un veda līdz portikam augšstāvā.
Džesija apturēja Jāņtārpiņu un aplūkoja tik labi pazīstamo ainavu. Viņa mīlēja “Mimozu”, turklāt, kā izrādījās, bezgala stipri. Plantācija piederēja viņas mātes ģimenei – Hodžiem – vairāku paaudžu garumā. Kad Džesijas māte Elizabete Hodža, vienīgais bērns ģimenē, apprecēja Tomasu Lindsiju no Virdžīnijas pavalsts, bija pats par sevi saprotams, ka jaunlaulātie dzīvos te. Elizabetei bija jākļūst par plantācijas mantinieci, un turpmākos gadus Džosaija Hodžs plānoja pavadīt, mācot znotam vadīt plantāciju, kurā bija vairāk nekā desmit tūkstoši akru kokvilnas stādījumu, vējdzirnavas, ūdensdzirnavas un deviņsimt deviņdesmit divi pieauguši vergi.
Notika neparedzamais – Elizabete Hodža Lindsija gāja bojā nieka divus gadus pēc savu vecāku nāves. Neaizritēja ne gads, līdz Tomass Lindsijs apprecēja Ņūorleānā sastapto jauno, glīto Sīliju Bredšovu, un vēl pēc gada nomira arī viņš. Jūtu pārņemts, Tomass testamentā novēlēja visu plantāciju Sīlijai, bet ar diviem nosacījumiem: pirmkārt, Džesijai, Tomasa un Elizabetes meitai, bija tiesības apmesties plantācijā uz dzīvi, otrkārt, nevienu vergu, kurš Tomasa nāves brīdī dzīvoja “Mimozā”, nebija atļauts pārdot.
Kad tēvs nomira, Džesijai bija tikai deviņi gadi, un tobrīd “Mimozas” nodošana Sīlijas pārziņā viņu neuztrauca. “Mimoza” bija viņas mājas, un nevienam juridiskam dokumentam nebija pa spēkam to mainīt. Pēcpusdienā izdzirdētie jaunumi pirmoreiz lika Džesijai apšaubīt savu vietu plantācijā. Viņa nebija iedomājusies, ka Sīlija kādudien varētu apprecēties otrreiz. Džesija apzinājās, ka tas ir prātīgs lēmums, tomēr viņa nebija attiecinājusi šādu iespēju uz savu audžumāti. Sīlijai patika vīrieši – visi vīrieši –, un viņa negribētu samierināties ar vienu vienīgu mīļāko. Gluži kā galvu smiltīs iebāzis strauss, Džesija izvairījās no visa nepatīkamā. Tas bija muļķīgi – tāpat kā cerēt, ka pēc kāzām Sīlija dosies projām no “Mimozas”.
Protams, ka “Mimozas” īpašniece to nepametīs. Tā vietā viņa pārvedīs mājās vīru vai mīļāko un nodos tā pārziņā plantāciju, kas pēc visiem likumiem pienācās viņas audžumeitai. Džesija ar šausmām aptvēra, ka Sīlija varētu “Mimozu” pat pārdot. Jaunības naivumā viņa bija dzīvojusi ar pārliecību, ka viss paliks nemainīgs.
Džesija nenojauta, ka tuvojas pārmaiņas, līdz tas tika paziņots tieši. Tagad viņu pārņēma mokoša zaudējuma izjūta. “Mimoza” – viņas mājas – piederēja Sīlijai, un šī fakta priekšā Džesija bija bezspēcīga. Ja Sīlija apprecēs Stjuartu un viņiem piedzims bērni, viņi kļūs par plantācijas mantiniekiem. Tā bija mokoša doma, un Džesija negrasījās to pieļaut. Džesija Lindsija nebija vis trausla jaunkundzīte, bet gan cīnītāja, un par savām mājām viņa grasījās cīnīties no visas sirds.
Dienas gaitā Džesija nosprieda, ka darīs visu iespējamo, lai nepieļautu šīs kāzas. Viņa apsvēra pat iespēju sēsties Jāņtārpiņa mugurā un notriekt līgavaini. Iztēlē uzburtā aina ar eleganto Edvardsu ceļa putekļos ievilināja Džesijas lūpās aukstasinīgu smīnu. Meitene apsvēra iespēju svešinieku nošaut. Visdrīzāk gan problēmu varēja atrisināt vienkāršāk – piemēram, ja Džesija līgavainim atklātu Sīlijas nepiesātināmo kāri pēc vīriešiem, viņš bēgtu projām neatskatīdamies. Viņai nepatika tenkot, tomēr šajā gadījumā izvēles nebija. Sīlija pavisam noteikti nebija pelnījusi Džesijas uzticību.
Viņa ievēroja, ka viscaur mājā bija iedegta gaisma. Džespers devās uz stalli paēst. Maigi iespiedusi ceļgalus Jāņtārpiņa sānos, Džesija mudināja ķēvi turpināt ceļu.
Džesija mierināja sevi, ka nav pamata krist izmisumā. Līdz kāzām vēl bija laiks. Kā zināms, solīts makā nekrīt, un Džesija bija gatava darīt visu iespējamo, lai turētu solīto pēc iespējas tālāk no maka.
Progress bija tievs, salīcis un mūžvecs, kopš Džesija viņu pazina. Viņš stāvēja staļļa durvīs un nemierīgi pārlūkoja apkārtni. Ieraugot tuvojamies Džesiju ķēves mugurā, viņa sagrumbotā, tumši brūnā seja manāmi atslāba.
– Labi, ka beidzot atjājāt, Džesijas jaunkundz, – viņš sveicināja meiteni, kura apstājās vecajam vīram tieši blakus.
– Es ievedu viņu purvā, Progres. Viņa ir noklāta ar dubļiem, un man ir kauns. – Džesija izkāpa no segliem, ar nožēlu papliķēja Jāņtārpiņa kaklu un pasniedza grožus Progresam.
– To es redzu, Džesijas jaunkundz. – Citkārt Progress būtu atklāti paudis nepatiku par viņas muļķību, kā jau cilvēks, kurš strādājis Hodžu ģimenē vēl pirms Džesijas mātes dzimšanas, tomēr viņš klusēja, tātad zināja, kas Džesiju sadusmojis. – Neraizējies. Es par viņu parūpēšos.
– Vai tu dzirdēji jaunumus par Sīlijas jaunkundzi? – Džesijas jautājums izskanēja kā nopūta. “Mimozas” namā jaunumi izplatījās vēja ātrumā, un no turienes līdz stallim baumām bija īss ceļš ejams, sevišķi tāpēc, ka Tjūdija bija Progresa māsa.
– Jā, dzirdēju gan.
– Es to nepieļaušu, Progres.
– Džesijas jaunkundz…
– Nepieļaušu! Nepieļaušu, dzirdi? – viņa iebrēcās. Progress nopūtās.
– Dzirdu, Džesijas jaunkundz, dzirdu. Reizēm, ja ļauži ir kaut ko ieņēmuši galvās, citi ļauži neko daudz nevar līdzēt.
– Es nedrīkstu to pieļaut, saproti? Sīlijai “Mimoza” nerūp, arī viņas līgavainim tā neko nenozīmē, un varbūt viņi to pat pārdos, un…
– Džesijas jaunkundz, jūs vienmēr uztraucaties pirms laika, jau kopš bērnības. Kāpēc lai Sīlijas jaunkundze pārdotu “Mimozu”? Tā ir ienesīgākā kokvilnas plantācija visā ielejā jau kopš jūsu vectēva laikiem. Pārstājiet celt traci un ejiet ēst vakariņas. Tjūdija te jau pāris reižu ielūkojās un jūs meklēja. Jāteic, viņa ir ļoti satraukta.
– Progres…
– Škic, projām!
– Labi, iešu. Iedod Jāņtārpiņam siltu kliju putru, sarunāts?
– Sarunāts, Džesijas jaunkundz. Un vēl…
– Kas? – paspērusi vairākus soļus, Džesija pāri plecam paskatījās uz Progresu. Viņš nemēdza palikt bez valodas.
– Jūsu vietā es paņemtu vakariņas virtuvē un ietu uz savu istabu. Dariet Sīlijas jaunkundzei zināmu savu pārrašanos, lai viņa vairs neuztrauktos, un turieties no viņas pa gabalu līdz rītam.
– Kāpēc lai es tā darītu? Man viņai ir šis tas sakāms.
Progress domīgi pazelēja apakšlūpu. Vilcinādamies un it kā šaubīdamies par savu vārdu lietderīgumu, viņš turpināja runāt.
– Sīlijas jaunkundzes sirdsāķītis joprojām ir šeit. Nebūs labi, ja šovakar jums būs vēl viens strīds.
– Viņš nav aizbraucis? – Džesija pagrieza galvu un paskatījās uz namu, sažņaugusi rokas dūrēs. – Kāpēc? Vai viņš jau uzskata māju
