apjucis, Henrijs iesmejas. – Varat būt tik padevīga un nožēlas pilna, cik vien vēlaties. – Viņš pasmaida, un man šķiet, ka viņš vēlas satvert mani aiz rokas un noskūpstīt. – Pārspējiet padevībā visus svētos, mana mīļā!
Vestminsteras pils, Londona, 1486. gada 18. janvāris
Manas kāzas notiek ziemā, un īpašās dienas rīts ir tikpat sveloši auksts kā mana sirds. Kad pamostos, loga rūtis sedz leduspuķes. Besa ienāk istabā un lūdz, lai palieku gultā, līdz viņa būs iekurinājusi uguni un pie tās sasildījusi manu apakškreklu.
Es izkāpju no gultas. Viņa novelk man pār galvu naktskreklu un pasniedz veļu. Tā visa ir jauna un izšūta ar baltiem zīda diegiem. Pēc tam es saņemu sarkano satīna virstērpu ar šķēlumiem piedurknēs, un priekšā tas ir pavērts, atklājot melno zīda damasta apakštērpu. Besa rosās, sasienot saites zem rokām, kamēr abas pārējās istabenes rīkojas ar saitēm aizmugurē. Drānas ir mazliet ciešākas nekā pirmajā uzlaikošanas reizē. Manas krūtis ir pilnīgākas, viduklis piebriedis. Es pamanu izmaiņas, bet neviens cits tās vēl neredz. Pamazām zūd augums, ko mīlēja mans Ričards, izgaist meitenīgais trauslums, ko viņš mēdza piesegt ar savu kaujās rūdīto miesu. Es kļūšu tāda, kādu mani grib redzēt vīramāte: noapaļota, auglīga, bumbierim līdzīga sieviete, Tjūdoru sēklas tvertne, māla podiņš.
Pakļāvīga sieviešu rokām, es turpinu stāvēt kā lelle. Tērps ir tumšs, bet brīnišķīgs. Mani mati zeltaini mirdz, un āda šķiet laistāmies uz tik tumša fona. Atveras durvis, un istabā ienāk mana māte. Viņa jau ģērbusies savā krēmkrāsas tērpā ar zaļiem un sudrabotiem izšuvumiem un lentēm. Mati ir vaļīgi sasieti aizmugurē; vēlāk viņa tos savīs zem smagās galvassegas. Es pirmo reizi ieraugu dažus sirmus matus starp gaišajiem; viņa vairs nav zeltainā karaliene.
– Tu esi skaista, – viņa paziņo, mani noskūpstīdama. – Vai viņš zina, ka ģērbies melnā un sarkanā?
– Viņa māte skatījās, kā šuvējas pielaiko ģērbu, – es bezkaislīgi nosaku. – Viņa izvēlējās audumu. Protams, Henrijs zina. Viņa māte zina visu un atklāj to dēlam.
– Viņi nevēlējās zaļo?
– Lankasteru sarkanais, – es sarūgtināta paskaidroju. – Mocekles sarkanais, netikles sarkanais, asinssarkanais.
– Kuš, – viņa mani apklusina. – Šī ir tavas uzvaras diena.
Kad sajūtu mātes pieskārienu, man aizžņaudzas kakls, un asaras, kas visu rītu aizmiglojušas skatu, sāk birt pār vaigiem. Māte tās saudzīgi notrauš ar plaukstu. – Beidz! – viņa klusi pavēl. – Tu vari tikai pakļauties un smaidīt. Reizēm mēs uzvaram, dažreiz zaudējam. Pats galvenais ir tas, ka mēs vienmēr, vienmēr ejam uz priekšu.
– Mēs, Jorku dzimta? – es neticīgi jautāju. – Šīs kāzas pievienos Jorkus Tjūdoriem. Tā ir nevis uzvara, bet gan pēdējā sakāve.
Māte velta man savu noslēpumaino smaidu. – Mēs, Meluzīnes meitas, – viņa izlabo. – Tava vecmāmiņa bija karaliskās Burgundiju dzimtas atvase un ūdens dieves pēctece un nekad neaizmirsa, ka viņas dzīslās rit karaliskas asinis, taču viņa ir arī burve. Es tavā vecumā nezināju, vai viņa patiesi spēj piesaukt vētru vai arī viņai tikai paveicies un viņa izlikusies, lai panāktu savu. Bet viņa man iemācīja, ka pasaulē nav nekā varenāka par sievieti, kas zina, ko vēlas, un iet taisni uz mērķi. Nav svarīgi, kā to dēvē – par burvestību vai par apņēmību. Nav svarīgi, vai kaldināt lāstu vai sazvērestību. Tev tikai jāizdomā, ko vēlies, un jāuzdrošinās to gribēt. Tu būsi Anglijas karaliene, tavs vīrs ir karalis. Tevis dēļ Jorki atgūs Anglijas troni, kas likumīgi pieder viņiem. Pārciet savas bēdas, meita! Tās nav svarīgas, ja vien tu dodies turp, kur vēlies būt.
– Es zaudēju vīrieti, ko mīlēju, – es skarbi nosaku. – Un šodien apprecēšos ar viņa slepkavu. Nedomāju, ka jebkad sasniegšu to vietu, kur gribētu būt. Anglijā tās vairs nav. Un arī pasaulē ne.
Mana māte gandrīz iesmejas; tik nesatricināma ir viņas pārliecība. – Protams, šobrīd tev tā šķiet! Šodien tu kļūsi par nicināma vīrieša sievu. Bet neviens nezina, kas notiks rīt. Es nevaru pareģot nākotni. Tu dzimi nemiera mutulī, bet tagad precēsies ar karali. Varbūt viņam nāksies aizstāvēt savu troni, un varbūt viņš kritīs. Varbūt tu redzēsi Henriju krītam dubļos un mirstam zem nodevēju armijas zirgu pakaviem. Kā es to varu zināt? Tomēr es zinu kaut ko citu, proti, šodien tu vari ar viņu apprecēties un kļūt par Anglijas karalieni. Vari nest mieru tur, kur viņš ienesa karu. Vari aizsargāt savus draugus un radus un iesēdināt tronī Jorku zēnu. Ej uz savām kāzām un smaidi!
Kad es iesoļoju pa Vestminsteras abatijas rietumu durvīm, sudraba tauru pūtienu pavadīta, Henrijs stāv pie altāra pakāpieniem. Es esmu viena; ja šajās kāzās būtu kāds no manas dzimtas vīriešiem, kas varētu vest mani līdz altārim, Henrijs nebūtu Anglijas karalis un negaidītu mani, kautri smaidot. Mans tēvs ir miris, abi Jorku tēvoči ir miruši, mazie brāļi pazuduši un droši vien miruši. Vienīgais Jorku zēns ir mazais Vorikas Edvards, kurš savādi karaliskā žestā pieliec galvu, kad eju garām viņam un viņa māsai Mārgaritai. Šķiet, ka viņš dod man atļauju.
Henrijs staro zeltā. Viņa māte nolēmusi upurēt eleganci greznības vārdā, un viņš ir ģērbies pilnā zelta auduma tērpā, līdzinoties nupat izkaltai statujai vai jaunam Krēzam. Lēdija Mārgarita domāja, ka dēls izskatīsies karalisks kā apzeltīts dievs, bet es būšu neinteresanta, tumša un pieticīga. Tomēr blakus Henrija uzmācīgajam spožumam mans melni sarkanais tērps ir pieklusināti cienīgs. Henrija māte sadusmota pārmaiņus uzlūko viņu un mani, acīmredzot prātojot, kāpēc es esmu karaliska, bet viņš līdzinās ākstam.
Tērps ir ļoti kupls, priekšā ir daudz auduma, un neviens neredz manu piebriedušo vēderu. Esmu stāvoklī jau mēnesi, varbūt ilgāk, bet to zina tikai karalis, viņa māte un manējā. Es klusībā lūdzu Dievu, kaut viņi nevienam to nebūtu atklājuši.
Arhibīskaps mūs gaida, atvēris lūgšanu grāmatu, un uzsmaida, kad tuvojamies viņam pie altāra. Viņš ir mans radinieks, Tomass Bourčjers, un viņam trīc rokas, kad viņš satver manējo un ieliek to Henrija siltajā plaukstā. Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš kronēja manu tēvu un māti, pēc tam kronēja manu mīļo Ričardu un viņa sievu Enu. Ja bērns, ko nesu sev zem sirds, būs zēns, viņš noteikti kristīs to par Artūru un vēlāk kronēs arī mani.
Vecā vīra apaļajā, grumbu izvagotajā sejā staro vienkārša labvēlība. Viņš salaulātu mani ar Ričardu, un es stāvētu viņam pretī baltā tērpā, rotātā ar baltām rozēm, un apprecētos un tiktu kronēta skaistā ceremonijā, kļūstot par mīļotu sievu un līksmu karalieni.
Kad arhibīskapa laipnais skatiens skar manu seju, es jūtu sevi ieslīgstam apcerē un gandrīz zaudēju samaņu, it kā būtu nokļuvusi savā sapnī un stāvētu pie altāra savā iztēles radītajā kāzu dienā. Es apjukusi satveru Henrija roku un atkārtoju vārdus, ko domāju teikt citam vīrietim. – Es, Elizabete, ņemu tevi, H… H… H… – Man neizdodas dabūt pār lūpām nepareizo vārdu, es nespēju pamosties šajā savādajā īstenībā.
Tas ir briesmīgi, es neko nevaru pateikt, nevaru ieelpot; baisā patiesība, ka es nesolos Ričardam, ir iestrēgusi man kaklā. Es aizrijos, man tūlīt būs nelabi. Manu ādu pārklāj sviedri, es sagrīļojos, kājas kļūst
