šķita, ka tāds viņš ir joprojām.
– Tātad? – Tagad brālis lūkojās viņai tieši virsū, viena uzacs bija pacelta uz augšu.
– Tātad – kas? – Sūzena negribēja īsti sastapties ar Alistera skatienu.
– Tātad… ko nozīmē šīs asaras?
– Kāzās taču visi raud, vai tad ne? Mamma izlietoja Kleenex tādos ātrumos, it kā šīs salvetes varētu iziet no modes. Ketrina arī…
– Skaidrs. Tātad tu man neteiksi?
– Neteikšu ko? – Tikai tas vien, ka brālis viņu izglāba, vēl nenozīmē, ka viņam viss būtu jāstāsta.
– Labi, tikai tas vien, ka es tevi izglābu, vēl nenozīmē, ka tev man jāizstāsta. – Izklausījās ērmoti, kad viņš to pateica. – Bet ja tu vēlies… es klausos ar abām ausīm. Un šī ir tava vienīgā iespēja, jo esmu saņēmis no Ketas atļauju dzert visu pēcpusdienu, un esmu iecerējis līdz laikam, kad tiks griezta torte, jau būt afekta stāvoklī… Oskars pēdējās četras vai piecas naktis nodevās uzdzīvei, un es esmu pārguris, tā ka man tas izdosies ātri. Tāpēc, ja tu gribi aprunāties, dakteris ir tavā…
– Man šķiet, ka es iedomājos par Šonu.
– Muļķības.
– Vai ārsti parasti tā runā ar saviem pacientiem?
– Varbūt arī ne, bet viņiem vajadzētu to darīt.
– Kāpēc tu man netici?
– Jo neesmu redzējis tevi raudam Šona dēļ gadiem ilgi. Es neuzķēros uz šī āķa. Tās nebija nostalģiskas nožēlas asaras. Ja tu jautā manas domas, šīs asaras bija ļoti lielā mērā saistītas ar tagadni.
– Tiešām? Kā tu to vari zināt?
– Paklau, māšel, iespējams, tu negribi to stāstīt, bet nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka te kaut kas nav kārtībā. Pēdējos mēnešus tevi tikpat kā neredz. Tu izvairies no visām tām ģimenes padarīšanām. Un nav runa tikai par ģimenes pulcēšanos kopā… tu neatnāci uz Oskara kristībām.
Sūzena sāka runāt, lai atkal atkārtotu to aizbildinājumu, ko viņa bija izmantojusi un par kuru bija tik pārliecināta, ka visi tam noticējuši, taču Alisters pacēla roku, lai māsu apturētu. – Un tas nav svarīgi. Ne jau par to ir runa. Un šodien tu ieradies, bet Daga nav kopā ar tevi – atkal…
– Viņam atveda bērnus… pēdējā mirklī. – Šie vārdi izklausījās patētiski arī pašai Sūzenai.
Viņš atkal pacēla roku. Īstenībā tas bija visai nepatīkami, pat ja brāļa rīcība bija pilnīgi pamatota. – Varbūt pie vainas bija bērni. Varbūt nebija. Varbūt tā, sasodīts, nepavisam nav mana darīšana. Taču es raizējos par tevi, Sūza. Tas arī viss. Mēs visi mazliet par tevi raizējamies.
– Vai jūs “visi” tādā gadījumā par mani runājat? – Sūzena nespēja paciest šo domu. Viņi visi dīki sēž savās dažādajās apmierinātības pakāpēs un spriež par Sūzenu. Par vienīgo no viņiem, kas nešķiet laimīga.
– Tā gluži nav. Es ar to nedomāju mammu un tēti. Dievs mans liecinieks, mamma jau nedēļām ilgi nav pievērsusi uzmanību nekam, kas nav saistīts ar Aleksa un Hlojas kāzām. Un tu taču zini tēti. Viņš tikpat kā neizrāda, ko domā. Es runāju par sevi un Ketrinu. Un īstenībā viņa ir ļoti aizņemta ar mūsu mazuli. Nu labi. Tātad palieku es.
– Lieliski. – Sūzena gandrīz vai sāka spurgt. – Tātad, sasodīts, nevienam citam nerūp, kā man klājas.
Viņi abi pasmaidīja par Sūzenas kaprīzumu.
Alisters aplika Sūzenai ap pleciem roku, un viņa atbalstīja galvu brālim uz pleca.
– Es tikai gribēju teikt…
– Es zinu.
Tā viņi tur vairākas minūtes klusēdami sēdēja, silto saules staru apspīdēti. Sūzena juta, ka viņas sirds sitas arvien rāmāk, un vēlēšanās raudāt pakāpeniski mazinājās, līdz viņa jau bija kļuvusi gluži mierīga.
Tad Alisters izslējās taisni. – Mums vajadzētu iet atpakaļ. Pēc tam, kad tu būsi kaut ko izdarījusi ar savu notecējušo skropstu tušu… Viņi būs nikni, ja nespēs mūs atrast, lai nofotografētos.
– Tev taisnība. – Sūzena izņēma no somiņas pūdernīcu un, saslapinājusi ar siekalām kabatlakatiņa stūrīti, notīrīja melnos smērējumus zem acīm.
– Kā allaž.
– Nesaprotu, kā Ketrina tevi pacieš. – Viņa atkārtoti uzklāja lūpu spīdumu, aizvēra rokassomiņu un pasniedza kabatlakatiņu atpakaļ Alisteram, kurš palūkojās uz to ar riebumu, tad sagumzīja un iebāza kabatā.
– Ko tu ar to gribi teikt – “pacieš”? Viņa dievina zemi, pa kuru es staigāju.
Viņi abi piecēlās kājās un roku rokā sāka virzīties uz to pusi, no kuras skanēja balsu čaloņa.
– Nabaga meitene, kurai tiek pūsta migla acīs.
Tā bija Sūzenai kopš bērnības pazīstamā ķircināšanās.
– Turklāt gultā es esmu satriecošs. Selijai Herisai nav ne jausmas, ko viņa ir palaidusi garām.
Sūzena nosprauslojās. Šāda ķircināšanās bija mierinoša, tā novērsa viņas uzmanību un palīdzēja.
Pirms viņi bija apliekuši baznīcas stūri, brālis saspieda viņas roku un tad maigi palaida to vaļā.
– Kā tev šķiet, vai tagad spēsi atturēties no raudāšanas un zobu griešanas? – Alisters tēlotā niknumā izbolīja acis. Cik netaisni.
– Man šķiet, ka spēšu. Gandrīz.
– Labi. Tad dari tā. Dieva dēļ. Uzbāz atpakaļ galvā to klīrīgo cepuri. Un turies tālāk no alkohola, norunāts? Kāzās nav nekā ļaunāka par sievieti vidējos gados, kas, ieradusies viena pati, piedzeras un mēģina nozust ar kādu no līgavaiņa vedējiem. – Viņš piebikstīja māsai ar plecu.
– Centīšos to atcerēties.
Kad viņi tuvojās, māte piesteidzās klāt, izskatīdamās nedaudz pikta un mazliet pietvīkusi. Neapmierināti nopūtusies, viņa nogludināja Sūzenai kādu matu šķipsnu, kas bija izspraukusies no elastīgās lentes, kura noturēja cepuri uz galvas, it kā Sūzena būtu nepaklausīgs bērns. Šķiet, viņa nepamanīja, ka Sūzena ir raudājusi. – Kur jūs abi bijāt? – Atbildi viņa negaidīja. Īstenībā viņa nekad to negaidīja. – Mēs beidzām fotografēt Hlojas viesus. Protams, pārāk daudz jau to nebija. Jūs gaida. Tagad līgavaiņa ģimene. Nāciet… fotogrāfs speciāli mums sagatavojis kāpnes.
Daglasam vajadzēja būt šeit. Tā ir Sūzenas vaina, ka viņa šeit nav, vismaz tā viņai
