lejā, – daudz par agru.
Viņa saņēma astoņas A atzīmes un vienu B (ģeogrāfijā). Jauns ģimenes rekords. Alisteram iepriekšējā gadā bija gājis labi, bet ne tik labi. Sūzena zināja, nudien, ka Alisters ir tikpat gudrs kā viņa. Viņš būtu varējis iegūt tikpat labas atzīmes. Ja viņam tas pietiekami rūpētu. Bet viņam nerūpēja. Sūzena atzina, ka Alisters ir daudz vispusīgāks nekā viņa. Viņš mācījās tieši tik cītīgi, lai saņemtu gana daudz A un B atzīmju eksāmenos. Pārējo laiku viņš nodarbojās ar daudzām un dažādām lietām. Un visas tās viņš darīja gana labi. Viņam labi veicās lielākajā daļā sporta veidu, viņam bija milzum daudz draugu, kā arī enciklopēdiskas zināšanas par mūziku un plaša ierakstu kolekcija. Viņš kopā ar tēti devās makšķerēt un noņēmās ap savu BMX riteni, ar kuru spēja izpildīt pietiekami dramatiskus trikus, lai mamma būtu nobijusies līdz nāvei. Viņš gāja uz randiņiem ar meitenēm. Alisteram jau bijusi vesela virkne draudzeņu. Viņš bija nosvērts. Sūzenai vienmēr bija aizdomas, ka viņa tāda nav, vismaz ne tik izteikti.
Viņa bija gudra un pati to apzinājās. Tiešām diezgan gudra. Tā bija tāda gudrība, kas palīdzēja būt vienai no labākajām klasē, īpaši necenšoties, bet, ja viņa vēl papūlējās, skolotāji bija sajūsmā. Tāda gudrība, kas lika citiem bērniem izturēties pret viņu ar godbijības un nicinājuma maisījumu, pie kā viņa nekādi nespēja pierast. Par visu pārējo attiecībā uz sevi Sūzena nebija tik pārliecināta. Tieši tāpēc skolas gada sākums viņai šķita kā ciets pamats zem kājām.
– Hei, Sūza!
Tā bija Amēlija Loida. Viņa uzsauca Sūzenai no piecdesmit jardu attāluma un uzbudināti māja ar roku, neņemdama vērā skatienus, ko sev piesaistīja. Viņas bija labākās draudzenes kopš tā laika, kad Loidi pārcēlās uz šo ciematu pamatskolas trešajā gadā. Amēlija viena pati kopā ar vecākiem dzīvoja lielajā, vecajā mācītājmuižā aiz baznīcas. Viņas mamma bija veltījusi divus gadus, lai savestu to kārtībā, ierīkodama vienā spārnā oranžēriju un dārzā baseinu. Viņiem bija visbrīnišķīgākais ēdamgalds, pie kura varēja apsēsties divpadsmit cilvēku, bet, apgriežot otrādi un izvelkot kabatas, to varēja pārvērst par biljarda galdu. Amēlijas tētis bija advokāts – partneris kādā Londonas juridiskajā firmā. Sūzenai viņi šķita bagāti. Katru gadu Lieldienās viņi brauca slēpot uz piparkūku mājiņām līdzīgu kotedžu, kas Amēlijas vecvecākiem piederēja Šveicē, un devās garās vasaras brīvdienās uz vietām, kas izklausījās superīgi. Amēlija bija vienīgais bērns, un viņai bija pašai sava vannasistaba un ponijs. Valsts skolā viņa mācījās tikai, kā viņa teica, savu vecāku kreisā novirziena politiskās pārliecības dēļ. Viņi bija ierosinājuši – vai nu bija kreisi noskaņoti vai ne –, lai Amēlija sestajā klasē dodas prom uz kādu citu skolu, uz Rodīnu vai Marlboro, vai Svētās Marijas skolu Eskotā, taču pārbijusies Amēlija pagājušajā gadā bija noorganizējusi milzīgu pretošanās kampaņu ar Sūzenu kā savas kampaņas menedžeri, un vecāki piekāpās, piekrizdami, ka viņa var palikt sestajā klasē šeit, ja vien viņas O līmeņa rezultāti būs pietiekami labi.
Amēlijai droši vien vajadzēja būt šausmīgai – izlutinātai un izlaistai. Taču viņa tāda nebija. Nu labi, viņa bija izlutināta, bet Amēlija bija arī jautra, smieklīga un devīga, bezbailīga un dedzīga. Ja Sūzena spētu to skaidri noformulēt, viņa varētu teikt, ka viņas bērnība vienā mirklī pārvērtās par krāsaino kino tajā brīdī, kad ciematā ieradās Amēlija – tieši tā, kā tas notika ar Dorotiju filmā “Ozas pilsētas burvis”, kad viņa pamodās pēc viesuļvētras. Viņas iepazinās guntiņās, kurām Sūzenas māte bija vadītāja – Gudrā Pūce – veselus desmit gadus, vēl ilgi pēc tam, kad Sūzena bija atmetusi organizācijai ar roku. Kad Amēlija, tāpat kā Sūzena, tika uzņemta laumiņu grupiņā, viņas gandrīz uzreiz kļuva nešķiramas – Sūzenai par lielu pārsteigumu un Amēlijai par lielu atvieglojumu. Kad viņas devās uz vidusskolu, Sūzena tik ļoti baidījās, ka viņa draudzeni zaudēs, ka tur būs daudz superīgākas meitenes, kas aizvilinās Amēliju prom no viņas. Taču, paldies Dievam, tā nenotika. Amēlija bija padarījusi Sūzenu nedaudz superīgāku, un Sūzena, kā Amēlija apgalvoja, bija padarījusi viņu mazlietiņ gudrāku, un šī apmaiņa bija kaut kas tāds, ko viņas abas ļoti augstu vērtēja.
Taču viņas nebija ilgi redzējušās, jo Amēlija tikai iepriekšējā dienā bija atgriezusies no vasaras brīvdienām. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc vasara šķita tik gara – Amēlija bija projām veselu mūžību, un Sūzenai draudzenes tik ļoti pietrūka. Amēlija viņai iepriekšējā vakarā piezvanīja, lai, sajūsmā spiegdama, izstāstītu par saviem rezultātiem: piecas A atzīmes, trīs B un viena C (matemātikā). Tomēr tās bija pietiekami labas, lai pārliecinātu vecākus ļaut viņai palikt, un tas arī bija viss, kas viņām abām patiesi rūpēja. Viņas abas grasījās kārtot trīs A līmeņa eksāmenus – Amēlija bija izvēlējusies angļu valodu, vēsturi un franču valodu, bet Sūzena – matemātiku, angļu valodu un ekonomiku. Viņu plāns bija galu galā iestāties vienā un tajā pašā universitātē. Viņas vēl nezināja, kurā, lai gan šobrīd dedzīgi prātoja par Bristoli, ja vien viņām izdosies saņemt piedāvājumus, kad būs sākušas šo briesmīgo procesu un aizsūtījušas savu pieteikumu Universitāšu centrālajai pieņemšanas padomei. Amēlijai bija kāds brālēns, kurš bijis Bristolē un teica, ka tur esot izcili un superīgi. Amēlija bija devusi mājienu par kaut ko svarīgu, kas viņai draudzenei ir jāizstāsta, tomēr viņa neatklāja, kas tas ir. Tam nāksies pagaidīt, viņai teica, līdz viņas nākamajā dienā satiksies autobusā… Sūzena zināja, ka nav jēgas mēģināt uzzināt kaut ko vairāk. Amēlijai patika teatrālisms. Kaut kas svarīgāks par O līmeņa rezultātiem.
Un te nu viņa bija, iedegusi tumši, tumši brūna, zeltainajos matos iekrāsotas spilgti blondas šķipsnas. (“Saule matos!”) Abas meitenes apkampās, un Amēlija trakulīgi sagrieza savu draudzeni. Jaunākie skolēni ziņkārīgi lūkojās uz viņām.
– Sūza! Nespēju noticēt, cik ļoti man tevis pietrūka!
– Tu tik lieliski izskaties. Nespēju noticēt, cik tu esi brūna. Es tevi ienīstu.
Amēlija bija saposusies. Viņai mugurā bija balta blūze, protams, ar īsām piedurknēm, par spīti tam, ka šorīt gaisā bija jaušams nepārprotams rudens dzestrums, un tai bija atstāts vaļā vairāk podziņu, nekā Sūzenas māte būtu pieļāvusi, meitai izejot no mājas. Droši vien arī Amēlijas mamma. Meitene, bez šaubām, tās atpogājusi pa ceļam uz autobusa pieturu. Amēlijas garās, tievās kājas izskatījās vēl garākas un tievākas. – Es zinu. Nedomāju, ka jebkad esmu bijusi tik brūna. Vai zini, šis iedegums no manis prasīja triju nedēļu nepārtrauktas pūles.
– Laimes lutekle. Kā Itālija?
– Fantastiski. Nespēju vien sagaidīt, kad izstāstīšu tev par to visu!
Autobuss bija apstājies pieturā, un formastērpos ģērbtie skolēni jau bija sakāpuši. Pirmklasnieki izskatījās satraukti, bet pārējie – māksloti garlaikoti. Sūzena iekāpa, pamāja sveicienu šoferim, kuru gan neatcerējās no iepriekšējā gada, un ar uzspēlētu vienaldzību devās uz priekšu pa eju uz pēdējo rindu svētīto zemi, kur ieslīdēja brīvajā sēdeklī trīs rindas priekšā Alisteram. Brālis viņai dāvāja īsu smaidu un pamāja paviršu sveicienu Amēlijai, kas viņam atbildot pameta gaisa skūpstu, iekams apsēdās līdzās Sūzenai; viss viņas ķermenis sazvērnieciski liecās tuvāk draudzenei. Šoferis uzgrieza staciju “Radio 1”, jādomā, lai apslāpētu dūkoņu, un skaļi iebrēcās Pols Jangs.
Amēlija atkal ierunājās, taču tas
