lai būtu ērtāk. Vīrieša spēcīgo plaukstu pieskāriens uz viņas kailās ādas bija silts un raupjš, un pār Džesijas muguru pārskrēja skudriņas. Sajūta nebija nepatīkama, tomēr viņa atvirzījās tālāk.
– Pie velna, stāvi taču mierā! – Stjuarts neskaidri norūca, jo mutē bija salicis matadatas un ar rokām pūlējās savaldīt Džesijas cirtas. Tās bija tik garas kā zirga aste un divtik biezas. Spēcīgi, viļņaini mati, kas dzīvoja paši savu dzīvi un modes tendencēm pakļāvās ļoti negribīgi.
Džesija stāvēja nekustīgi un ļāva Stjuartam ar pirkstiem izķemmēt visnepaklausīgākās pinkas un izstiept matus garumā kā virvi. Ar vīrietim neraksturīgu izveicību viņš sakārtoja matus mezglā uz Džesijas pakauša.
– Pieturi, – viņš pavēlēja, paņēma Džesijas plaukstu un piespieda to matu mezglam. Pēc tam Stjuarts rūpīgi sasprauda atlikušās matadatas.
– Au! – viena no tām iedūrās meitenes galvas ādā, un viņa salēcās.
– Stāvi mierā, es teicu! Ja tā turpināsi, frizūra izjuks.
Džesija paklausīja.
– Labi, vari noņemt plaukstu.
Piesardzīgi nolikusi roku gar sāniem, Džesija domāja, ka frizūra tūliņ pat izjuks, tomēr mezgls palika savā vietā un šķita vismaz tikpat noturīgs kā iepriekšējais matu sakārtojums.
– Paldies, – viņa izbrīnīti izdvesa un pagriezās pret Stjuartu. – Kur jūs iemācījāties to darīt?
– Esmu apkopis ne vienu vien ķēvīti, – viņš atbildēja, viltīgi smīnot, un Džesija nesaprata, vai runa ir par zirgiem vai sievietēm.
Ieraudzījis meitenes aizdomu pilno skatienu, Stjuarts piedāvāja viņai savu elkoni. Tas bija drīzāk reflekss, nevis džentlmeņa žests, tomēr…
Tā bija pirmā reize, kad džentlmenis piedāvāja Džesijai elkoni.
Viņa bikli ielika roku Stjuarta elkoņa ieliekumā. Pirksti vēl apjukumā izbaudīja gludo audumu, kas slēpa stingrus muskuļus, bet Stjuarts jau veda meiteni atpakaļ uz namu, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis. Viņa nosprieda, ka Edvardsa kungs šādi apietas ar sievietēm ikdienā un viņam tas ir pašsaprotami. Savukārt Džesija pirmo reizi mūžā jutās kā īsta jauna dāma, nevis atbaidoša un puiciska meitene.
– Ja kāds būs gana bezkaunīgs, lai uzdotu jautājumus, saki, ka izgāji laukā, lai sakārtotu matus, – Stjuarts ierunājās.
Džesija nespēja izdomāt atbildi un klusējot palocīja galvu.
Dārzā atskanēja klusas mūzikas skaņas. Rožu un liliju smarža savijās vienā spēcīgā aromātā. Sāka krist lietus piles.
– Ejam iekšā, tūlīt sāks līt.
Džesijai steigā neatlika laika izlemt, kā rīkoties, satiekot Miču vai Dženīnu Skotu, un Stjuarts pavilka viņu zem portika jumta. Līdzko viņi nokļuva aizsegā, sāka līt, un drīz vien smidzināšana pārvērtās stiprā lietusgāzē. Lietus smarža nomāca ziedu aromātu.
– Ak Dievs, kā es ienīstu šo smaržu, – Stjuarts Edvardss nomurmināja un, uzlicis plaukstu uz Džesijas muguras, mudināja viņu iet iekšā.
11. nodaļa
Nama iekšienē nekas nebija mainījies. Džesija bikli turējās pie Stjuarta Edvardsa sāna, līdz viņas acis pierada pie spilgtās lustru gaismas. Mūziķi joprojām spēlēja jautru melodiju, un viesu pāri smejoties virpuļoja pa deju zāli. Gar sienām sasēdušās matronas vēl aizvien tenkoja, džentlmeņi drūzmējās pie punša bļodas, nama saimnieces stāvēja pie pretējās sienas un, šķiet, bija iegrimušas kaismīgā strīdā.
Džesija paskatījās uz vīrieti sev blakus. Viņa sejā rotaļājās sveču gaismas mestās ēnas, un Džesija pirmo reizi ieraudzīja savu nagu atstātās švīkas. Tās stiepās pāri abiem Stjuarta vaigiem no acīm līdz pat mutei. Tās vairs nebija jēlas un apsārtušas kā iepriekšējā dienā, tomēr joprojām labi pamanāmas. Džesija prātoja, kā viņš pārējiem izskaidrojis šādu brūču rašanās iemeslus.
Sajutis meitenes skatienu, Stjuarts pievērsās viņai un savilka lūpas smīnā. Pie debeszilajām acīm iezīmējās sīkas krunciņas, un vīrietis pasmaidīja. Par spīti nagu atstātajām švīkām, viņa smaids bija ārkārtīgi pievilcīgs.
– Mitrajā gaisā tavi mati visapkārt sejai ir sasprogojušies. Tas izskatās apburoši, – viņš slepus pačukstēja, lai uzlabotu Džesijas noskaņojumu.
– Tie allaž sprogojas un sprogosies, – Džesija nervozi attrauca. Viņa jutās pateicīga par komplimentu, tomēr bija pārāk satraukta, lai to izbaudītu. Pārlūkojusi telpu, viņa ieraudzīja Sīliju dejojam ar Magvaira kungu. Sieviete pamāja Stjuartam, bet Džesiju nopētīja vērtējoši un skarbi. Tomēr viņa savu audžumāti tikpat kā neievēroja, jo ar skatienu meklēja un atrada Miču. Viņš dejoja ar Dženīnu Skotu un ieraudzīja Džesiju tajā pašā mirklī, kad Džesija ieraudzīja viņu. Pacēlis roku sveicienam, viņš pieliecās, lai kaut ko iečukstētu Dženīnai ausī. To ieraudzījusi, Džesija noskurinājās.
– Viņi tūlīt nāks pie manis, – viņa izbīlī nomurmināja un ieķērās Stjuarta Edvardsa piedurknē.
– Tad mums nāksies virzīties uz priekšu, vai ne? – viņš jautri atbildēja un negaidot saņēma Džesijas labās rokas plaukstu savējā, aplika roku ap viņas vidukli un izvilka meiteni uz deju grīdas.
– Ko jūs darāt? – viņa iešņācās, klūpot un krītot pār sava deju partnera zābakiem. Pateicoties Stjuarta veiklībai, Džesija nesaļima uz ceļgaliem.
– Ja nemaldos, to dēvē par valsi, – Stjuarts bezrūpīgi atbildēja. Viņa tvēriens bija ciešāks, nekā izskatījās no malas, tāpēc Džesijai neatlika nekas cits kā vien ļauties dejai. Viņi virpuļoja pa deju grīdu gluži tāpat kā pārējie viesu pāri.
– Edvardsa kungs, es neprotu dejot!
– Drīz mēs kļūsim par radiniekiem, tāpēc tu drīksti uzrunāt mani vārdā. Iespējams, es kļūdos, tomēr man šķiet, ka tu dejo pavisam labi, – Stjuarts veltīja meitenei apburošu smaidu. Džesija uzkāpa uz viņa kājas īkšķa.
– Uzmanīgi. – To pašu vārdu Edvardss bija meitenei teicis iepriekš, bet pavisam citā tonī. Atminēdamās nepatīkamo sarunu, Džesija sajauca dejas soļus. Viņa atkal uzkāpa uz sava partnera kājas, atvainojās un turpināja griezties tik straujā dejā, ka bija spiesta pieplakt Stjuarta augumam un klusībā lūgties, kaut apkārtējie nemanītu viņas izbīli.
Viņi bija tikpat tuvu viens otram kā pirmajā vakarā verandā, kur Stjuarts notvēra Džesiju pie kāpņu augšmalas. Tāpat kā tovakar, arī tagad Džesija nespēja ignorēt vīrieša pievilcību.
Stjuarts smaržoja pēc ruma punša un lietus. Džesija zem plaukstas juta platu un spēcīgu plecu. Viņas skatiens atdūrās pret Stjuarta kaklu, kas uz sniegbaltās kravates fona izskatījās ļoti tumšs. Stingro zoda līniju rotāja gandrīz nemanāmi tumšas bārdas rugāji.
