Tomass Stefords? – māte nodūdo.
– Un viņa melīgais brālis! Abi divi. Nodevēji! Visi ir nodevēji!
– Hamfrijs Stefords? – mana māte klusi izsaucas. – Stefordi var sapulcināt ļoti daudz vīru. Divi diženas dzimtas dēli! Vai Viņa Gaišība karalis dosies uzbrukumā viņiem pretī? Vai viņš sasauc savu karaspēku?
– Nē, nē. – Lēdija Mārgarita nevērīgi pavicina roku, it kā neviens neapšaubītu karaļa drosmi, ja viņa liks dēlam paslēpties Londonā un nodot cīņu kāda cita rokās. – Kāpēc gan? Viņam nekur nav jādodas. Es viņam aizrakstīju lūgumu palikt savā vietā. Armiju vadīs Džespers Tjūdors. Henrijs jau sapulcējis vairākus tūkstošus vīru Džespera karaspēkam. Un apsolījis apžēlot visus, kas padosies. Viņi dzen dumpiniekus uz ziemeļiem, tuvāk Midlemai.
Tā bija Ričarda iecienītā pils, viņa bērnības mājas. Vīri, kas ziemeļos steidzas pievienoties Frānsisam Lavelam, ir tie paši, kas bieži tikās ar Ričardu un Frānsisu jaunībā. Frānsiss pazīst zemi visapkārt Midlemai un saprot, kur ierīkot slēpņus.
– Jēzus! – mana māte rāmi nosaka. – Lūgsim Dievu par karali.
Dzirdot šo ierosinājumu, lēdija Mārgarita atvieglota ievelk elpu. – Jā, protams. Pēc vakariņām galms dosies uz kapelu. Tas ir ļoti labs ieteikums, Jūsu Gaišība. Es pasūtīšu īpašu misi. – Viņa pamāj arhibīskapam, kurš paklanījies dodas prom. Droši vien paziņot par notikušo Dievam.
Mana māsīca Megija nedaudz sakustas savā krēslā. Viņa zina, ka īpašā mise ilgs vismaz divas stundas. Lēdija Mārgarita nekavējoties pievērš savu skarbo skatienu meitenei. – Šķiet, vēl joprojām ir daži grēcīgi muļķi, kas atbalsta Jorku dzimtu, – viņa saka. – Tomēr Jorku dzimta ir sakauta un visi tās mantinieki miruši.
Mūsu brālēns Džons de la Pols ir dzīvs un zvērējis kalpot Henrijam; Megijas brālis Edvards ir tiešais karaļu dzimtas mantinieks, bet neviens to neatgādinās Henrija mātei. Megijas brālis ir drošībā bērnistabā, un Megija cītīgi pēta grīdu, neko neteikdama.
Mana māte pieceļas un graciozi tuvojas durvīm. Viņa apstājas pie Megijas, paslēpjot meiteni no lēdijas Mārgaritas saltā skatiena. – Es atnesīšu savu rožukroni un lūgšanu grāmatu, – viņa saka. – Vai vēlaties, lai paņemu arī jūsējo?
Karaļa mātes uzmanība ir novērsta. – Jā, pateicos. Un izsauciet uz kapelu koristus. Visiem jāpaņem rožukroņi, – viņa saka. – Tūlīt pēc vakariņām mēs iesim uz kapelu.
Kamēr lūdzamies, es cenšos iztēloties notiekošo, it kā man piemistu mātes spēja un es redzētu Midlemas pili Jorkšīrā. Ja Lavels iekļūs aiz izturīgajiem mūriem, viņš varēs tur pavadīt mēnešus vai pat gadus. Ja ziemeļi viņu atbalstīs, vīru skaits pārspēs jebkuru Tjūdoru armiju Džespera vadībā. Ziemeļnieki vienmēr kvēli atbalstījuši Jorku dzimtu, Midlema uzskatīja Ričardu par savu krietno valdnieku, uz Midlemas kapelas altāra gulstas baltas rozes, un varbūt tā būs vienmēr. Es iesāņus palūkojos uz māti, kas liekas iemiesojam dievbijību. Viņa ir nometusies ceļos, aiztaisījusi acis, pavērsusi seju augšup, un gaismas stars apspīd viņas rāmo daili. Mana māte ir skaista kā eņģelis, kas gremdējas pārdomās par pasaules grēkiem.
– Vai jūs to zinājāt? – es čukstu, noliekusi galvu, it kā skaitītu rožukroni.
Māte neatver acis un nepagriež galvu, bet viņas lūpas kustas. – Mazliet. Sers Frānsiss atsūtīja man ziņu.
– Vai viņi cīnās mūsu vārdā?
– Protams.
– Vai domājat, ka viņi uzvarēs?
– Iespējams. – Mātes aizgrābtajā sejā uz brīdi pavīd smaids. – Bet esmu pārliecināta par kaut ko citu.
– Par ko?
– Viņi pārbiedējuši Tjūdorus līdz nāvei. Vai redzēji viņas seju? Vai redzēji, kā aizskrēja arhibīskaps?
Vestminsteras pils, Londona, 1486. gada maijs
Pirmā pazīme par nemieriem ielās ir skaļi čīkstošās Vestminsteras pils ārdurvis, ko vairāki desmiti vīru aizvelk ciet, un pērkona dārdam līdzīgais troksnis, kad tās aizveras. Pēc tam atskan smagnējs būkšķis, sargiem ievietojot līdzsvarotos koka stieņus skavās, lai vārtus nevarētu atvērt. Mēs slēpjamies karaliskajā pilī; Anglijas karaliskā dzimta baidās no londoniešiem un slēpjas aiz slēgtiem vārtiem.
Uzlikusi roku uz piebriedušā vēdera, es dodos pie mātes. Viņa sēž pie loga un vēro ielas pāri mūriem. Viņai blakus ir Megija un mana māsa Ena. Kad ieskrienu istabā, māte pat nepagriež galvu, bet Megija pār plecu nosaka: – Pils mūru sardze ir divkāršota. Viņi steidzas uz savām vietām.
– Kas notiek? – es jautāju.
– Tauta saceļas pret Henriju Tjūdoru, – māte rimti paskaidro. – Daudzi simti pulcējas aiz pils mūriem un gatavojas kaujai.
Bērns nemierīgi sakustas man vēderā. Es apsēžos un ievelku elpu. – Kā mums rīkoties?
– Mēs paliksim šeit, – māte mierīga nosaka. – Līdz brīdim, kad saskatīsim savu ceļu.
– Kādu ceļu? – es nepacietīgi atkārtoju. – Kur mēs būsim drošībā?
Viņa palūkojas uz manu nobālušo seju un pasmaida. – Nesatraucies, bērns. Mēs paliksim šeit, līdz zināsim, kurš ir uzvarējis.
– Vai mēs vispār zinām, kurš cīnās?
Māte pamāj. – Angļi, kas vēl joprojām mīl Jorku dzimtu, un jaunais karalis. Jebkurā gadījumā mēs esam drošībā. Ja Lavels uzvarēs Jorkšīrā, brāļi Stefordi svinēs uzvaru Vusteršīrā un šie Londonas pilsoņi ieņems Taueru un aplenks šo pili… tad mēs iziesim ārā.
– Un ko pēc tam? – es čukstu. Mani vienlaikus plosa pieaugošs, līksms satraukums un neizsakāmas šausmas.
– Atgūsim troni, – māte bezrūpīgi paskaidro. – Henrijs Tjūdors izmisīgi cenšas saglābt savu valsti tikai deviņus mēnešus pēc tās iegūšanas.
– Atgūsim troni! – Manā balsī skan šausmas.
Māte parausta plecus. – Mēs to neesam zaudējuši, kamēr vien Anglijā valda miers un vienotība Henrija Tjūdora paspārnē. Varbūt šī ir tikai vēl viena brālēnu kara kauja. Varbūt Henrijs ir tikai epizode tajā.
– Visi brālēni ir zuduši! – es iesaucos. – Lankasteru un Jorku dzimtu brāļi ir miruši!
Māte smaida. – Henrijs Tjūdors ir radinieks no Bofortu dzimtas, – viņa atgādina. – Tu esi Jorku atvase. Tev ir brālēns Džons de la Pols un Vorikas grāfs Edvards. Ir cita brālēnu paaudze; jāzina tikai, vai viņi vēlas karot ar to, kurš patlaban sēž tronī.
– Viņš ir kronēts karalis! Un mans vīrs! – Es paceļu balsi, bet nekas nesatrauc manu māti, un viņa
