šaubām, bijis glīts jau zēna gados. Otrkārt…
– Tas bija aizkustinošs stāsts, tomēr man šķiet, ka jūs mani vazājat aiz deguna. Kā gan Edvardsu ģimenes pārstāvi iespējams noturēt par netīru ielaspuiku?
Īsu mirkli Stjuarts šķita gandrīz izbiedēts, bet visbeidzot iesmējās un ievilka vēl vienu dūmu.
– Nezinu, kāpēc viņa tā nokļūdījās. Iespējams, klīstot pa ielām, es kļuvu netīrāks, nekā Edvardsu ģimenes pārstāvim pienākas. – Roka, kurā Stjuarts turēja cigāru, nokrita gar viņa sāniem, viņš palūkojās uz māju, pavērsdams plecu pret Džesiju, un kļuva domīgs. Pēc brīža Stjuarts atkal pievērsās meitenei.
– Jums nāksies doties atpakaļ. – Vārdi izskanēja mierīgā tonī, tomēr iztēles uzburtās ainas uzdzina Džesijai šermuļus.
– Nē, es to nevaru.
– Jums tas jādara, citādi viesi sāks jūs aprunāt, un tas jaunai dāmai nenāk par labu. Jūs dejojāt kopā ar visiem un piepeši nozudāt. Kādu iespaidu tas rada? Iespējams, ka jūsu pielūdzējs pamanīsies izdarīt pareizus secinājumus un noprast, ka jūs noklausījāties viņa un tās neglītās vistas sarunu. Vai jūs patiešām gribat, lai viņš uzzina, cik ļoti ir jūs sāpinājis?
– Nē! – Šī iespēja bija vēl ļaunāka par atgriešanos viesu pilnajā deju zālē. Uztvērusi pārējo Stjuarta teikto, Džesija nedroši pasmīnēja.
– Vai jūs patiešām domājat, ka Dženīna Skota ir neglīta vista?
– Bez šaubām. Ticiet man, esmu redzējis pietiekami daudz sieviešu, lai zinātu, kura ir neglīta un kura nav.
– Tam es ticu! – Džesija pasmaidīja, un viņai kļuva vieglāk. Stjuarts to droši vien teica, lai meiteni uzmundrinātu, tomēr ar to pietika.
– Ak tā? Un tagad jūs par mani smejaties. Ja reiz jūsu garastāvoklis ir uzlabojies, ir laiks doties atpakaļ.
Viņš aizmeta cigāru un padeva Džesijai roku. Ieraugot plaukstu ar garajiem pirkstiem, Džesijas iekšas sarāvās. Iztēlojoties atgriešanos namā, kur viesi viņu apmeloja, apsmēja un žēloja, viņai kļuva nelabi.
– Vai mēs varam doties mājup? – Džesija lūdza klusā un kaunpilnā balsī. Viņa ieskatījās Stjuarta acīs un iekoda apakšlūpā, lai tā nedrebētu.
– Džesika, – viņš izrunāja meitenes vārdu nepacietības pilnā, tomēr neparasti maigā balsī.
Viņa klusēja un nenovērsa skatienu no vīrieša. Stjuarts pietupās un saņēma Džesijas roku savējās. Viņa stiprās, siltās plaukstas bija daudz lielākas par Džesijas plaukstām. Sajutusi Stjuarta roku siltumu, Džesija aptvēra, ka viņas pašas rokas bija ledusaukstas.
– Ko man darīt? Atstāt jūs šeit slēpjoties, iet iekšā pēc Sīlijas un aizvest jūs abas mājās?
– Lūdzu, nestāstiet par to Sīlijai, – meitene čukstēja. Stjuarta mute saspringa, un Džesija nodomāja, ka ir viņu sadusmojusi. Šāda doma piepeši šķita nepanesama. To dažu minūšu laikā, ko abi pavadīja dārzā un tumsā, viņi bija tikpat kā… iedraudzējušies.
– Ja es vedīšu Sīliju projām, man tas kaut kā jāpamato.
– Jūs varētu pateikt, ka es slikti jūtos. – Sīlijai gan tas nerūpētu, toties viņa būtu pārskaitusies par izjauktajām viesībām par godu viņas gaidāmajām kāzām, un pēcāk Džesijai par to nāktos dārgi samaksāt.
– Džesij, viņa ir jūsu audžumāte. Par šādām problēmām jums būtu jārunā ar viņu, nevis mani.
– Lūdzu, nestāstiet to viņai. Lūdzu! – Džesija sažņaudza vīrieša pirkstus. Viņš paskatījās uz abu kopā savītajām plaukstām un strauji piecēlās kājās.
– Labi, neteikšu. Tomēr es to uzskatu par kļūdu.
– Paldies. – Džesija atviegloti uzsmaidīja. Salicis rokas kabatās, Stjuarts paskatījās uz viņu ar neizdibināmu sejas izteiksmi.
– Par manu klusēšanu jums nāksies maksāt. Ja gribat, lai slēpju kaut ko no savas līgavas, jums jādod man kaut kas pretī.
– Kas?
– Es zinu, ka sirdī esat karotāja. Jums jāatgriežas deju zālē un jāizliekas, ka labi pavadāt laiku, līdz Sīlija būs gatava doties mājās. Tas nebūs viegli, bet jūs to spēsiet, un jums tas nāks par labu. Vai jūs tiešām gribat, lai sirdsāķītis nojauš, ka jūs slapstāties pa tumsu, jo viņam nepatīkat?
– Nē! – Jau doma vien par to iedvesa šausmas.
– Sarunāts?
– Jā, – Džesija piekrita, tomēr skatiens šaudījās un rokas drebēja, iztēlojoties turpmāko notikumu gaitu. Atgriezties namā un izlikties, ka pasaule ir tā pati, kas pirms piecpadsmit minūtēm, šķita grūtākais, ko viņai jebkad nācies darīt. Džesija saprata, ka viņai nāksies satikt arī Dženīnu Skotu un Miču…
– Edvardsa kungs, – viņa ierunājās klusā balsī. Viņš jautājoši pacēla uzacis. Džesija, nepaguvusi nobīties, turpināja: – Vai es varu turēties kopā ar jums? Es viesībās nevienu nepazīstu, es tur jūtos šausmīgi un zinu, ka izskatos briesmīgi, un es negribu, lai kāds būtu spiests ar mani dejot. – Džesija apklusa un izmisusi raudzījās uz bruģi. – Es jūs neaizkavēšu, ja gribēsiet dejot ar Sīliju vai kādu citu, bet atlikušajā laikā…
Kad Džesija apklusa, viņas vaigi kaunā svila tā, it kā viņa stundas garumā būtu stāvējusi pie ugunskura. Meitene zināja, ka gaismā izskatītos piesarkusi tik tumša kā sārtie celiņa bruģakmeņi.
Viņa bija gatava nomirt aiz kauna, ja Stjuarts iesmietos, bet viņš pat nepasmaidīja.
– Neuztraucies, Džesij, es par tevi parūpēšos, – viņš maigā balsī apsolīja un izstiepa roku.
Mirkli vilcinājusies, Džesija pasniedza savu plaukstu un ar Stjuarta palīdzību piecēlās kājās.
10. nodaļa
Kad Stjuarts mēnesnīcā ieraudzīja Džesiju, viņš sarauca pieri.
– Mēs kaut ko piemirsām. Tu nedrīksti ieiet mājā ar izjukušu frizūru. Viesi nodomās, ka esi darījusi kaut ko nelāgu.
To izdzirdējusi, Džesija atbrīvoja plaukstu no vīrieša tvēriena un nokaunējusies pieskārās saviem matiem.
– Kur tavas matadatas? – Stjuarts noskaldīja.
– Viena ir te… Un vēl viena… – Pajukušajās cirtās Džesija sataustīja vairākas matadatas un izvilka tās ārā. – Man nav ne spoguļa, ne matu sukas.
– Iedod tās man, – Stjuarts pavēlēja un izstiepa plaukstu. Džesija tajā sabēra pusduci paštaisīto matadatu, ko izdevās atrast.
– Vai
