Amēlija mašīnā ieslēdza radio un dziedāja līdzi. Pārāk skaļi un šķībi. Viņa vienmēr tā bija darījusi. Sūzena klausījās viņas dziedāšanā jau gadiem ilgi.
Kādu nakti, neilgi pēc tam, kad Džonatans bija izvācies no mājas, draudzenes bija izdzērušas pa trim glāzēm sarkanā vīna, un Amēlija vicināja savu glāzi Sūzenas sejas priekšā, cenzdamās izskaidrot, kāpēc bija likusi vīram aiziet. – Agrāk viņam patika, kas es dziedu līdzi radio. Vai saproti, viņš to mīlēja. Tagad viņš mani kušina tajā pašā mirklī, kad sāku to darīt. Viņam tas nudien krīt uz nerviem.
Sākumā Sūzenai tas likās gluži muļķīgs iemesls. Taču tagad viņa to saprata. Sūzenai vēl aizvien patika, ka Amēlija dzied. Varbūt šodien pat vairāk nekā jebkurā citā dienā, ko viņa spēja atcerēties. Amēlija vairs nevēlējās runāt par slimību, tas nu bija skaidrs. Sūzena zināja, ka tas nenozīmē noliegumu, bet tikai stūrgalvīgu nevēlēšanos ļauties izmisumam vai bailēm. Viņa bija sasodīti drosmīga. Viņa vienmēr tāda bijusi.
– Kā tu domā, vai viņš pirmīt ar mani flirtēja, tas Svifts? – Amēlija pa vidu piedziedājumam izšāva līdzās sēdošajai draudzenei jautājumu, piemiegdama ar aci.
– Protams, ka viņš to darīja. – Arī Sūzena piemiedza ar aci. – Tas nabaga velns taču nezina, ka viņš nav tavs tips.
– Domāju, mans tips var mainīties. Es varētu attīstīt daktera Kildera cienīgu sižetu…
Sūzena klausījās, kā viņas draudzene kropļo Kristīnas Agileras romanci, un atcerējās viņas dzemdības pirms piecpadsmit gadiem, kad piedzima Elizabete. Amēlija bija paziņojusi, ka Sūzenai ir jābūt klāt. Viņa nevēlējās savu mammu. Viņa teica, ka mamma sacels pārāk lielu jezgu, taču apgalvoja, ka viņai ir nepieciešama sievietes klātbūtne. Pēc Amēlijas domām, pastāvēja gana liela iespēja, ka Džonatans sašķīdīs gabalos, kad pienāks svarīgais brīdis, un viņa gribēja sev līdzās kādu, par kuru bija droša, ka tā nenotiks. Tad viņa piemiedza ar aci un teica, ka neesot par visiem simts procentiem pārliecināta par Sūzenu, taču Sūzena esot vienīgā sieviete, kuru spējot iedomāties redzam viņu ar izplestām kājām un bez biksītēm. Tā ka tai ir jābūt Sūzenai. Sūzena piekrita, tikai skaidri lika saprast, ka viņa nepaliks, kā tas eifēmistiski tika nodēvēts, līdz “pasākuma noslēgumam”. Bet, kad līdz tam nonāca, protams, viņa nespēja novērst acu. Tas bija tieši tik apbrīnojami, kā visi vienmēr stāstīja. Dabiski. Bet apbrīnojami. Un vispārsteidzošākā visā šajā notikumā bija pati Amēlija. Viņai bija taisnība, kad viņa apgalvoja, ka neesot kliegusi. Viņa lika visiem pārējiem tajā telpā smieties. Gandrīz līdz pēdējam mirklim.
Sūzena bija pateicīga par tumsu un klusumu, kad beidzot nokļuva mājās. Viņa bija aizvedusi Amēliju, vēlreiz draudzeni apkampusi un apsolījusi viņai piezvanīt rīt. Sūzena nometa pie durvīm kurpes un devās taisnā ceļā uz viesistabas bufeti, kur ielēja sev glāzi konjaka. Tā bija pirmā pudele, kas gadījās pie rokas un kurai nebija vajadzīgas nekas tik sarežģīts kā kokteiļa jaucējs vai ledus kubiņi. Neieslēgusi gaismu, viņa noslīga uz zemā dīvāna un tad sāka raudāt. Viņu māca bailes, un saspringums, visu dienu cenšoties sevi turēt rokās Amēlijas dēļ, bija viņu nokausējis daudz vairāk, nekā viņa apjauta. Tas bija atvieglojums, ka drīkst vairs neizlikties.
Sūzena savā mūžā nebija piedzīvojusi nāvi un traģēdiju, un kaut kur sirds dziļumos viņa vienmēr bija prātojusi, kad gan tās reiz viņu piemeklēs. Varbūt tas notiks šeit un tagad. Ak Dievs! Amēlija būtu nikna, ja zinātu, par ko Sūzena šobrīd domā. Sēdēdama tumsā un malkodama alkoholu, viņa izspēlēja savā prātā dažādus scenārijus. Viņa un bērni, visi tērpušies melnā, stāv kapsētā; Amēlija, bāla un vārga, guļ uz nāves gultas; Sūzena risina tādas sarunas kā Debra Vingere filmā “Maiguma vārdi”. Un visu laiku viņa klusi elsoja un žagojās, ļaudamās savai vēlmei un grimdama iespējās, ko glabāja nākotne.
Pēdējo reizi, kad Sūzena bija tik ļoti nobijusies, viņa raizējās par Robu. Tas bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajā gadā, kad Robs bija Līcī. Sūzena daudzas naktis gulēja gultā, prātodama, kur gan viņš atrodas, kas ar viņu notiek. Atrazdamās iedomāto, nepārtraukto baiļu varā, viņa savā bezmiega pārņemtajā prātā izspēlēja visbriesmīgākos scenārijus. Un te nu viņš atkal bija – gandrīz vai zagšus ielavījies, viņš atkal bija ienācis Sūzenas dzīvē. Viņa bija gadiem ilgi dzīvojusi, nedomādama par Robu, un te nu viņš bija, ieņemdams galveno lomu viņas slēptajās domās.
Sūzena sēdēja vēl turpat, kad Daglass pārnāca mājās. Tā kā gaisma viesistabā nedega, viņš vispirms izgāja tai cauri uz virtuvi, un viņa dzirdēja, kā viņš atver bufetes durtiņas un atkorķē pudeli vīna. Daglass nesteidzīgi nāca atpakaļ pa gaiteni un ieslēdza istabā griestu lampu, vienlaicīgi stiepdams roku pēc tālvadības pults, kas gulēja uz televizora. Sūzena samiedza acis no pēkšņās gaismas.
– Jēziņ, tu mani pārbiedēji līdz nāvei.
– Atvaino. – Sūzena aizsedza acis ar plaukstu, aizsargājoties no gaismas.
– Ko tu te dari? Kāpēc sēdi tumsā? – Daglass iekārtojās viņai līdzās un pieliecās, lai noskūpstītu viņu uz vaiga, tad apstājās pusceļā. – Vai tu raudi?
Viņa pamāja un nošņaukājās.
Daglass aplika viņai roku ap pleciem. – Kas noticis?
Vienu mirkli viņa nespēja parunāt.
Daglass atliecās atpakaļ. – Lūdzu, Sūzena, kas noticis? Tu mani biedē…
– Tas saistīts ar Amēliju. – Sūzena pamanīja viņa sejā kaut ko līdzīgu atvieglojumam, tikai vienu mirkli, par to, ka problēma neskar kādu viņam tuvāku cilvēku, pirms viņš rūpīgi savilka atbilstošu sejas izteiksmi un klausījās, kā Sūzena izklāsta visus dienas notikumus. Sūzenu tas skāra tik dziļi, cik vien iespējams. Amēlija bija viens no cilvēkiem, kuru viņa savā dzīvē mīlēja visilgāk un visvairāk. Amēlija bija viņas ģimene.
Daglass reaģēja ar atbilstošiem starpsaucieniem, lietoja stereotipas frāzes un klišejas, kādās cilvēki runā par slimībām. Pēc tam viņš pagatavoja vakariņas.
Tā nav viņa vaina, Sūzena sev teica, ka viņš pēdējā laikā vairs nespēj viņai īsti izdarīt pa prātam.
Pulksten vienpadsmitos vakarā, kad Sūzena jau grasījās iet gulēt, Amēlija piezvanīja uz mobilo telefonu. Kā parasti, viņa nesasveicinājās, bet uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.
– Tev ir jāpiezvana Džonatanam.
– Ir… cik ir pulkstenis? Ir jau vēls, Amēlij.
– Nu tad piezvani viņam no rīta.
– Vispirms paskaidro, kāpēc man viņam ir jāzvana?
– Jo viņš ir sajucis prātā.
– Tu viņam pastāstīji?
– Jā. Es viņam piezvanīju pēcpusdienā, kad tu aizvedi mani mājās. Izstāstīju, ko misters Svifts mums teica, paskaidroju, ka tas nav nekas īpašs, vienkārši, iespējams, man vajadzēs, lai viņš biežāk pieskata bērnus. Tu jau saproti, kad sāksies
