jūs pārbaudāt manu pacietību. Ja turpināsiet tādā pašā garā, jūs to pavisam noteikti nožēlosiet. – Viņš ievilka vēl vienu cigāra dūmu. – Lindsijas jaunkundz, mēs varam būt draugi. Es apprecēšu jūsu audžumāti, un jūsu spēkos nav to mainīt. Mums nav iemesla naidoties. Es nevēlos ieņemt tētuka-varmākas nostāju, ja vien jūs mani nepiespiedīsiet to darīt.
– “Tētuks”! Jūs! Es…
Pirms Džesija atrada vārdus sava sašutuma paušanai, pavērās verandas durvis un telpā ienāca Sīlija. Viņa ieraudzīja Stjuartu, atplauka smaidā un taisnā ceļā devās pie viņa. Noslēpusies ēnā, Džesija īsu brīdi palika nepamanīta.
– Stjuart, tu šeit esi tik ilgi! Es sabijos, ka ar tevi varētu būt noticis kas slikts!
– Es iepazinos tuvāk ar tavu neatvairāmo audžumeitu, – viņš norādīja uz Džesiju ar cigāra galu.
Sīlija laiski palūkojās Džesijas virzienā.
– Tu beidzot pārnāci. Vakariņas ir beigušās, un Sisija jau novāca traukus. Cerams, ka turpmāk tu pārradīsies mājās laicīgāk.
– Es neesmu izsalkusi, – Džesija atbildēja patiesi skumjā balsī, kādu Sīlija parasti izmantoja saviem nolūkiem. Viņa pati to sadzirdēja un sadusmojās uz sevi. Skumju nots balsī bija vājuma pazīme, ko Džesija patlaban nevarēja atļauties.
– To tu saki pirmoreiz! Dārgā, tas ļoti priecē! Iespējams, mums beidzot izdosies samazināt tavu augumu līdz saprātīgiem apmēriem. Vīriešiem pārlieku apaļīgas meitenes nepatīk. Jebkurā gadījumā tev vajadzētu kaut ko ieēst. Aizskrien līdz virtuvei, Roza tev noteikti kaut ko pagatavos.
– Es teicu, ka neesmu izsalkusi! – Dzirdot, kā svešinieka klātbūtnē tiek apspriests viņas svars, Džesija, vaigiem kaistot kaunā, nikni paskatījās uz audžumāti.
Sīlija eleganti paraustīja plecus.
– Dari, kā vēlies. Nāc iekšā, Stjuart, ārā kļūst vēss!
Sīlija satvēra Stjuarta roku. Viņš nesteidzīgi sievietei uzsmaidīja, nometa līdz pusei izsmēķēto cigāru zemē, apdzēsa to ar zābaka purgalu un beidzot atrāvās no kolonnas. Džesija ievēroja viņa valdzinošo smaidu, tumšmatainās galvas kaislīgo pieglaušanos Sīlijas gaišmatainajai galvai un vairs neizturēja – audžumāte un viņas līgavainis izturējās pret Džesiju kā pret bērnu, kaut gan viņa bija likumīgā “Mimozas” īpašniece.
– Manai audžumātei ir kāds noslēpums, Edvardsa kungs, – viņa vēsā tonī izmeta.
Tomēr uzrunātie nevis apstājās kā zemē iemieti, bet gan turpināja ceļu, viens otra pārņemti.
– Edvardsa kungs!
Viņš nepacietīgi paskatījās pāri plecam, bet ierunājās Sīlija:
– Džesij, tu mūs patiesi nogurdini! Ja gribi kaut ko teikt, parunāsim rīt divatā.
– Man jārunā ar Edvardsa kungu. – Džesija spēra apņēmīgu soli uz priekšu un nostājās gaismā pie atvērtajām durvīm. Sīlija un Stjuarts viņu aizkaitināti vēroja.
– Sīlijai taisnība, mēs esam noguruši. Paēdiet vakariņas un ejiet gultā, kā labai knīpai pienākas, pirms esat iekūlusies kārtējās nepatikšanās.
– Nekā nebija, – Džesija noskaldīja, izdzirdējusi nievājošos vārdus, kas kaitināja gandrīz tikpat stipri kā Stjuarta klātbūtne. Viņai nācās saņemties. Džesija ierunājās, apklusa un ievilka elpu, lai turpinātu. Par spīti dusmām, Džesijas rokas trīcēja. Aprunāt Sīliju bija grūtāk, nekā viņa bija iztēlojusies, tomēr tas bija jāizdara. Viņa saspieda plaukstas kopā, pacēla zodu un apņēmīgi ielūkojās Stjuarta acīs.
– Ja jūs vēlaties šo sievieti precēt, jums šis tas jāzina.
– Kas tas būtu? – Edvardss par viņu zobojās, tomēr vēl nebija zaudējis pacietību. Sīlija piekala skatienu Džesijai, bet viņa neuzdrīkstējās raudzīties pretī. Sīlija noteikti nenojauta, ka meitene zina viņas atbaidošo noslēpumu. Skaidrs bija viens – audžumāte viņu par to ienīdīs mūžam.
Džesija vēlreiz ievilka elpu. “Tagad vai nekad!”
– Jums būtu jāzina, ka Sīlijai ir… vīriešu dzimuma draugi. – No šādiem vārdiem radās iespaids, ka runa ir par cienījamiem pielūdzējiem. Džesija, kaut gan pavirši audzināta, tomēr nemācēja aprakstīt patiesību krāšņāk. Sīlija iepleta acis, bet Stjuarts uzjautrināti papurināja galvu. Džesija izmisīgi meklēja īstos vārdus un beidzot ierunājās, pirms viņu kāds paspēja pārtraukt.
– Gribu teikt, ka Sīlija ir… padauza.
Šo vārdu viņa pār lūpām dabūja ar grūtībām. Sīlija nobālēja un, pielikusi roku pie mutes, strauji ievilka elpu. Stjuarts samirkšķināja acis. Iespējams, bija nepieciešams laiks, lai pilnībā aptvertu šo vārdu un tā nozīmi. Bez iepriekšēja brīdinājuma Stjuarts pacēla roku un spēcīgi iesita pa Džesijas vaigu. Viņa atkāpās un pielika plaukstu pie sāpošās vietas.
– Kā tu uzdrīksties! – Sīlija aizsmakusi kliedza, vaigiem kvēlojot. Viņas dedzinošais skatiens solīja atriebību. – Kā tu uzdrīksties, nepateicīgā skuķe?
Stjuarts sagrāba Džesiju aiz rokas un izvilka atpakaļ gaismā. Viņa bija pārāk apjukusi, lai pretotos.
– Ja jūs vēl reizi pateiksiet ko tādu par savu audžumāti, es jūs ne pa jokam noslānīšu, – Stjuarts rūca, piekalis zvērojošu skatienu Džesijai. – Vai sapratāt?
– Tā ir taisnība…
– Jūs pārkāpāt manas pacietības robežu. – Redzot Stjuarta sejas izteiksmi, Džesija gaidīja vēl vienu sitienu, sarāvās un pacēla roku aizstāvībai. Kā par brīnumu, iejaucās Sīlija.
– Stjuart, nevajag. Viņa ir bērns un nesaprot, ko saka.
Sīlija iepriekš ne reizi nebija Džesiju aizstāvējusi, tāpēc meitene bija neizpratnē.
– Tu pret šo bezkauņu izturies iecietīgāk, nekā viņa ir pelnījusi, – Stjuarts attrauca. Viņš saspieda Džesijas roku stingrāk. – Ja jūs būtu vīrietis, Lindsijas jaunkundz, es jūs par šādiem vārdiem nogalinātu uz līdzenas vietas. Jūs saņemsiet mazāku sodu, nekā esat pelnījusi. Tomēr paturiet prātā: turpmāk pret audžumāti jums jāizturas ar cieņu. Viņa ir iecietīga, bet es ne. Turpmāk par šādām izdarībām jūs sodīšu es.
– Bet…
– Pietiek! Šobrīd es gribu dzirdēt vienīgi atvainošanos Sīlijai.
– Es neatvainošos! Nekad! Laidiet mani vaļā! – Atguvusies no sitiena radītā šoka, Džesija iekaisa vēl spēcīgākās dusmās nekā iepriekš. Viņa piesarka un pūlējās izrauties brīvībā. Vienīgi Edvardsa draudīgi sakniebtās lūpas vēstīja, ka viņš ir pārskaities. Sīlija, piespiedusi plaukstas pie krūtīm, no malas
