu, Sūzena viņam kļuva par svešinieci, un viņa to pieņēma. Nākamgad, kad viņa pēdējo gadu mācīsies skolā, Alekss būs pirmklasnieks. Un viņa rīkosies tieši tāpat. Kamēr apkārt būs citi cilvēki, viņa lūkosies brālim garām, bet pēdējo posmu līdz mājām draudzīgi nosoļos kopā ar viņu.
Dievs zina, cik satraukta mamma jutīsies nākamgad. Vismaz baznīca būs tīrāka par tīru. Alisters būs vispār projām no mājām, un Alekss dosies uz skolu ar autobusu. Un vēl pēc gada… Lai Dievs palīdz Aleksam. Viņš būs vienīgais, kurš palicis mājās…
Šodien Sūzena visvairāk priecājās par to, ka nevajadzēja vairs vilkt ne visai pievilcīgo pudeļu zaļo formastērpu, kas bija obligāts mazākajās klasēs. Tomēr viņiem joprojām bija jāliek kaklasaite. Mīļais Dievs! Lai arī cik prasmīgi tā tika uzsieta un cik mākslinieciski sakārtota kreklblūze, tas neizskatījās diez ko labi. It īpaši, ja ir krūtis. Un Sūzenai tādas bija. Kad viņa augustā saņēma eksāmenu rezultātus, mamma un tētis iedeva viņai līdz šim vēl nepieredzētu kabatasnaudu. Piecdesmit mārciņu. Kā balvu, un lai viņa nopirktu sev sestajai klasei jaunu garderobi. Sūzena bija iztērējusi visu līdz pēdējam penijam elpu aizraujošā vienas dienas ceļojumā uz Oksfordstrītu. Šodien viņa bija rūpīgi apģērbusies šauros, piegulošos džinsos un melnā džemperī, ap kaklu vairākas reizes bija aptīta gara šalle ar melnām un spilgti zilām svītrām. Kājās – pamatīgi zamšādas zābaki Chelsea Girl stilā. Šodien Als un arī pārējie beidzot var ar viņu sarunāties, kaut arī īstenībā līdz šim viņi to vēl nebija darījuši.
Jaunais ietērps padarīja pirmo skolas dienu vēl lieliskāku.
