es tā rīkošos, – Henrijs nosaka. – Jūsu tēvam bija taisnība, šīs valsts vadīšanai nepieciešama liela nauda. Visu, ko es saņemu no parlamenta nodokļu veidā, esmu spiests atdot augstmaņiem, lai nodrošinātu viņu uzticību.
– Vai tiešām viņi jums nekalpo mīlestības dēļ? – es dzēlīgi painteresējos, nesavaldījusi aso mēli.
Henrijs nekavējoties atkāpjas. – Mēs abi zinām, ka tā nav. – Viņš brīdi klusē. – Tomēr šaubos, vai viņi īpaši mīlēja arī jūsu tēvu.
Vestminsteras pils, Londona, 1486. gada aprīlis
Vairākas nedēļas gatavojušies, viņi beidzot dodas prom. Lēdija Mārgarita pirmās divas dienas jās dēlam līdzās, bet pēc tam atgriezīsies Londonā. Viņa labprāt sekotu dēlam karaliskajā ceļojumā, tomēr neuzdrošinās. Viņa vēlas būt Henrijam blakus, jo ne mirkli negrib nolaist no dēla skatienu, tomēr nespēj arī paciest domu, ka nepārraudzīs manu ikdienu. Lēdija Mārgarita netic, ka cits varēs rūpēties par manu ēdienu, novērot manas pastaigas divas reizes dienā un sagādāt man pacilājošas sprediķu grāmatas. Tikai viņa var spriest, cik daudz ēdiena, vīna vai alus pasniegt pie mana galda, un tikai viņa spēj vadīt karalisko saimniecību atbilstoši savām prasībām. Karaļa māte nevar paciest domu, ka es viņas prombūtnē varētu kaut ko darīt tā, kā pati gribu, vai arī – vēl sliktāk – pilī valdītu tās bijusī saimniece: mana māte.
Pašas izdotie noteikumi un lieliskie padomi lēdiju Mārgaritu tā sajūsmina, ka viņa sāk pierakstīt pavēles, ko izdod maniem kalpotājiem, lai viss vienmēr notiktu pēc viņas gribas arī gadiem tālā nākotnē un pat pēc viņas nāves. Es iztēlojos, kā viņa arī no kapa vēl joprojām valda pār pasauli, jo mana meita un mazmeitas lasa lielo karaliskās saimniecības grāmatu un uzzina, ka nedrīkst ēst svaigus augļus un sēdēt pārāk tuvu ugunij, ka viņām jāvairās no pārkaršanas vai saaukstēšanās.
– Acīmredzot neviena sieviete līdz šim nav laidusi pasaulē bērnu, – nosaka mana māte, kura dzemdējusi divpadsmit atvases.
Henrijs raksta mātei katru otro dienu un ziņo, kā cilvēki viņu sagaida gausajā ceļā uz ziemeļiem, ar kādām dzimtām viņš tiekas un kādas dāvanas saņem. Man viņš raksta katru nedēļu un pastāsta, kur vakarā apmeties, ka viņa veselība ir laba un ka viņš sūta man sveicienu. Es pieklājīgi atbildu un iedodu savu neaizzīmogoto vēstuli viņa mātei, kas visu izlasa un tikai pēc tam pievieno savam sūtījumam.
Gavēņa laikā neviens neēd gaļu, bet lēdija Mārgarita nospriež, ka man nepieciešams sātīgāks uzturs. Viņa nosūta ziņu pašam pāvestam, lūdzot atļauju man ēst gaļu šajās dienās, lai stiprinātu bērnu. Nekas nav svarīgāks par Tjūdoru mantinieku, pat viņas izslavētā dievbijība ne.
Pēc Tomasa Bourčjera nāves lēdija Mārgarita ieteic Kenterberijas arhibīskapa amatam savu mīluli un bijušo sazvērnieku Džonu Mortonu, un viņš pavisam drīz saņem šo vietu. Man ir žēl, ka vecais radinieks nekristīs manu dēlu un neuzliks man galvā kroni. Bet Džons Mortons līdzinās labi apmācītam sunim. Viņš vienmēr ir blakus, bet nekad netraucē. Viņš iekārtojas ērtākajā vietā pie pavarda un iedveš man sajūtu, ka sargā mani un man vajadzētu pateikties par viņa klātbūtni. Mortons pamanās iekļūt visur, uzklausīt visus un sadraudzēties, nogludināt nesaskaņas. Un, protams, par visu ziņot karaļa mātei. Lai kur es ietu, Mortons man seko, interesējas par manām gaitām, līdzjūtīgi sniedz garīgus padomus, vienmēr uzklausa manas domas un vajadzības, aprunājas ar manām dāmām. Drīz es saprotu, ka viņš zina itin visu galmā un par to noteikti stāsta lēdijai Mārgaritai. Viņš gadiem ilgi bijis karaļa mātes biktstēvs un tuvākais draugs. Viņš apliecina, ka man jāēd labi izcepta sarkanā gaļa – viņš pats atbildēšot par pāvesta atļauju. Mortons papliķē man pa roku un paskaidro, ka mana veselība ir vissvarīgākā, ka bērnam ir jāaug un ka Dievs uzskata tāpat.
Pēc Lieldienām, kad mana māte un abas vecākās māsas izšuj bērnu drēbes lēdijas Mārgaritas audienču zālē, ierodas ceļa putekļiem klāts ziņnesis un pavēsta, ka viņam ir steidzami jaunumi no karaļa.
Šoreiz viņa nevis izslej savu garo degunu un sūta ziņnesi pārģērbties, bet pārsteigta uzlūko nopietno vīrieti un nekavējoties aicina viņu uz savu istabu, pati seko un aizver durvis, lai neviens nedzirdētu steidzamās vēstis.
Manas mātes adata sastingusi virs šuvekļa; viņa paceļ galvu un vēro ziņnesi, kad tas iet garām. Pēc tam viņa klusi nopūšas kā sieviete, kas ir apmierināta ar savu pasauli, un turpina darbu. Mēs ar Sesiliju satrauktas saskatāmies.
– Kas noticis? – es klusi jautāju mātei.
Viņas pelēko acu skatiens ir pievērsts darbam. – Kā lai es to zinu?
Lēdijas Mārgaritas istabas durvis ilgi ir aizvērtas. Ziņnesis iznāk un iet garām mums visām, it kā saņēmis pavēli klusēt. Tikai vakariņu laikā lēdija Mārgarita pamet savu istabu un apsēžas uz lielā krēsla zem grezna baldahīna. Viņa klusēdama gaida ziņu, ka galds ir klāts.
Parādās Džons Mortons un nostājas viņai blakus, it kā būtu gatavs dot savu svētību, bet viņa sēž un skarbi klusē. Arhibīskaps pat pieliecas, lai uztvertu klusāko čukstu, bet viņa neko nesaka.
– Vai Viņa Gaišībai karalim nekas nav noticis? – māte pieklājīgi painteresējas.
– Viņam sagādā raizes dažu cilvēku neuzticība, – lēdija Mārgarita negribīgi atbild. – Diemžēl valstī vēl joprojām ir daži nodevēji.
Māte sarauc uzacis un noklakšķina mēli, paužot nožēlu.
– Cerams, ka Viņa Gaišība ir drošībā, – es ieminos.
– Nodevējs Frānsiss Lavels ļaunprātīgi izmantojis viņam doto patvērumu, iznācis no tā un sapulcējis armiju, lai uzbruktu manam dēlam! – lēdija Mārgarita paziņo piepešā dusmu uzplūdā. Viņa dreb no galvas līdz kājām un ir koši piesarkusi. Ļāvusi sev runāt, viņa nespēj nekliegt; no mutes šķīst siekalas, vārdi veļas pār lūpām, galvassega trīc, kad viņa niknumā satver krēsla paroceņus. – Kā tas iespējams? Kā? Viņš izmantoja patvērumu, lai izvairītos no sakāves soda, un tagad ir izlīdis no pazemes kā lapsa.
– Lai Dievs viņam piedod! – arhibīskaps iesaucas.
Es spēji ievelku elpu. Frānsiss Lavels bija Ričarda bērnības draugs un tuvākais biedrs. Viņš jāja cīņā blakus karalim un pēc Ričarda nāves paslēpās baznīcā. Jābūt svarīgam iemeslam, lai viņš iznāktu no patvēruma. Lavels nav muļķis un nemūžam necīnītos bezcerīga mērķa vārdā. Jābūt kādai slepenai biedrībai, kas gaidījusi šo mirkli – varbūt jau kopš brīža, kad Henrijs pameta drošo Londonu. Viņi ir gatavi mest karalim izaicinājumu, un viņiem noteikti jau ir prātā kāds cits valdnieks, ko sēdināt tronī.
Karaļa māte pārmetoši lūkojas uz mani, it kā arī es varētu sadegt dumpja liesmās, un meklē nodevības pazīmes. Varbūt viņa cer ieraudzīt man uz pieres Kaina zīmi.
– Kā suns, – viņa indīgi paziņo. – Lavelu mēdza dēvēt par suni, vai ne? Viņš izlīdis no savas būdas un uzdrošinājies sagraut mana dēla mieru. Henrijs noteikti ir satriekts. Un manis nav līdzās!
– Lai
