izstīdzējuši. Zēni. Bet ne šis puisis. Viņš bija daudz… vīrišķīgāks. Tikai izrunājot vien šo vārdu savās domās, Sūzena piesarka. Muļķīgi. Vārds “vīrišķīgi” iederas romantiskajos romānos.
Sūzena atkal pacēla skatienu uz puiša seju un ieraudzīja, ka viņš lūkojas pretī. Viņa juta, ka pietvīkst vēl vairāk, un tad viņš pasmaidīja. Smaids bija plats un nedaudz nedrošs. Viņš pacēla uz augšu vienu uzaci, klusējot viņu izaicinādams, un Sūzena nolaida skatienu uz tekstu sev priekšā, juzdama, ka sāk elpot straujāk, un nesaprazdama, kāpēc.
Kad šai nebeidzami garajai stundai pienāca gals, Sūzena palika sēžam savā vietā, līdz lielākā daļa skolēnu bija izgājuši, steigdamies pusdienās.
Cieši pievērsusi skatienu savas somas saturam, viņa vēroja, kā puiša kājas šķērso klasi, uz mirkli apstājas pie viņas sola un tad dodas tālāk uz durvīm.
Mūsdienas
Loisai aiz muguras stāvēja Robs un uzsmaidīja Sūzenai. Gandrīz bikli, tikai ar lūpām, neatsedzot zobus. Tas pats nedrošais smaids.
– Sveika, Sūzij.
Dīvaini, neviens cits nekad nebija viņu saucis par Sūziju (un, kamēr viņi bija kopā, Robs ne reizi nebija viņu nosaucis nevienā citā vārdā), un šī tik pazīstamā mīļvārdiņa lietojums trāpīja Sūzenai gluži kā elektriskās strāvas trieciens. Vienu mirkli viņa ar pūlēm centās nošķirt pagātni no tagadnes. Atmiņas, sen jau apraktas un gandrīz aizmirstas, negaidot pārņēma Sūzenu pēkšņi un dzīvi. Ieraugot Robu, tās pārplūdināja viņas smadzenes. Viņai nācās apzināti atvilkt sevi atpakaļ uz šo brīdi.
– Kā tev klājas, mīļā? Tu lieliski izskaties! – Loisa turēja viņu aiz abām rokām, tad atliecās atpakaļ, nopētīdama no galvas līdz kājām.
– Paldies. – Sūzena jutās tik bikla kā pusaudze. – Man viss ir labi. Ļoti labi, paldies. Un kā klājas jums? – Tad, nemaz negribēdama to darīt, viņa negaidot pavaicāja: – Jums visiem. Kā klājas Frenkam? – Sūzena vēlējās, kaut būtu uzrakstījusi. – Man bija tik ļoti žēl… Loisa… tik ļoti žēl, kad uzzināju, ka viņš ir slims.
Loisa atvairīja līdzjūtību, bet tas nebija nelaipni. – Paldies tev, mīļā. Viņam nav pārāk slikti… ņemot vērā… – Tomēr Loisa izskatījās nogurusi.
Tagad ierunājās Robs: – Tētis ir slimnīcā. Viņi nolēma nomainīt viņam dažas zāles. Tāpēc atbraucu mājās. Esmu šeit uz dažām dienām, lai palīdzētu mammai.
Loisa nevadīja mašīnu. Vismaz agrāk viņa nemēdza to darīt.
– Rīt mēs viņu vedīsim mājās. – Tagad Loisa aplika roku Roba viduklim un nolieca galvu viņam pie krūtīm. Viņš bija tik ļoti garāks par māti. – Viņš man ir liels palīgs, mans zēns. Cik jauki, ka viņš ir šeit…
– Es par to nemaz nešaubos. – Atmiņas par Roba mierīgo, kluso spēku aizslīdēja Sūzenai garām gluži kā rēgs. Viņa vēl joprojām pētīja Roba seju. Viņš izskatījās labi. Nez vai viņu varētu nodēvēt par zēnu, kā to tikko paziņoja viņa māte, taču kaut kādā ziņā viņā joprojām bija kaut kas zēnisks. Viņam ap acīm bija parādījušās dažas smalkas rieviņas, arī abās pusēs mutei. Mati bija nedaudz atkāpušies no pieres, tomēr vēl joprojām biezi un tumši, tikai deniņos vīdēja kāds mazumiņš sirmu pavedienu. Viņa acis bija tikpat brūnas kā vienmēr. Parasti viņa āda bija olīvkrāsā, šodien viņš bija krietni iededzis. Rūtainā krekla apkaklīte bija vaļā… Sūzena apjauta, ka cieši skatās uz Robu. Un neviens neko nesaka. Kas viņai lēcies? Viņa nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad būtu jutusies tik viegli ievainojama, tik emocionāla…
Krietnu brīdi viņi visi trīs smaidot stāvēja. Likās, ir tik daudz pārrunājama, ka neviens īsti neuzdrīkstas sākt.
Tad pēkšņi Seidija paraustīja Sūzenas svārkus. – Krustmāmiņ Sūzena!
Sūzena atvieglota pacēla Seidiju un atbalstīja pret savu gurnu. Pāri meitenītes plecam viņa ieraudzīja Alisteru gaidām viņu. Droši vien viņš atsūtījis Seidiju.
– Tātad šī ir viena no Alistera meitām, ja?
Sūzena pamāja. – Tā ir Seidija.
Loisa mazliet pačaloja ar Seidiju, un mazā staroja no prieka. Tad viņa atcerējās: – Tētis teica, lai tu tūlīt nākot šurp, krustmāmiņ Sūzena.
– Protams. – Loisa pasmaidīja un pakāpās atpakaļ. – Protams, tev ir jāiet. Bija tik jauki tevi satikt.
– Un jūs arī, Loisa. – Viņa to teica no sirds. – Un tevi, Rob. Prieks tevi satikt.
Tas pats biklais smaids. – Tevi arī, Sūzij.
Atkal šis vārds. Viņi visi izturējās tik pieklājīgi. Sūzena nolika Seidiju zemē, mazā meitene sagrāba viņu aiz plaukstas locītavas un vilka projām. Sūzena uztaisīja neīstu grimasi un, pamājusi viņiem ar roku, sekoja meitenītei.
Kad viņas sasniedza Alisteru, Seidija uzskatīja, ka savu pienākumu ir izpildījusi. Viņa palaida vaļā Sūzenas roku un rikšiem devās projām uz mājas pusi uzmeklēt savu māti.
– Tu vari mani dēvēt par seru Gelehedu.
– Tātad es izskatījos tā, ka mani vajadzētu glābt?
– Man vienkārši šķita, ka šodien tu varētu iztikt bez vēl viena atmiņu trieciena no pagātnes.
– Droši vien. – Viņa palūkojās atpakaļ uz Loisu un Robu, bet viņi bija pagriezušies un roku rokā devās atpakaļ pāri laukumam. Sūzena jutās vīlusies. Viņa gribēja vēlreiz redzēt Roba seju. Cik smieklīgi.
– Ei! Zeme izsauc Apalīti.
Sūzena papurināja galvu un uzsmaidīja brālim.
Alisters aplika roku viņai ap pleciem. – Nāc nu, attopies, vai arī man nāksies tevi iepļaukāt. Dabūsim tev glāzi šampanieša… Ak, aizmirsti, labāk dabūsim vienu man…
Pēc dažām minūtēm viņu uzmanību jau atkal pilnībā saistīja viesības, un citādi nemaz nevarēja būt. Līgava un līgavainis staroja, lielā telts bija tieši tik lieliska, kā mamma bija dižojusies. Spēlēja mazs džeza ansamblītis, un 120 viesu novērsa Sūzenas uzmanību no viņas fantāzijām. Gandrīz.
Kad Sūzena vēlāk tajā vakarā nokļuva atpakaļ Ailingtonā, viņa uzreiz negāja mājā. Viņa jutās nogurusi, un šī diena viņu bija dīvainā kārtā iztukšojusi. Tās nebija gluži tās izjūtas, kuras parasti vajadzētu just kāzu noslēgumā, it īpaši tad, ja precas cilvēki, kurus jūs mīlat. Viņai vajadzētu justies prieka pārplūdinātai, spoguļoties mīlestības mirdzumā, ko jaunlaulātie jūt viens pret otru, vai tad ne? Vai arī vismaz, ja nespēj izjust iepriekš minēto, vajadzētu būt pilnai ar nenovīdīgiem novērojumiem par citiem viesiem un kritiku par to, kā šis pāris ir izvēlējies nosvinēt šo notikumu. Starp citu, Sūzenai uz kājas pirksta sāka veidoties tulzna, taču tas nebija iemesls. Varbūt viņai vajadzēja palikt pie
