style="font-size:15px;"> – Vainīga viņa māte, – es izgrūžu. – Lēdija Mārgarita grib jūs aizsūtīt prom!
– Jā, droši vien, – māte domīgi piekrīt. – Tomēr viņa ir pārrēķinājusies. Šī nav pirmā reize, kad viņa kļūdījusies saistībā ar mani.
– Kāpēc?
– Viņi vēlas aizsūtīt mani uz Edinburgu, lai pārliecinātos, ka skotu karalis turpinās jauno savienību ar Angliju. Man vajadzētu veicināt viņa draudzību ar Henriju. Viņi domā, ka Džeimss neiebruks mana znota valstī, kamēr vien es būšu Skotijas karaliene.
– Un? – es čukstu.
– Viņi maldās. – Mātes balsī ieskanas atriebības kāre. – Ļoti maldās. Kļuvusi par Skotijas karalieni, kuras rīcībā ir armija un vīrs, kam dot padomu, es nekalpošu Henrijam Tjūdoram. Es necentīšos pārliecināt savu vīru ievērot ar Henriju noslēgto miera līgumu. Ja es būtu pietiekami ietekmīga un varētu pulcēt nepieciešamos sabiedrotos, es uzbruktu Henrijam Tjūdoram un trauktos uz dienvidiem, sējot visapkārt šausmas.
– Jūs iebruktu Anglijā ar skotu armiju? – es čukstu. Tas ir lielākais Anglijas bieds. Skotu iebrukums, mežoņu karaspēks, kas nāk no saltajām ziemeļu zemēm un nozog visu, ko ierauga. – Cīnītos ar Henriju? Iesēdinātu jaunu karali Anglijas tronī? Jorku mantinieku?
Māte pat nepamāj, tikai iepleš pelēkās acis.
– Kas tad notiks ar mani? – es vaicāju. – Kas notiks ar mani un bērnu?
Mēs vienojamies, ka es mēģināšu aprunāties ar Henriju. Pirms lielā ceļojuma viņš katru nakti nāk pie manis un guļ man blakus. Šādi viņš cenšas iedvest ticamību apgalvojumam, ka mēs radījām bērnu tūlīt pēc kāzām. Henrijs man nepieskaras, lai nenodarītu pari mazulim, bet paēd vakariņas pie pavarda un iekārtojas gultā pie manis. Pārsvarā viņš guļ nemierīgi, un viņu nomoka sapņi. Bieži vien viņš daudzas nakts stundas pavada uz ceļiem, un man šķiet, ka viņu spīdzina atmiņas par karu pret likumīgo valdnieku, par gāztajiem Dieva likumiem un manu lauzto sirdi. Nakts tumsā viņa sirdsapziņas balss ir skaļāka nekā mātes godkāre.
Reizēm Henrijs atnāk vēlu, jo pavadījis laiku ar lēdiju Mārgaritu, citreiz ir nedaudz iedzēris un ilgi smējies ar saviem draugiem. Viņam to ir maz – tikai daži no trimdas laikiem, vīri, kuriem Henrijs spēj uzticēties. Tie neatkāpās no viņa dienās, kad viņš bija tikai klejojošs princis un šie cilvēki bija tikpat izmisuši kā viņš. Henrijs apbrīno tikai trīs vīrus: savu tēvoci Džesperu un jaunos radiniekus – lordu Tomasu Stenliju un seru Viljamu Stenliju. Tie ir vienīgie Henrija padomdevēji.
Šoreiz Henrijs ierodas agri un šķiet iegrimis domās. Viņam rokās ir papīru žūksnis – lūgumi no tiem, kas viņu atbalstīja un tagad vēlas kādu daļu no Anglijas bagātībām. Basie trimdinieki stājas rindā pēc miroņu apaviem.
– Henrij, man ar jums jārunā. – Es sēžu pie pavarda, ģērbusies naktstērpā. Manus plecus sedz sarkani rītasvārki, un mati ir izsukāti. Esmu sagatavojusi viņam siltu alu un nelielus gaļas pīrāgus.
– Jūs vēlaties apspriesties par savu māti, – viņš nekavējoties uzmin, aplūkodams manu veikumu. – Citādi necenstos man sagādāt prieku un izskatīties neatvairāma. Jūs zināt, ka esat skaistākā sieviete, kādu es esmu savā mūžā redzējis. Vienmēr, kad ģērbjaties sarkanā un izlaižat matus, es zinu, ka cerat ievilināt mani lamatās.
– Runa tiešām ir par manu māti. – Es nepavisam nekaunos. – Negribu, lai sūtāt viņu uz Skotiju un piespiežat vēlreiz precēties. Viņa mīlēja manu tēvu. Jūs neredzējāt viņus kopā, bet šī laulība bija pilna patiesas, dziļas mīlestības. Es nevēlos, lai mana māte gultos blakus citam, kurš ir četrpadsmit gadus jaunāks un mūsu ienaidnieks. Tas ir… tas… – Es apklustu. – Tas ir briesmīgs lūgums.
Henrijs apsēžas ar seju pret uguni un ilgi klusē, vērojot pagales, kas sarkani kvēlo.
– Es saprotu, ka nevēlaties no mātes šķirties, – viņš tik tikko dzirdami iesāk. – Un man ir ļoti žēl. Bet puse šīs valsts vēl joprojām atbalsta Jorkus. Dažreiz man šķiet, ka tas nekad nemainīsies Sakāve viņus nesamaļ, tikai sarūgtina un padara vēl bīstamākus. Viņi atbalstīja Ričardu un negrozīs savas domas manis dēļ. Daži sapņo, ka jūsu brāļi vēl ir dzīvi, un sačukstas par princi aizjūras zemēs. Viņu acīs es esmu ienācējs, iebrucējs. Vai zināt, kā mani dēvē Jorkas ielās? Spiegi raksta, ka tur mani sauc par Henriju Iekarotāju, it kā es būtu Normandijas Viljams, bastards no svešām zemēm. Un viņi mani ienīst.
Jau grasīdamās kaut ko iedrošinoši samelot, es sakustos. Tomēr Henrijs sniedz man roku, un es ielieku savu auksto plaukstu viņējā. Viņš pievelk mani tuvāk.
– Ja kāds paziņotu, ka viņam ir tiesības uz troni un viņš ir cēlies no Jorku dzimtas, viņam piepulcētos tūkstotis, varbūt pat daudzi tūkstoši vīru, – Henrijs saka. – Padomājiet! Ja zem baltās rozes karoga nostātos suns, šie ļaudis ierastos un tā dēļ cīnītos līdz nāvei. Un es neko nepanāktu. Man vajadzētu atkal cīnīties, vēlreiz iekarojot šo zemi. Es justos gluži kā pirms Bosvortas kaujas, tikai šoreiz man nebūtu franču armijas, nebūtu atbalstītāju no Bretaņas, nebūtu citu valstu dotas naudas armijas nolīgšanai, nebūtu labi apmācītu algotņu un muļķīgās pārliecības, kas pārņem jaunekli pirms pašas pirmās kaujas. Šoreiz es būtu viens pats. Šoreiz mani atbalstītu tikai tie, kas pievienojušies manam galmam pēc uzvaras cīņā. – Manā sejā uzplaiksnī nicinājums pret šiem cilvēkiem, un Henrijs piekrītot pamāj. – Es zinu. Tie ir tikai draugi uz īsu laiku. Viņi pievienojas uzvarētājam. Domājat, es nesaprotu, ka viņi būtu Ričarda tuvākie draugi, ja Bosvortā uzvarētu viņš? Šie vīri nekavējoties steigtos pie tā, kurš uzvarētu cīņā starp mani un jaunu troņa kārotāju. Un es mēdzu skaitīt tos pavisam nedaudzos, kas bija ar mani kopā Bretaņā un kuru ir maz, salīdzinot ar milzīgo pūli, kas mani pavada Londonā. Jebkurš jauns pretendents, kurš mani sakautu, būtu tāds pats kā es un rīkotos tāpat kā es, proti, mainītu likumus, izdāļātu bagātības, censtos iegūt un saglabāt uzticamus draugus.
– Kāds jauns pretendents? – es čukstus jautāju, sadzirdējusi šo vienu vārdu starp visām pārējām Henrija bažām. Mani stindzina bailes, ka viņš saklausījis baumas par zēnu, kurš slēpjas Eiropā un varbūt sarakstās ar manu māti.
– Jebkurš, – Henrijs skarbi atcērt. – Pat Jēzus Kristus nevar zināt, kas slēpjas tur ārā! Es ik pa brīdim kaut ko padzirdu par kādu zēnu, bet neviens man nevar paskaidrot, kur viņš ir un par ko uzdodas. Dievs vien nojauš, kā rīkotos tauta, ja dzirdētu kaut pusi no tiem stāstiem, kas man jāklausās katru dienu. Džons de la Pols zvērēja man uzticību, bet viņa māte ir jūsu tēva māsa un viņš bija Ričarda mantinieks, tāpēc es nezinu, vai varu viņam uzticēties. Ričarda tuvākais draugs Frānsiss Lavels kaut kur slēpjas, un neviens nezina, kas viņam padomā un ar ko viņš sadarbojas. Lai Dievs man palīdz, bet reizēm es apšaubu pat jūsu tēvoci Edvardu Vudvilu, kurš bijis pie manis kopš Bretaņas. Es novilcinu jūsu pusbrāļa Tomasa Greja atbrīvošanu, jo baidos, ka viņš atgriezīsies mājās kā vēl viens šo neredzamo ienaidnieku pārstāvis. Vēl ir Edvards, Vorikas grāfs, kurš dzīvo pie jūsu mātes un mācās… ko? Nodevību? Man visapkārt ir jūsu radi, un es neuzticos nevienam no tiem.
– Edvards
