bija taisnība – tur kaut kas nebija kārtībā. Varbūt spoži, bet ne koši. Tas nebija pareizi, ka viņa šodien sava brāļa kāzās bija viena pati, un nebija pareizi, ka viņa šobrīd sēž savā mašīnā, nedaudz pat baidīdamās ieiet pati savā mājā.
Viņa zināja, ka visi bērni ir tur. Šajā nedēļas nogalē nebija Daga kārta viņus ņemt pie sevis, bet šī vienošanās, kā Daglass vienmēr ar zināmu lepnumu teica (it kā tas pierādītu, cik viņš ir civilizēts), ir “plūstoša”. Ja “plūstoša” nozīmē to, ka viņi abi vienmēr atrodas viņa bijušās sievas Silvijas un viņas kaprīžu varā, tad viņam ir taisnība. Viņš šorīt bija aizbraucis pakaļ bērniem pie viņu mātes pēc tam, kad Sūzena devās projām.
Tieši par to bija viņu strīds. Vismaz vārdos. Pēdējā laikā viņu strīdiem bija daudzi un dažādi iemesli, bet, tāpat kā aisbergiem, virs ūdens bija redzami tikai desmit procenti no tiem. Dags bija nogaidījis līdz iepriekšējās dienas vakaram, lai viņai to pavēstītu, kaut arī izrādījās, ka Silvija piezvanījusi trešdien un lūgusi, lai viņš paņem bērnus. Dags nebija drosmīgs. Sūzena bija nikna. Viņš pasniedza viņai problēmu bez risinājuma – priecīgs, ka var to uzkraut viņai. Ko gan viņam vajadzēja darīt? Viņam vajadzēja teikt “nē”, Sūzena sacīja. Ja vien viņš patiesībā nepriecājas, ka viņam ir attaisnojums, lai nenāktu uz kāzām. Dags teica, ka tā neesot taisnība, viņš bija gribējis iet. Paraustīja plecus, it kā gaidītu, lai Sūzena piezvana mammai, kas, kā viņa zināja, visu pēcpusdienu klāj lielajā teltī galdus, lai tā pēkšņi atrod vietu trim bērniem, kurus viņa tik tikko pazīst. Nē, viņa kliedza, pati dzirdēdama, ka izklausās neglīti un nekrietni. Nē. Tas nu ir par daudz. Viņam vajadzēja teikt “nē”. Un tagad tā ir viņa problēma. Vari nepūlēties nākt uz kāzām, viņa teica. Un viņš to nedarīja. Vai viņa bija gaidījusi, ka viņš rīkosies citādi? Piezvanīs Silvijai un pateiks, ka ir pārdomājis? Nevienu mirkli.
Sūzena jau spēja iztēloties, ko ieraudzīs, kad ieies mājā. Vienmēr bija viens un tas pats. Silvija dzīvoja īstā izgāztuvē, un bērni bija apguvuši mājsaimniecības paradumus no viņas. Viņus nebija iespējams pārliecināt, ka šajā mājā ir citāda kārtība. Virtuve būs karalauks. Šķīvji izlietnē, produkti pēc maltītes gatavošanas atstāti visgarām uz letes, siers sacietējis, un nazis iedurts sviestā. Kad bērni bija šeit, Sūzenai bija dīvaina sajūta, pat pēc visiem šiem gadiem, ka tā vairs nav viņas māja.
Īstenībā tā nebija viņas māja. No tehniskā viedokļa. Taču viņai bija arī pašai savas mājas, kaut arī viņa nekad par to nebija domājusi, lietojot šādu terminu: mazs dzīvoklītis, ko viņa nopirka pēc Šona un pirms Daglasa, un īstenībā viņa tur nekad nebija dzīvojusi. Šī māja piederēja Daglasam. Viņš šeit dzīvoja, kad viņi iepazinās. Ne kopā ar Silviju – šo māju viņš nopirka, kad pēc šķiršanās viņu īpašumi tika sadalīti un materiālie apstākļi bija kļuvuši spiedīgāki. Acīmredzot tā bija daudz mazāka nekā māja, kur viņš bija dzīvojis kopā ar Silviju. Tā bija savrupmāja prestižākā ielā, ar automašīnu stāvvietu nost no brauktuves. Šī bija rindu māja ar trim guļamistabām un kabatlakatiņa lieluma zālienu. Tomēr Sūzena to izjuta kā savējo, kad bērnu nebija šeit. Kad viņi bija te, viņa to izjuta kā okupāciju. Un pēc tam viņu mocīja vainas apziņa par to, ka tā jutusies. Un tad uzmācās aizkaitinājums par to, ka jūtas vainīga. Šis bija ļoti, ļoti pazīstams modelis. Deizija būs ieslēgusies savā istabā, telefons no kāpņu laukumiņa, bez šaubām, būs ievilkts tur, cik vien tālu atļauj vads, pārāk skaļi skanēs mūzika. Sūzena nekad nebija varējusi saprast, kā pusaudži spēj vienlaicīgi pilnā skaļumā klausīties stereomūziku un sarunāties pa telefonu ar draugiem, bet nespēj sadzirdēt, ka jūs palūdzat viņus uzklāt gultu, kaut arī stāvat tieši blakus un visapkārt valda klusums. Nav šaubu, ka viņa runājas ar Setu. Tas ir viņas “kavalieris”. Rozija noteikti skatās kaut kādu draņķīgu televīzijas pārraidi. (Silvija ierobežoja “ekrāna laiku”; viņi ar Dagu to nedarīja. Tāpēc pēc šī “bada” bērni to centās izbaudīt ar uzviju, un Sūzena nedomāja, ka tas ir veselīgi. Kad bērni bija pie viņiem, viņi divdesmit četras stundas no vietas bija pieslēgušies tam vai citam aparātam. Pagājušajā nedēļā Rozija bija mēģinājusi pat vakariņās ierasties ar savu piespraužamo iPod un klausīties austiņās mūziku.) Un Fins, kuram droši vien šobrīd jau vajadzētu atrasties gultā, būs iegrimis savā DS Lite konsolē, pārlieku aizrāvies ar spēli, lai apjaustu, ka viņam nāk miegs.
Ne jau vienmēr viss bija tā. Sūzena nebija gribējusi, lai tas izvēršas šādi. Viņa izklausījās pēc mātes, un viņai bija mātes darba slodze, taču viņa nekad nebija saņēmusi Mātes dienas apsveikumu.
Bērni nebija vainīgi. Viņa būtu gribējusi mīlēt šos bērnus. Viņai vienmēr bija šķitis, ka ar laiku šī mīlestība radīsies. Varbūt ne gluži kā pēkšņs beznosacījuma mīlestības trieciens, kas acumirklī pārņem bioloģiskos vecākus dzemdību palātā, bet kā pakāpeniska maiga pieķeršanās, un tad viņi būtu viena ģimene – visi pieci. Jaukta, juceklīga, varbūt nedaudz haotiska, bet ne jau vairāk par citām ģimenēm. Šādas ģimenes eksistē. Tās ir redzamas visapkārt. Galu galā bērni nebija nekāds pārsteigums. Sūzena strādāja kopā ar Dagu, pirms viņi abi kļuva par pāri, tā ka viņa zināja – ļoti labi zināja –, ka viņam ir bijusī sieva un trīs mazi bērni. Tolaik viņa to neuzskatīja par šķērsli. Bērni viņai pat šķita kā neliels bonuss. Bija jau laiks. Viņai bija pāri trīsdesmit. Un viņai likās, ka ir tam gatava. Un te nu viņi ir. Sūzena nejuta aizkaitinājumu, kā, iespējams, dažas citas sievietes, par to, ka bērni nav viņas pašas. Vismaz tā viņa sev sacīja.
Taču viņas vēlme neīstenojās. Šķiet, tā nesakrita ar to, ko vēlējās Daglass.
Agrākais Daglass šķita pavisam cits cilvēks. (Vai visi tā jūtas pēc dažiem gadiem, kad pamostas un lūkojas uz cilvēku gultā sev blakus?) Tolaik Sūzenai bija trīsdesmit viens gads, viņa jau bija izšķīrusies no Šona un jutās sagrauta. Viņa pilnīgi noteikti nevienu “aktīvi nemeklēja”. Un pilnīgi noteikti nelūkojās Daglasa virzienā. Viņa ļoti klasiski “fokusējās uz savu karjeru”, un biroja mīlas dēkas neietilpa viņas plānos. Dags bija viņas kolēģis, turklāt vecākais kolēģis. Viņš nebija viņas priekšnieks, bet bija priekšnieks vairākiem viņas līdziniekiem, turklāt arī partneris šajā firmā. Un viņš bija divpadsmit gadus vecāks par Sūzenu. Viņi bija draugi, vismaz sākumā viņai tā šķita. Viņš bija laipns un likās arī jauks. Pat skumjš. Un, iespējams, nedaudz pateicīgs par to, ka Sūzena bija ar mieru pavadīt laiku kopā ar viņu. Sūzena viņā iemīlējās ļoti pakāpeniski; tas nepavisam neizklausās romantiski vai seksīgi, vai pat pārliecinoši. Taču tolaik Sūzena domāja, ka tas ir tieši tas, kas viņai vajadzīgs. Šons viņu bija vairāk nekā sāpinājis. Varbūt Silvija to pašu bija nodarījusi Dagam. Viņiem bija nepieciešama lēna aizdegšanās. Laiks, lai atkal spētu uzticēties. Šoreiz viņi abi bija daudz piesardzīgāki attiecībā uz savas sirds dāvāšanu.
Sūzena patiešām domāja, ka viņš tāpat izturas attiecībā uz bērniem. Ka viņš viņus cenšas pasargāt. Sākumā viņai tas Dagā pat patika. Tāpat kā viņai sākumā patika simtiem lietu, kas tagad kaitināja, piemēram, tas, ka viņš vienmēr aizmieg, skatoties ziņas, un nespēj pat pagatavot tasi normālas tējas. Pagāja vesela mūžība, līdz Dags iepazīstināja viņu ar bērniem. Viņi gulēja kopā jau deviņus mēnešus, kad viņš pirmo reizi uzaicināja Sūzenu aiziet kopā ar viņiem uz picēriju. Viņa dzīvi atcerējās to brīdi, kad stāvēja apakšveļā, iespiedusi telefonu starp zodu un plecu, un konsultējās ar Amēliju par to, ko lai velk mugurā. Amēlija, kas bija viņas etalons jau daudzus gadus, tagad, kopš Sūzena bija satikusi
