sauc Edvardu, Jorku mantinieku, – es klusi nosaku un uzmetu skatienu mātei.
– Jā, – māte rāmi piekrīt. – Protams.
Mēs gaidām vēstis. Man ir grūti paciest šīs dīkās stundas, jo zinu, ka mani draugi, radinieki un visa dzimta ņēmusi rokās ieročus cīņai pret manu vīru. Tomēr vēl grūtāk ir lēdijai Mārgaritai, kas atteikusies no miega un katru nakti pavada uz ceļiem pie mazā altāra savā istabā, bet visu dienu sēž kapelā. Raižu dēļ viņa izkāmē un kļūst pelēka; viņu nomoka bailes par savu vienīgo dēlu, kurš ir tālu prom šajā nodevīgajā valstī un kuru sargā tikai tēvoča armija. Lēdija Mārgarita pārmet Henrija draugiem neveiksmes, pārmet atbalstītājiem, kas nozuduši. Viņa sauc šo cilvēku vārdus savās lūgšanās citu pēc cita, šos vīrus, kas traucās pie uzvarētāja, bet pametīs zaudētāju. Viņa badojas, lai piesaistītu Dieva svētību, bet mēs visi redzam, ka viņu māc drausmīgas bailes, jo varbūt Dievs tomēr neatbalsta viņas dēlu un kāda neizprotama iemesla dēļ ir novērsies no Tjūdoriem. Viņš dāvāja šai ģimenei Anglijas troni, bet aizmirsa dot arī varu, lai to noturētu.
Londonieši un Tjūdoru atbalstītāji rīko sadursmes mazajos ciematos pie Vestminsteras. Šķiet, ka visās krustcelēs skan Voriku vārds. Dumpinieki, bruņoti ar akmeņiem, grābekļiem un izkaptīm, stājas pretī karalisko gvardu ieročiem. Klīst runas par Henrija kareivjiem, kas nometuši Tjūdoru standartu un pievienojušies dumpiniekiem. Daži sačukstas, ka Londonas ietekmīgie tirgoņi un pat pilsētas tēvi atbalsta pūļus, kas klīst ielās un pieprasa Jorku dzimtas atgriešanos.
Lēdija Mārgarita pavēl aizvērt visus slēģus logiem ielas pusē, lai mēs neredzētu cīņas aiz pils mūriem. Pēc tam viņa liek aizvērt arī pārējos slēģus, lai mēs nedzirdētu vīru atbalsta saucienus Jorku namam un prasību, lai mazais Vorikas Edvards iznāk un pamāj viņiem.
Mēs neļaujam zēnam tuvoties mācību istabas logiem un aizliedzam kalpotājiem baumot, bet viņš tik un tā zina, ka Anglijas tauta aicina viņu kļūst par karali.
– Henrijs ir karalis, – viņš reiz ieminas, kad klausos viņu lasām kādu stāstu.
– Jā, Henrijs ir karalis, – es apliecinu.
Megija raugās uz mums, bažīgi raucot pieri.
– Tātad viņiem nevajadzētu saukt mani, – zēns saka. Izklausās, ka viņš ir vienaldzīgs.
– Nē, nevajadzētu, – es atbildu. – Drīz viņi apklusīs.
– Bet viņi nevēlas Tjūdoru karali.
– Tedij, tu taču zini, ka neko nevajag teikt, – Megija viņu pārtrauc.
Es pieskaros zēna plaukstai. – Nav svarīgi, ko viņi vēlas. Henrijs uzvarēja kaujā un ir kronēts karalis neatkarīgi no tā, ko saka citi. Un mēs visi ļoti, ļoti kļūdītos, ja aizmirstu, ka viņš ir Anglijas valdnieks.
Tedijs atklāti lūkojas uz mani. – Es neko neaizmirsīšu, – viņš apsola. – Es zinu, ka Henrijs ir karalis. Labāk atgādiniet to zēniem ielās.
Es neko nesaku zēniem ielās. Lēdija Mārgarita nevienu neizlaiž no pils tik ilgi, kamēr rosība pamazām pierimst. Neviens netiek pāri Vestminsteras pils izturīgajiem vārtiem. Sargi atvaira nekārtīgo pūli, un dumpinieki pamet pilsētu vai arī turpina slēpties. Londonas ielās atkal valda miers, un mēs atveram logu slēģus un pils vārtus, it kā būtu pārliecināti par savu varu un drīkstētu uzņemt pavalstniekus. Bet es jūtu galvaspilsētas drūmo noskaņojumu, un katrā tirgus apmeklējumā sākas strīdi starp galma kalpotājiem un tirgoņiem. Mūru apsardze ir divkāršota, un mēs vēl joprojām neesam saņēmuši vēstis no ziemeļiem. Mums nav ne jausmas, vai Henrijs jau stājies pretī dumpiniekiem un kurš ir uzvarējis.
Maija beigās, kad galmam jau vajadzētu plānot vasaras izklaides, pastaigāties gar upi, gatavoties turnīriem, izmēģināt lugas, spēlēt mūziku un nodoties aplidošanas mākslām, Henrijs atsūta vēstuli savai mātei, nelielu zīmīti man un atklātu vēstuli parlamentam. To visu atved Edvards Vudvils līdz ar eleganti tērptiem sardzes jomeniem, tādējādi apliecinot, ka Tjūdoru kalpotāji var netraucēti nēsāt savu livreju no Jorkas līdz pat Londonai.
– Ko teica karalis? – mana māte jautā.
– Sacelšanās beigusies, – es atbildu, ātri lasot. – Džespers Tjūdors sekojis dumpiniekiem tālu ziemeļos un pēc tam atgriezies. Frānsiss Lavels aizbēga, bet brāļi Stefordi atkal paslēpušies patvērumā. Henrijs viņus izvedis ārā. – Es apklustu un uzlūkoju māti. – Karalis lauzis patvēruma svētumu un Baznīcas likumus. Viņš sola abus sodīt ar nāvi.
Es pasniedzu vēstuli mātei, brīnīdamās par savu atvieglojumu. Protams, es vēlos, lai mana dzimta atgriežas tronī un sakauj Ričarda ienaidnieku; reizēm mani pārņem varmācīga tīksme, kad piepeši iztēlojos Henriju krītam no zirga un cīnāmies par savu dzīvību uz zemes kavalērijas vidū. Tomēr šī vēstule man sniedz labo ziņu – mans vīrs ir dzīvs. Es nēsāju Tjūdoru zem sirds un nespēju vēlēt Henrijam nāvi. Es ar viņu apprecējos, solīju viņu godāt, viņš ir mana vēl nedzimušā bērna tēvs. Mana sirds ir apglabāta neiezīmētā kapā, bet es solīju uzticību karalim. Biju Jorku princese, bet tagad esmu Tjūdora sieva. Mana nākotne ir blakus Henrijam.
– Viss ir beidzies, – es saku. – Paldies Dievam, viss ir beidzies.
– Nekas nav beidzies, – mana māte klusi iebilst. – Viss tikai sākas.
Šīnas pils, Ričmonda, 1486. gada vasara
Henrijs neatgriežas pie mums vēl mēnešiem ilgi un turpina ceļojumu, baudot uzvaras augļus. Pēc Lavela un Stefordu sakāves visi nepārliecinātie atbalstītāji atgriežas Tjūdoru pusē. Dažus pievilina vara, citi baidās no sakāves, bet visi apjauš, ka nav pierādījuši savu vērtību karaļa draugu vidū, kad draudēja briesmas. Hamfriju Stefordu tiesā par nodevību un soda ar nāvi, bet viņa jaunākais brālis Tomass tiek saudzēts. Henrijs apžēlo nodevējus, cik vien uzdrošinās, jo baidās atvairīt atbalstītājus, ja pārāk turēs tos aizdomās. Viņš apsola būt labs un žēlsirdīgs karalis pret visiem, kas pieņems viņa valdīšanu. Ja nodevēji lūdz piedošanu, Henrijs ir dāsns.
Karaļa māte vēršas pie pāvesta ar sava pakalpiņa Džona Mortona palīdzību, un no Romas pienāk izpalīdzīgā vēsts, ka svētā patvēruma likums tiek mainīts par labu Tjūdoriem. Nodevēji vairs nedrīkst slēpties aiz baznīcu sienām. Dievs nostāsies karaļa pusē un īstenos karaļa taisnīgumu. Nekur pasaulē vairs nebūs iespējams paslēpties no Henrija jomeniem. Pat svētnamu durvis atvērsies šo skarbo vīru priekšā.
Arī Anglijas likuma varenība kalpos Tjūdoriem. Tiesneši paklausa jaunā karaļa pavēlēm un tiesā vīrus, kas sekojuši Stefordiem vai Frānsisam Lavelam. Dažus apžēlo, citus soda atbilstoši Henrija rīkojumiem. Mana tēva Anglijā tiesnešiem pašiem vajadzēja pieņemt lēmumus, un zvērinātos neietekmēja nekas cits, tikai patiesība. Toties tagad tiesneši gaida karaļa uzskatus un tikai tad nolasa spriedumu. Apsūdzēto liecība un pat vainas atzīšana nav tik svarīga kā valdnieka vārdi. Neviens pat neieceļ zvērinātos. Henrijs, kurš pat netuvojās kaujas laukam, valda attālināti ar savu gļēvo tiesnešu starpniecību, un viņam ir vara pār dzīvību un nāvi.
Karalis atgriežas tikai
