fluorescējošiem burtiem bija uzspiests RELAX. Lēnās dejas Kool & The Gang mūzikas pavadījumā. Divas vecas, resnas sievietes – no tām, ko viņas vērtēja visaugstāk, – metās viņas kušināt cauri tvaikiem no telpas otras puses, un abas draudzenes sāka ķiķināt, uz vienu mirkli juzdamās tik tālu no četrdesmit, cik vien viņām bija iespējams justies.
Taču saruna par viņu pašu pusaudžu gadiem neizbēgami noveda pie pusaudžiem, kuri šobrīd bija viņu abu dzīvē. Elizabete padarīja Amēliju traku. Viņa žēlojās, ka meita sarunājas vienzilbīgiem vārdiem, ir īgna un noslēgta. Deizija Sūzenai šķita tieši tāda pati. Acīmredzot abām meitenēm jau bija pielūdzēji. Amēlijas metode bija tāda, ka viņa ļāva Nikam, kā sauca Elizabetes neveiklo, pūtaino puisi, pavadīt viņu mājā tik daudz laika, cik vien viņš vēlējās; “kur es varu viņus pieskatīt”. Sūzena atzinās, ka nekad nav Setu satikusi, tāpēc viņai nav ne jausmas, vai puisis ir neveikls vai pūtains, tomēr tas šķita maz ticams. Deizija bija glīta meitene (ļoti līdzīga savai mātei, kaut arī Sūzenai bija nedaudz sāpīgi to atzīt). Ja Sūzena gribētu celt kādus iebildumus – galu galā Deizija nebija viņas meita un viņas arī visu laiku nedzīvoja kopā –, Amēlija apgalvoja, ka Sūzenas uzdevums būtu vēl grūtāks tieši abu šo iemeslu dēļ. – Beznosacījuma mīlestība dažreiz ir vienīgais, kas mani attur, lai meitu nenogalinātu. Dievs vien zina, kas attur tevi…
Viktorija sacēlās pret mājas noteikumiem. Sūzena nosprauslājās. – Manā mājā nav nekādu noteikumu, tā ka nav par ko vaidēt… – Un zēni vienkārši taisīja troksni un ražoja netīro veļu. Sūzenai patika, ka Amēlija ļauj draudzenei izlikties, it kā viņai būtu tāpat.
Bērni tā pa īstam cits citu nemaz nepazina. Viņiem vajadzētu pazīt. Bet tā nenotika. Šo gadu laikā viņi pāris reižu bija tikušies, bet nekad īsti netika pāri pirmajai bikluma un neērtības stadijai, un Sūzena galu galā atmeta tam ar roku. Viņa zināja, ka Amēlijai īstenībā Daglass nepatīk. Kad Amēlija teica, ka grasās doties brīvdienās ar bērniem burāt, Sūzena īsu brīdi prātoja, kā būtu, ja uzaicinātu viņus visus uz Daglasa jahtu, taču nezināja, kā tas darbosies, un viņai bija aizdomas, ka Daglass būs aizkaitināts, ja viņam nāksies komandēt tik daudz ļaužu.
Un tad abas draudzenes galu galā atgriezās pie viņām abām, pie tagadnes. Un nenovēršami arī pie temata par Robu.
– Tātad – vai tu grasies ar viņu sazināties? Lai saņemtu atbildes uz saviem jautājumiem?
– Kādiem jautājumiem? Kurš kaut ko teica par jautājumiem?
Amēlija tikai palūkojās uz draudzeni, viena viņas uzacs bija daudznozīmīgi izliekta. – Tiešām?
– Nu labi. Varbūt es esmu ziņkārīga. Varbūt man ir kāds viens vai divi jautājumi.
– Viens vai divi, kā tad. – Tagad Amēlija jau smaidīja. Viņa izskatījās tā, it kā priecātos par joku, ko Sūzena nav sapratusi.
Tas viņu nedaudz kaitināja, kaut arī tā izturējās cilvēks, ko viņa mīl. – Nē. Es negrasos ar viņu sazināties. Kāpēc lai es to darītu?
– To tu pastāsti man. – Amēlija paraustīja plecus.
– Nē. – Sūzena papurināja galvu. – Es negrasos to darīt. Pilnīgi noteikti ne. Tā visa ir sena vēsture. Tik daudz ūdens aiztecējis.
– Un citas klišejas.
– Tās sauc par klišejām tāpēc, ka tās ir patiesas, tu taču zini. Turklāt dzīve jau tāpat ir pietiekami sarežģīta…
– Un tā arī nav pietiekami laimīga… – Šo pēdējo teikumu Amēlija pateica tik klusi, ka nebija pat pārliecināta, vai Sūzena to dzirdējusi. Ja viņa dzirdēja, tad to neizrādīja.
Sūzenai bija pilnīga taisnība – Amēlija nemīlēja Daglasu. Sūzena gan apgalvoja, ka Dagu mīlot. Tiesa, pēdējā laikā šādi apgalvojumi izskanēja retāk. Īstenībā viņa to vairs neteica. Amēlija nespēja saskatīt, kaut arī lūkojās tik objektīvi, cik vien spēja, ko Sūza Daglasā atradusi. Amēlijai šķita, ka viņš vienmēr ir sabozies. Un grib kontrolēt Sūzenu. Amēlijai nekas nebija pret vecuma starpību, bet Daglass viņai šķita pusmūža vīrietis jau tad, kad viņi pirms astoņiem gadiem iepazinās. Šķita, ka Sūzenai ar viņu nav daudz prieka. Un Sūza spēja būt ļoti līksma. Tā nebija acīmredzama rakstura iezīme, bet Amēlija pazina draudzeni ļoti ilgi un zināja, ka viņa tāda spēj būt. Ja viņa ir kopā ar īstajiem cilvēkiem, kuri palīdz atraisīties. Un Daglass noteikti pie tādiem nepiederēja. Viņš dīvaini izturējās arī pret saviem bērniem, pašā sākumā, kad sāka satikties ar Sūzenu, un Amēlija to nekad nebija aizmirsusi. Sūzena to, protams, zināja. Pirmajos gados Amēlija nebija centusies to īpaši slēpt. Taču tagad bija vieglāk neskart šo tematu. Viņa nespēja atturēties no dzēlīgām piezīmēm un nejaušām replikām, tomēr centās pārāk bieži nelīst šajā lauciņā. Viņa jau gadiem ilgi nebija Sūzenai jautājusi par bērnu vai par laulību… Viņa tiešām mīlēja Sūzenu.
Tagad viņas abas jau ģērbās – gludāku, maigāku ādu, juzdamās vairāk atpūtušās nekā pirms pāris stundām. Spa salona darba laiks beidzās desmitos vakarā. Viņas abas vienmēr devās projām pēdējās. Sūzena domās rēķināja, ka varētu būt bez piecpadsmit vienpadsmitos gultā un vienpadsmitos aizmigusi, pirms šis brīnišķīgais, reibinošais miegainums ir paspējis izgaist, ja vien atļautos doties mājās ar taksometru.
Kad viņas stāvēja tikai krūšturos un biksītēs, Sūzena pamanīja, ka Amēlija izskatās tievāka nekā parasti.
– Tu esi zaudējusi svaru? – Sūzena piemiedza acis un vērtējoši nopētīja Amēliju no galvas līdz kājām.
Amēlija paraustīja plecus. – Mazliet.
– Manuprāt, vairāk nekā mazliet. Cik daudz?
Amēlija ļoti labi zināja atbildi. – Kopš pavasara apmēram sešus kilogramus.
– Oho. – Tas bija daudz. Galvenokārt jau tāpēc, ka Amēlija nesvēra daudz vairāk par piecdesmit pieciem kilogramiem. Viņa nekad nebija daudz svērusi, izņemot periodus, kad bija stāvoklī. Pat tad viņa bērnus iznēsāja gluži kā futbolbumbas un atgriezās savā parastajā izmērā tieši laikā, lai paspētu uz kristībām.
– Kā tev tas izdevās? Tu neesi teikusi, ka ieturi kādu diētu…
Amēlija uzvilka kājās savus pieguļošos džinsus. Tie noslīdēja zemu uz gurniem, un, kad viņa pagriezās, varēja redzēt, ka zilais audums cieši neapņem viņas dibenu, kā tam normāli vajadzētu būt. Džinsi karājās gandrīz kā maiss. Dīvaini, ka svara zudums bija daudz labāk pamanāms tad, kad viņa bija apģērbusies, nekā tad, kad bija kaila. Amēlija ciešāk sajoza bikšu siksnu. – Es nemaz necentos.
Tas šķita bezjēdzīgi. Seši kilogrami ir ļoti daudz. – Vai ar tevi viss kārtībā?
Amēlija pārtrauca pogāt ciet savu kreklu un stāvēja nekustīgi. – Es nezinu.
Sūzena sajuta panikas dūrienu, viņa pastiepās, lai satvertu draudzenes roku. – Amēlij?
Draudzene atvairījās. – Tas nav nekas īpašs. Netaisi no tā drāmu, Sūzena. Es esmu zaudējusi
