un meitenei šķita, ka krūškurvi saspiež dzelzs stīpas. Džesijai bija grūti ievilkt elpu. Pasaule sāka griezties, un viņa atspieda pieri pret vēso ķieģeļu sienu. Džesijas sirds dauzījās un sāpēja. Apsveicamā vienaldzībā viņa nosprieda, ka tādas sajūtas rada salūzusi sirds.
Piepeši kāds no aizmugures satvēra Džesijas augšdelmus. Ausī atskanēja balss, ko viņa pazina uzreiz.
– Ja tu grasies paģībt, nedari to šeit.
9. nodaļa
Stjuarta Edvardsa pieskāriens un balss lika Džesijai saspringt un atvairīt draudošo nelabumu. Turēdams meitenes augšdelmus, Stjuarts nostūma viņu no portika un projām no vairāku ārā iznākušu viesu ziņkārīgajiem skatieniem. Palaidis vaļā vienu Džesijas augšdelmu, viņš ar varu aizvilka meiteni lejup pa nedaudzajiem pakāpieniem, kas veda uz dārzu, un pa bruģētu celiņu aizveda līdz nomaļam dzelzs soliņam vīnogulājos. Soliņu no apkārtējo skatieniem slēpa ar smaržīgām vīnogulāju stīgām aizaudzis režģis. Stjuarts piespieda Džesiju apsēsties un nostājās viņas priekšā, salicis dūres sānos, un apveltīja viņu ar bargu skatienu. Sirdssāpju mocītā Džesija paskatījās uz viņu un sarāvās, ieraudzījusi Stjuarta skarbo seju. Ja viņš izturētos laipnāk, meitene sevi apkaunotu, izplūstot asarās.
Lai gan Džesija to neapzinājās, viņas skatiens, ko aizturētās asaras padarīja vēl tumšāku, pauda sāpes un izmisumu. Viņas seja bija bāla kā mēness. Džesijas matu mezgls, kā jau paredzams, enerģiskās dejas laikā, bija atrisis vaļā, un tagad biezās, nekārtīgās cirtas apvija meitenes seju un sniedzās līdz mugurai, un atsevišķās šķipsnās rotājās mēnessgaismas stari un iesārta atblāzma. Viņa apvaldīja drebošo apakšlūpu, lai noslēptu tuvojošās raudas no vīrieša, kurš joprojām ar riebumu vērās Džesijā. Šis vakars viņai bija nesis pārāk daudz ciešanu. Džesija aizvēra acis un atspieda galvu pret soliņa dzelzs rotājumiem.
– Noliec galvu starp ceļgaliem, – Stjuarts noskaldīja.
Meitene viņa vārdus tikpat kā nesadzirdēja, jo pūlējās atbrīvoties no atmiņām par Dženīnu, Miču un viņu uzjautrināšanos par Džesiju. Stjuarts nepacietīgi paspēra soli tuvāk, pielika plaukstu pie Džesijas skausta un pagrūda to uz leju, līdz viņas galva skāra ceļgalus. Džesija nekavējoties sāka pretoties, tomēr Stjuarts nelaida viņas skaustu vaļā.
– Laid mani vaļā! Ko tu dari? – Tik piepeša un nesaudzīga apiešanās Džesijai nebija pa prātam, un viņa pūlējās izrauties no vīrieša tvēriena, bet neveiksmīgi.
– Apklusti un elpo.
To izdzirdējusi, viņa padevās. Džesijai trūka spēka, lai cīnītos, turklāt viņa to nevēlējās. Meitene atslāba un pakļāvīgi nolieca galvu gandrīz līdz zemei, līdz mati skāra celiņa bruģakmeņus. Viņas cirtas krita pār Stjuarta nospodrinātajiem zābakiem kā sega sarkankoka krāsā. To redzēt bija nepatīkami, un Džesija atkal atguvās un parāva galvu augšup.
– Elpo, es teicu!
Stjuarts atkal pagrūda meitenes skaustu lejup. Kļuva skaidrs, ka viņš turpinās, līdz Džesija pakļausies. Meitene pārskaitās un kļuva vienaldzīga pret saviem matiem un visu, izņemot savu nicinājumu pret šo valdonīgo vīrieti, kurš uzspieda viņai savu gribu.
Džesija paklausīgi ieelpoja vēso vakara gaisu. Pēc vairākām minūtēm viņas pašsajūta uzlabojās. Pietiekami, lai nožēlotu vājuma izpausmes tieši Stjuarta Edvardsa klātbūtnē.
– Es jūtos labāk, Edvardsa kungs. Jūs varat laist mani vaļā, – viņa ierunājās ledusaukstā balsī.
Stjuarts noņēma roku no meitenes skausta. Viņa piecēlās un sapurināja biezās matu cirtas. Pēdējā matadata padevās, un Džesijas mati atrisa kuplā vilnī līdz pat gurniem. Kleitas augšdaļa vairs nespieda, un Džesija atkal spēja normāli elpot. Viņa sēdēja nekustīgi, satvērusi soliņa malu vēsos dzelzs rotājumus, un klusībā pateicās tumsai, kas slēpa viņas seju no Stjuarta skatiena. Džesijai bija kauns. Viņa šovakar bija pilnībā izgāzusies, gan ieņemot prātā, ka Mičam varētu iepatikties tāda muļķe kā viņa, gan neslēpjot savu sajūsmu par to. Visu vēl ļaunāku darīja satricinājums, uzzinot patiesību, un atklāšanās nicinātā Edvardsa priekšā. Džesija nolēma izdomāt kādu veidu, kā paglābt savu godu. Viņa nezināja, cik daudz no šovakar notikušā Stjuarts ir redzējis, un Džesijai bija iespēja viņu pārliecināt, ka tas viss bijis tikai kādas senākas kaites uzliesmojums.
– Man nevajadzēja ēst sautējumu, – viņa izdvesa tik bezrūpīgi, cik spēja, un iesāņus uzmeta Stjuartam vērtējošu skatienu. Viņš saviebās.
– Lindsijas jaunkundz, neierindojiet mani muļķa kārtā. Kad jūs iznācāt pagalmā, es tur smēķēju. Es aizmetu cigāru un grasījos ievest jūs atpakaļ mājā, un dzirdēju katru tā kucēna izrunāto neģēlīgo vārdu. Ja vēlaties, es izaicināšu viņu uz dueli.
Stjuarta piedāvājums izklausījās pilnībā nopietns. Džesija paskatījās uz viņu ar plati ieplestām acīm. Protams, audžumātes topošais vīrs tagad bija arī meitenes aizstāvis. Tas šķita neticami, tomēr tagad Džesijas goda aizstāvēšana bija šī vīrieša privilēģija un pat pienākums. Mičs bija aizskāris tikai viņas sirdi, nevis godu, un Džesija domāja, ka vīrieši cits citu nešauj tādu sīkumu dēļ. Iztēlojusies, kā Stjuarta Edvardsa raidītā lode ieurbjas Miča ķermenī – pretējs iznākums viņai pat neienāca prātā –, Džesija steidzīgi papurināja galvu.
– Nē, nē, paldies.
– Ja jūs tā vēlaties.
Stjuarts no kabatas izvilka plakanu cigāru etviju, izņēma no tās kārtējo cigāru un ielika etviju atpakaļ. Viņš aizdedzināja stūraino cigāra galu un dziļi ievilka dūmu. Cigārs spoži iegailējās, gaisā jautās spēcīgs degošas tabakas smārds, un Stjuarts izvilka smēķi no mutes.
– Tas puika ir muļķis un balamute, un viņa meitene ir padumja svilpaste. Viņu teiktajam nevajadzētu jūs sāpināt.
– Es neesmu sāpināta, – Džesija lepni attrauca.
Stjuarts klusējot apdomājās, paraustīja plecus un ielika cigāru mutē.
– Protams, ka neesat. Es kļūdījos.
Noliegt acīm redzamo bija bezjēdzīgi. Stjuarts redzēja, cik slikti viņa jutās.
– Labi, varbūt esmu gan. Pavisam nedaudz. Tā var notikt ar jebkuru.
Edvardss izņēma cigāru no mutes.
– Rūpes par cilvēkiem, kuriem mēs esam vienaldzīgi, vienmēr beidzas slikti.
Džesija nicīgi iesprauslājās.
– Un to apgalvojat jūs? Varu derēt, ka sievietes ir kā trakas pēc jums jau kopš brīža, kad sasniedzāt briedumu.
Viņš atbildēja negaidīti – ar greizu, neparasti atbruņojošu smīnu, kas gribot negribot apbūra.
– Nē, ne tik sen. Starp citu, kad man bija piecpadsmit gadu, tātad nedaudz mazāk kā jums, es ļoti iemīlēju kādu elegantu jaunu sievieti no dižciltīgas, senas dzimtas. Kad viņa
