veselību! – Sūzena pacēla savu glāzi un pieskandināja pie viņējās.
– Tas ir jāsaka Amēlijai. – Viņš nolika glāzi uz galda, nepieskardamies vīnam.
Tagad viņa pamanīja, ka viņam nedaudz trīc roka. – Ar viņu viss būs kārtībā, Džonatan.
– Kā tu zini? – Vīrietis izbrauca ar pirkstiem caur matiem.
– Es nezinu. Šajā jomā neviens nesniedz nekādas garantijas. Taču viņai ir apbrīnojami labas izredzes. Slimība ir notverta agri, un ārstēšana būs ļoti enerģiska. Viņa tev to visu izstāstīja, vai ne? Deviņdesmit procenti dzīvo ilgāk par pieciem gadiem. Viņa teica, ka esot tev to paskaidrojusi, kad jūs runājāt.
Džonatans pamāja. – Viņa man to teica. Vai viņa tev pastāstīja, ko es atbildēju?
– Protams.
– Tātad tu esi atsūtīta šurp, lai vestu mani pie prāta, vai ne?
– Es nekur neesmu “atsūtīta”.
– Mele. Es tevi neesmu saticis mēnešiem ilgi. – Viņa balsī skanēja pārmetums.
– Man ļoti žēl. Es zinu.
– Tev nav jāatvainojas. Man tevis pietrūka, Sūzena, tas arī viss. – Viņš izskatījās bēdīgs. – Īstenībā man pietrūkst tā visa. Joprojām.
– Es zinu, kā tu jūties.
Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami.
– Un kā tev iet ar Džesu?
Džonatans iesprauslājās. – Tu zini arī par to, vai ne?
– Nekādu noslēpumu. Tu taču zini šo saukli.
– Vai tas nozīmē, ka Amēlija tev stāsta visu?
Sūzena pamāja.
– Ko viņa par to domā?
Amēlija to tieši nebija pateikusi. Sūzena paraustīja plecus. – Ko tad viņa varētu gaidīt? Ka tu paliksi viens uz visiem laikiem?
Džonatans pasmaidīja. Tā nebija tāda atbilde, uz kādu, viņš, iespējams, bija cerējis. Stingri ņemot, tā nebija atbilde uz viņa jautājumu, taču viņš pazina Sūzenu jau ļoti ilgi un zināja, ka tas ir labākais, ko viņš var sagaidīt. – Mums iet labi.
Sūzena izlieca uzaci. – Tā ir vismuļķīgākā atbilde pasaulē.
– Mums iet labi. Ko vēl es tev varu pateikt, Sūza? Tas nav nekas nopietns. Es neesmu iemīlējies.
– Vai tu “neesi iemīlējies” tādā nozīmē, ka tas nav uz mūžu?
Viņš sāka smieties. – Nē, es neesmu iemīlējies tādā nozīmē, ka tad, kad neesam kopā, es diez ko daudz par viņu nedomāju. Viņa ir jauka meitene. Es pieņemu, ka jūtos glaimots. Tādā diezgan skumjā nozīmē, kā šķīries pusmūža vīrietis. Tas arī viss. Sekss un kāds, ar ko kopā pavadīt svētdienas vakaru.
Sūzenu piepeši pārņēma līdzjūtība pret Džesu, kaut arī viņas nekad nebija tikušās. Viņa pirmo reizi uzzināja par šo sievieti tikai tāpēc, ka Viktorija izpļāpājās, un Viktorija par viņu zināja tikai tāpēc, ka pirms dažām nedēļām tēva vannas istabā bija atradusi lūpukrāsu. “Manuprāt, tēt, šis tonis tev nepiestāv!” Viņa pati bija ļoti apmierināta ar savu humora izjūtu.
Džonatans papurināja galvu. – Man ļoti žēl, tas liek man izklausīties kā pēdējam mēslam. Viņa ir jauka meitene.
– Tu to vienreiz jau teici. Tu to atkārto, it kā viņa būtu raidījuma “Zilais Pēteris” vadītāja.
– Viņa tiešām tāda ir. Jauka, nevis raidījuma vadītāja. Taču es atrodos miljons jūdžu attālumā no tā, lai būtu gatavs kaut kam nopietnam. Es Džesai to esmu teicis. Viņa zina. Es viņu nevazāju aiz deguna vai tamlīdzīgi. Viņa apgalvo, ka esot mierā arī ar dēku.
Sūzena atkal sarauca uz augšu uzaci, un Džonatans pacēla gaisā roku. – Es zinu, zinu. Man nevajadzētu pilnībā viņai noticēt.
– Nē. – Sūzena gan personiski nepazina pilnīgi visas pasaules sievietes, taču pāris simtu viņai pazīstamo sieviešu neoficiāla aptauja liecināja, ka neatkarīgi no tā, kāda procentuālā daļa mēdza apgalvot, ka viņas apmierina dēka, tikai pavisam neliela saujiņa tiešām tā arī domā…
Vai tad viņa pati nebija teikusi Daglasam, ka ir gluži laimīga arī bez precēšanās, kad viņš pirms vairākiem gadiem bija viņai nodeklamējis ļoti oriģinālu runu: “Es to esmu izmēģinājis, tu to esi izmēģinājusi, acīmredzot nevienam no mums tas nedarbojās. Vai mūsu attiecības nevar palikt vienkārši tādas, kādas tās ir?” Iespējams, pašā sākumā viņa patiešām tā domāja. Bet, protams, ne jau ilgu laiku.
– Un es arī nenoticēju. Es būšu uzmanīgs, apsolu. Es neļaušu tam aiziet par tālu, ja jutīšu, ka viņa ir pārāk aizrāvusies. Bet es jūtos vientuļš, Sūzena. Tu taču to saproti? Es pārvācos no mājas, kas bija pilna ar trokšņainiem bērniem, un sievas, ar kuru gulēju katru nakti, uz tukšu dzīvokli. Tas nebija mans lēmums, ja tu atceries.
– Es zinu. Tev nav jācenšas attaisnoties manās acīs, Džon. Vai atceries, es biju jums līdzās?
Viņš paberzēja skaustu. – Lai vai kā… šķiet, tam visam šobrīd nav pārāk lielas nozīmes.
– Nē. – Viņa palūkojās lejup uz savām plaukstām, kas bija aptvērušas glāzes kājiņu.
– Kā viņa tiek galā?
– Tieši tā, kā mēs varētu gaidīt. Viņa ir praktiska, stipra, apņēmības pilna.
– Un tu viņai noticēji?
– Nu, man šķiet, tu viņu pazīsti labāk par mani…
– Neesmu pārliecināts, ka tā ir tiesa.
– Vismaz tu viņu pazīsti sasodīti labi. Man šķiet, ka tā tas tiešām ir. Pagaidām neesmu manījusi nekādas plaisas bruņās. Un, tici man, es vēroju.
– Es vienkārši gribu kaut ko darīt.
– Un tu to vari. Tu vari izbeigt taisīt no tā drāmu. Viņa to neļaus nevienam no mums. Un lai Dievs palīdz viņas mammai, ja viņa to sāks darīt. Amēlija nevēlas jezgu. Viņa vienkārši grib, lai mēs palīdzam, kad pienāks tāds brīdis, ar praktiskām lietām. Bērniem, māju. Tamlīdzīgi.
– Protams. Jebko.
– Jebko, tikai ne ievākšanos atpakaļ pie viņas. Tas tev ir jāizmet no galvas, Džon. Tas nenotiks.
– Es zinu. Man nevajadzēja to teikt. Es vienkārši biju…
satriekts.
Sūzena
