grib nākt atpakaļ.
– Ko?!
– Tieši tā. Tā viņš teica. Tūlīt pat. Ko gan viņš iedomājas?
Sūzenai bija aizdomas, ka ļoti labi saprot, ko Džonatans iedomājas, tomēr viņa neuzdrīkstējās to pateikt. – Ko tu atbildēji?
– Es viņam pajautāju, ko par to teiks Džesa.
Sūzena zināja, ka Džesa ir sieviete, ar ko Džonatans dažus pēdējos mēnešus satiekas. Ak vai.
– Un tad viņš ieslīga šajā smieklīgajā monologā. Teica, ka Džesa neesot svarīga. Ka es esot viņa bērnu māte… un tā tālāk, un tā joprojām. Un tad viņš sāka klāstīt, cik ļoti viņam žēl, ka mūsu attiecības nogāja greizi.
– Nabadziņš.
– Kāpēc nabadziņš?
– Izbeidz, Amēlij, tu vienkārši viņam piezvani, paziņo, ka tev ir vēzis, un gaidi, lai viņam būtu gatavībā kāda sakarīga, pārdomāta atbilde?
– Es to negaidīju.
– Tad tu esi vēl lielāka muļķe. Paklau, man nepatīk tēlot saprāta balsi, bet tu pati uzprasies. Es šobrīd dzeru, un ir jau vēls, un tu mani esi iesaistījusi tajā visā. Tev tik ļoti patīk runāt ar cilvēkiem atklātu valodu, ka es arī runāšu ar tevi skaidri un gaiši. – Sūzena zināja, ka šis brīdis pienāks. Tas bija konjaks, kas pamudināja tam pienākt tik ātri. – Tas ir kaut kas īpašs. Ja tu gribi turpināt izlikties, ka tā nav, lai notiek. Bet tu nevari gaidīt, lai mēs visi, kas tevi mīlam, darītu tāpat. Un viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuri tevi mīl, lai arī cik apgrūtinoši tev būtu to atzīt. Es arī, starp citu. Mēs raizējamies par tevi, un mēs esam nobijušies. Un, atklāti sakot, mēs esam tie normālie tajā nelielajā scenārijā, ko tu te esi izplānojusi…
Amēlija klusēja. Vienu mirkli Sūzena pat nodomāja, ka varbūt draudzene nolikusi klausuli.
Bet tad viņa ierunājās. – Klāj vaļā, kā tu īstenībā jūties, kāpēc gan ne?
Abas sāka smieties. Tā bija klasiskā Amēlija. Tas nenozīmēja, ka viņa ņēmusi vērā to, ko Sūzena teica, bet nenozīmēja arī pretējo.
– Tātad? Vai tu gribi, lai viņš nāk atpakaļ?
– Nespēju noticēt, ka tu spēj man kaut ko tādu jautāt.
Pirms trim gadiem Amēlija bija palūgusi Džonatanu izvākties. Kopš tā laika viņš īrēja dzīvokli Čizvikā, dažas jūdzes no viņu mājas. Viņi bija oficiāli šķīrušies apmēram gadu. Apmēram sešus mēnešus viņš satikās ar Džesu.
Sūzena nopūtās. Viņa zināja, ka galu galā kļūs pieļāvīgāka un piekritīs piezvanīt Džonatanam, un viņa bija nogurusi. – Ko tieši tu vēlies, lai es viņam saku?
– Es gribu, lai tu liec viņam saprast, ka nespēju paciest šādu viņa izturēšanos. Man tas nav vajadzīgs. Es to nevēlos. Es to necietīšu. Nu, vai tu ar viņu aprunāsies?
– Ja tu domā, ka tas līdzēs, protams, es aprunāšos.
– Es zinu, ka tas līdzēs. Viņš tevi mīl, un viņš tevī ieklausīsies.
– Un kā ar tevi?
– Es vienkārši tevi mīlu. Es nevienā neklausos. Tu to zini.
Sūzena arī vienmēr bija mīlējusi Džonatanu. Viņi bija draugi jau ļoti, ļoti sen. Īstenībā viņa Džonatanu pazina ilgāk, nekā viņš pazina Amēliju. Viņa bija klāt pirmajā reizē, kad viņi abi iepazinās, viņa bija daļa no lielas kompānijas kādā bāztin piebāztā, piesmēķētā krodziņā Klepemkomonā. Pat cauri dūmiem un reibuma migliņai varēja redzēt starp viņiem šķīstam dzirksteles.
Džonatans vienmēr bija klusākais, biklākais no viņiem. Amēliju, kad viņa bija iedzērusi pāris glāžu, drīzāk varēja raksturot kā plēsonīgu. Sūzena mēdza draudzenei teikt, ka viņa uzvedas kā vīrietis. Tas gan nenozīmē, ka viņa izturētos kā padauza, vismaz viņas labākā draudzene nemūžam neraksturotu viņu šādi. Viņai nebija pārāk garš iekarojumu saraksts (kaut arī tas vienmēr bija bijis daudz, daudz garāks nekā Sūzenai). Vienkārši Amēlija vienmēr centās iegūt to, ko gribēja. Ar baudu, apetīti un entuziasmu. Un parasti pārāk to neapsvērdama un nepārdomādama. Sūzena atcerējās – tonakt neparasti bija tas, ka pēc krodziņa Džonatans netika aizvilkts uz draudzeņu dzīvokli. Viņi apmainījās ar telefonu numuriem, norunāja “satikšanos”. Pagāja vairākas nedēļas, varbūt trīs vai četras, iekams Sūzena no rīta piecēlusies ieraudzīja uz pakaramā Džonatana mēteli. Tas viņus nodeva.
Kad viņas ar Amēliju dzīvoja savā otrajā kopīgajā mājoklī, dzīvoklī Lačmerroudā, Sūzena dēvēja Džonatanu par “nelikumīgo iemītnieku”. Viņš visu laiku bija tur, svētdienas rītos viņš izstiepies zvilnēja uz dīvāna, pirmdienas rītos izmantoja karsto ūdeni un papīra dvieļus. Ja tas nebūtu Džonatans, iespējams, Sūzena būtu ņēmusi ļaunā. Bet viņš vienmēr bija visapburošākais vīrietis, kādu viņa jebkad pazinusi, un viņa saprata, ka ir gandrīz neiespējami uz viņu dusmoties. Viņš vienmēr bija pieņēmis meiteņu draudzību kā nemainīgu vērtību. Dažreiz viņš viņas dēvēja par savām “sieviņām”, kaut arī tas neizbēgami beidzās ar to, ka viņam tika iesviests ar dīvāna spilvenu. Turklāt nepagāja necik ilgs laiks, kad viņam pievienojās Šons, un tā dzima četrotne, kura vecajos labajos laikos pavadīja kopā tik daudz jautru brīžu.
Un tāpēc Sūzena Džonatanam piezvanīja. Viņa sprieda, ka šobrīd viņš viņai ir vajadzīgs tikpat ļoti, cik, iespējams, viņa vajadzīga viņam. Viņi abi mīl Amēliju, un, ja reiz viņiem jābūt stipriem viņas dēļ, viņiem šis spēks būs jāsmeļas vienam no otra.
Viņi satikās pēc divām dienām, pēc darba krodziņā netālu no Sūzenas biroja Adamsstrītā. Džonatans bija mēreni veiksmīgs brokeris kādā firmā netālu no Flītstrītas. Sūzena ieradās pirmā, un viņa jau bija izdzērusi pusi pirmās baltvīna glāzes no pasūtītās pudeles, kad ieradās viņš. Viņa piecēlās, lai sasveicinātos, un Džonatans ieskāva viņu ilgā, ciešā apkampienā, kas lika viņai justies dīvaini emocionālai. Viņai pietrūka Džonatana un Amēlijas. Viņai pietrūka viņas drauga. Tas nenozīmē, ka Amēlija būtu lūgusi Sūzenu nostāties vienā vai otrā pusē (lai vai kā, nekādu pušu taču nebija, jo viņi nekaroja savā starpā). Vienkārši dzīve aulēkšiem steidzās uz priekšu. Viņa satikās ar Amēliju. Viņa satika bērnus. Viņa nesatika Džonatanu.
Viņa mati bija garāki. Viņš bikli paraustīja matu cirtas pie kakla. – Gribu izmēģināt garākus, – viņš sniedza paskaidrojumu. – Runā, ka tā es izskatoties jaunāks. Turklāt aug arī kā nezāles. Tikai kādas pāris reizes neesmu tos apgriezis.
Ar šādu frizūru viņš tiešām izskatījās jaunāks, kaut arī Džonatanam nekad īsti nevarēja dot tik daudz gadu, cik viņam bija. Viņa platajā sejā joprojām bija ļoti maz krunciņu. Sūzenai bija aizdomas, ka garākus matus viņš ataudzējis Džesas dēļ. Saskaņā ar Elizabetes viedokli Džesa bija “šķebīgi daudzkārt jaunāka” par viņas tēti, kaut arī Amēlija bija ieminējusies, ka, pēc
