saniknots pavēl.
Es savaldos un šoreiz runāju pareizi: – Es, Elizabete, ņemu tevi, Henriju…
Kāzu mielasts notiek Vestminsteras pilī, un kalpotāji man sniedz šķīvjus, nometušies uz viena ceļgala, it kā es būtu karaliene. Karaļa māte tomēr pāris reižu it kā garāmejot piemin, ka es gan esmu karaļa sieva, bet vēl neesmu kronēta. Pēc mielasta sākas dejas, un prasmīgi tēlotāji mums sarīko izrādi. Akrobāti virpuļo, muzikanti spēlē, karaļa āksts izmet dažus piparotus jokus, un tad ierodas mana māte un māsas, lai pavadītu mani uz guļamistabu.
Tajā ir silts; pavardā jau sen iekurināta lēni degošu pagaļu un smaržīgu čiekuru uguns. Māte man sniedz īpaši brūvētu kāzu alu.
– Vai satraucies? – Sesilija jautā balsī, kas ir tik salda kā medus. Vēl nezinām viņas kāzu dienu, un māsa nevēlas, lai kāds aizmirst par viņu. – Es savā kāzu naktī noteikti satraukšos. Būšu pārbiedēta līgava.
– Nē, – es atbildu.
– Palīdzi māsai apgulties, – māte pavēl. Sesilija atmet segu un pagrūž mani augšup, lai es varētu iekļūt gultā. Es iekārtojos spilvenos un apvaldu bailes.
Mēs dzirdam, kā valdnieks un viņa draugi tuvojas durvīm. Arhibīskaps ierodas pirmais, lai apslacītu laulības gultu ar svēto ūdeni un noskaitītu lūgšanu. Viņam seko lēdija Mārgarita, cieši satvērusi lielu ziloņkaula krucifiksu, un aiz viņas nāk Henrijs. Viņš ir piesarcis un smaida vīriešu pulkā. Tie sit viņam pa muguru un paziņo, ka viņš ieguvis labāko balvu visā Anglijā.
Ar vienu stindzinošu lēdijas Mārgaritas skatienu pietiek, lai visi saprastu, ka nebūs nekādu neķītru joku. Pāžs atmet segu, karaļa kalpotāji noņem viņam biezos, dārgakmeņiem rotātos rītasvārkus, Henrijs apsēžas man blakus, ģērbies skaisti izšūtā baltā lina naktstērpā, un mēs malkojam kāzu alu, gluži kā tādi paklausīgi bērni pirms gulētiešanas, kamēr arhibīskaps pabeidz lūgšanu un atkāpjas.
Kāzu viesi negribīgi pamet istabu. Māte atvadoties pasmaida un aizved manas māsas. Lēdija Mārgarita aiziet pēdējā. Kad viņa tuvojas durvīm, es redzu viņu pametam skatienu uz dēlu; viņai ir grūti neatgriezties, lai vēl pēdējo reizi apskautu Henriju.
Es atceros karaļa vārdus par ilgajiem gadiem, kad viņš devies gulēt bez mātes skūpsta un svētības, tāpēc tagad lēdijai Mārgaritai patīk viņam novēlēt saldu miegu. Redzot, kā viņa vilcinās pie sliekšņa, es pasmaidu, tad pastiepju roku un viegli skaru viņas dēla plecu; tas ir īpašnieces glāsts. – Arlabunakti, mātes kundze, – es saku. – Arlabunakti no mums abiem.
Lēdija Mārgarita redz, kā es satveru viņas dēla naktstērpa smalko apkakli, ko viņa pati izšuvusi ar baltu diegu, un turu to kā sava medību suņa pavadu.
Kādu brīdi lēdija Mārgarita vēro mūs, nedaudz pavērusi muti. Viņa ievelk elpu, un es pietuvinu galvu Henrijam, it kā grasītos to noguldīt viņam uz pleca. Henrijs lepni smaida un piesarkst, domājot, ka māte priecājas par savu dēlu, savu vienīgo dievināto dēlu kāzu gultā blakus skaistai līgavai, īstai princesei. Tikai es saprotu, ka greizsirdība lēdiju grauž kā izsalcis vilks, kad viņa redz mani smaidām Henrija gultā.
Viņa saviebusies aizver durvis. Kad slēdzene noklikšķ un sargi nolaiž pīķus zemē, mēs abi izelpojam, it kā būtu gaidījuši šo mirkli, kas beidzot pavadāms divatā. Es paceļu galvu un noņemu roku no Henrija pleca, bet viņš to satver un pieliek manus pirkstus pie sava atslēgas kaula. – Turpini, – viņš saka.
Manā sejā kaut kas liek viņam noprast, ka glāsts nebija īsts. – Kas tas bija? Kāda naidpilna meiteņu viltība?
Es atrauju roku un stūrgalvīgi nosaku: – Nekas.
Henrijs izslejas man pāri, un es brīdi baidos, ka esmu viņu sadusmojusi un viņš gribēs apstiprināt laulību, mani iegūstot. Dusmu dēļ viņš vēlēsies atmaksāt man ar sāpēm. Tomēr viņš atceras bērnu un to, ka nedrīkst man pieskarties, kamēr esmu grūta. Henrijs aizvainots pieceļas, apmet skaistos kāzu rītasvārkus ap pleciem un uzjundī uguni. Pievilcis rakstāmgaldu pie krēsla, viņš iededz sveci. Es saprotu, ka šis mirklis sabojājis viņam visu dienu. Henrijs spēj pasludināt dienu par neizdevušos vienas minūti ilgas neveiksmes dēļ; turpmāk viņš atcerēsies šo minūti, bet aizmirsīs dienu. Viņš vienmēr ir tik nemierpilns, ka pats uzmeklē vilšanos – tā apliecina, ka viņam ir taisnība. Visu atlikušo mūžu katedrāle, ceremonija, mielasts un patīkamie mirkļi viņa atmiņās rēgosies caur dusmu plīvuru.
– Un es, muļķis, jau iedomājos, ka paužat man mīlestību, – viņš skarbi nosaka. – Domāju, ka maigi pieskaraties man. Domāju, ka laulību solījums jūs aizkustinājis un jūs noguldāt galvu man uz pleca, izrādot pieķeršanos. Es esmu muļķis.
Man nav ko atbildēt. Protams, es nedāvāju viņam savu mīlestību. Viņš ir mans ienaidnieks, kurš noslepkavoja manu mīļoto vīrieti. Mans izvarotājs. Kāpēc viņš izdomājis, ka mūsu attiecībās jebkad varētu valdīt pieķeršanās?
– Drīkstat iet gulēt, – viņš pār plecu izmet. – Es izlasīšu lūgumus. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuri kaut ko vēlas no manis.
Man viņa sliktā oma ir pilnīgi vienaldzīga. Nekad es neļaušu sev kaut ko just pret viņu, arī tad, ja viņš dusmojas vai – kā šobrīd – ir sāpināts manis dēļ. Lai viņš pats sevi mierina vai visu nakti gremdējas aizvainojumā, ja vēlas. Es nolieku spilvenu zem galvas, nogludinu naktstērpu pār piebriedušo vēderu un uzgriežu Henrijam muguru.
Viņš piepeši iesaucas: – Pag! Es kaut ko aizmirsu. – Viņš pienāk pie gultas, es pametu skatienu pār uzrauto plecu un pārbijusies redzu nazi viņam rokā. Uguns liesmas apspīd atkailināto asmeni.
Es bailēs sastingstu. Mans Dievs, es esmu tā sadusmojusi Henriju, ka viņš mani nogalinās, atriebjoties par uzliktajiem ragiem. Kā visi trakos! Un es neatvadījos no mātes. Nākamajā mirklī man prātā ienāk muļķīga doma, ka es aizdevu mazajai Vorikas Mārgaritai kaklarotu, ko nēsāt manā kāzu dienā, un viņai vajadzētu zināt, ka manas nāves gadījumā viņa drīkst to paturēt. Pēc tam es domāju: “Ak Dievs, ja viņš tagad man pārgriezīs rīkli, es varēšu gulēt, nesapņojot par Ričardu. Varbūt būs spējas, šausminošas sāpes un pēc tam vairs nekas. Varbūt dunča dūriens iegrūdīs mani Ričarda rokās un es būšu viņam blakus veldzējošajā nāves mierā, un redzēšu smaidu viņa mīļajā sejā. Viņš mani apskaus, un mēs reizē aizvērsim acis.” Prātojot par Ričardu un nāvi, es pievēršos Henrijam un nazim viņa rokā.
– Vai jūs nebaidāties? – mans jaunais vīrs ieinteresēts jautā. Šķiet, ka viņš mani ieraudzījis pirmo reizi. – Es stāvu jums blakus ar dunci, bet jūs pat nesaraujaties. Vai tiešām tā ir patiesība? Jūsu sirds ir tā salauzta, ka alkstat nāves?
– Es nelūgšos, lai mani saudzējat, ja uz to cerējāt. – Manā balsī skan rūgtums. – Domāju, ka labākās dienas man jau ir aiz muguras un es nekad vairs nebūšu laimīga. Tomēr jūs maldāties. Es vēlos dzīvot. Labprātāk es dzīvotu nekā mirtu, labprātāk būtu karaliene nekā nelaiķe. Bet es nebaidos no jums un jūsu naža. Es apsolīju sev, ka man mūžam būs vienaldzīgs viss, ko jūs sakāt vai darāt. Un, ja es baidītos, es labprātāk mirtu nekā to izrādītu.
Henrijs
