kolekcijām, es klusībā par to priecājos. Okeānam piemita kas satraucošs ar tā nebeidzamo apvārsni, kas sniedzās līdz zemes malai. Metjū runāja par to, ka vedīs mani izbraucienos ar jahtu un ar kajaku pa salas daudzajiem purvājiem, taču es spēju vien nevērīgi pamāt. Biju iemīlējusies un centos nelikt Metjū vilties, un arī cerēju, ka viņš man palīdzēs iemīlēt ūdeni tikpat stipri, kā to mīlēja pats.
Vēlās pēcpusdienas saule iespīdēja mašīnā, kad mēs sasniedzām Savannu, un siltums ieaijāja mani mierīgā snaudā. Pa pusei pamodos no pazīstamas smaržas, pusmiegā apjauzdama, ka Metjū droši vien atvēris logus, jo vēsmiņa, kuru sajutu uz sejas, bija silta un atnesa sev līdzi aromātu, kas likās pazīstami reibinošs un tajā pašā laikā satraucošs.
Vēl aizvien tikai pa pusei pamodusies, centos pagriezt galvu uz smaržas pusi un atbalstīt pēdas pret mašīnu, lai izslietos. Taču biju paralizēta: mani turēja kāds neredzams spēks, kamēr centos atbrīvoties no šaurās bezizejas starp miegu un nomodu. Dzirdēju radio un Metjū kluso dungošanu, taču sadzirdēju arī ko citu, kādu skaņu, kas atgādināja ūdens skalošanos pār smiltīm. Vecais murgs nesasniedzams pavīdēja apziņas perifērijā, draudot to pārņemt un aizraut mani uz vietu, kurp nevēlējos doties.
Mūzikas kastīte izkrita no klēpja un novēlās uz grīdas, jo manas rokas bija pārāk stingas, lai to satvertu. Centos atvērt acis, lai ieraudzītu to, ko saodu, ko jutu sev tuvojamies, taču nespēju. Mūzikas kastītes vāks atvērās, un sāka skanēt pazīstama dziesma, tās melodijai negaidīti ievibrējoties vēja šalkās. Pievērsos tai, sajūtai, ko sniedza kastītes piespiešanās pie manas paralizētās kājas, un ieklausījos žēlabainajā skaņā, kas pakāpeniski kļuva skaļāka, liekot manām acīm atvērties īstajā brīdī, lai saprastu, ka skaņu rada kāda cilvēka kliedziens. Un šis kliedzošais cilvēks biju es.
Otrā nodaļa
Tas sākās tovasar, kad man apritēja septiņi gadi: viesuļvētru un sirēnu gaudošanas vasarā, kad bieži nācās gulēt mūsu pagrabā. Vai varbūt tas viss sākās ilgi pirms tam, kad es sapratu, ka laiks rit nebeidzamās spirālēs, savijot stundas zirnekļa tīklā, līdz pagātne, tagadne un nākotne vairs nav atsevišķas un nošķiramas vienības.
Nākamajā dienā pēc manas dzimšanas dienas es stāvēju mājas priekšā un vēroju, kā citu cilvēku dzīves sakrīt mūsu pagalmā. Vairums no tā bija atkritumi – papīri, sabojātas fotogrāfijas, koka atlūzas, kas varbūt bija mēbeles vai mājas gabali, taču tik mazi, ka to nebija iespējams noteikt. Tomēr tur bija arī daži dārgumi. Instamatic fotoaparāts ar visu filmiņu iekšā bija iekritis manas mātes rožu dārzā. Un krūmājos pie manas guļamistabas loga, it kā tā būtu man domāta dāvana, bija iekritusi mūzikas kastīte: slapja un saskrāpēta, bet citādi neskarta.
Satvērusi kastīti, es ieskrēju iekšā, lai parādītu to mātei un nospēlētu melodiju, kuru pazinu, taču nespēju atcerēties. Viņa sāka dziedāt vārdus, kurus, kā pati apgalvoja, esot man dziedājusi bērnībā. Tā bija sena šūpļa dziesma, kuru viņa bija dziedājusi visiem saviem bērniem. Taču mātes skaidrojumā kaut kas nebija pareizi. Varbūt viņas apgalvojums, ka es meklēju jēgu tur, kur tās nav. Vai varbūt dziedātie vārdi man likās nepareizi, it kā es spētu atcerēties citus dziesmas vārdus, ja vien kārtīgi piedomātu – vārdus, kas nedevās rokās vēl tagad.
Ar to pašu bija sākušies murgi, kuros kāds mani vajāja un es zaudēju elpu, kad mani apņēma ūdens un ierāva iekšā, bet gaiss no plaušām cēlās augšup maziem burbulīšiem, kā mazas zivtiņas uzpeldot līdz ūdens virsmai, kamēr es pati gulēju smilšainajā dibenā. Bērnībā tie negadījās bieži un gandrīz beidzās, kad man apritēja divdesmit gadu. Līdz pat šim brīdim.
Piespiedu galvu Metjū pie krūtīm, cenzdamās saklausīt viņa vārdus. Viņš bija nobraucis mašīnu ceļa malā, kur zem riepām nočirkstēja smiltis, un piekļāva mani sev klāt, kamēr abi pūlējāmies saprast, kas man kait. Un kāpēc divu īso mēnešu laikā, kamēr bijām pazīstami, es nebiju pieminējusi savus sapņus. Pat tad, kad nolēmām apprecēties un dzīvot Sentsaimonsas salā, es viņam nestāstīju par savām bailēm no ūdens. Varbūt bija pārāk daudz kā cita, ko gribējām apspriest mūsu īsās cerēšanās laikā. Vai varbūt es cerēju, ka sapņus un bailes esmu atstājusi pagātnē līdz ar vēlmi izpatikt vecākiem.
– Man nekas nekaiš, – sacīju, pielikdama pie lūpām ūdens pudeli, kuru viņš bija iespiedis manās trīcošajās rokās. – Es tikai… nezināju, kur atrodos. Un nespēju pakustēties, un logi bija vaļā, un… – Aprāvos, vēl nespēdama izskaidrot, kas mani bija tā izbiedējis.
Viņa krūtis cilājās zem manas auss runājot.
– Droši vien tā ir papīra ražotnes smarža Brunsvikā. Kopš Vides aizsardzības aģentūra mainīja atsevišķus noteikumus, tā ir mazinājusies, taču daži cilvēki to labi nepanes. Esmu pārliecināts, ka tu pieradīsi.
Pamāju, cerēdama, ka viņam izrādīsies taisnība.
– Piedod, – sacīju. Ielūkojos Metjū raižpilnajās acīs, gribēdama viņu pārliecināt. – Es tikai gribu nonākt mājās. Sākt mūsu kopīgo dzīvi.
Viņš pieliecās un maigi mani noskūpstīja. Mēs vēl tik daudz ko nezinājām viens par otru, taču saikne, kuru ar viņu sajutu, kad viņš mani skūpstīja vai pieskārās, izdzēsa jebkādas šaubas. Tā tas bija jau kopš iepazīšanās brīža. Pirms uzzināju Metjū vārdu, es viņu pazinu, tāpat kā jaundzimušais pazīst savu māti.
Metjū iedarbināja motoru un izbrauca uz koku ieskautā ceļa.
– Mēs esam uz Dīmeras ceļa, – viņš teica, – un, kad mēs nonāksim pie mazā lidlauka, tad iebrauksim aplī un nogriezīsimies pa kreisi Frederikas ceļā. Abi šie ceļi un vēl Jūrsalas ceļš ir trīs galvenās artērijas, kas ved uz Sentsaimonsu. Tiklīdz tu saproti, kur atrodies, vairs nevari apmaldīties.
Pamāju un mēģināju pasmaidīt, taču mans žoklis bija stīvs. Logi vēl aizvien bija atvērti, ļaujot mašīnā ieplūst salas smaržām, kas bija savāds sāls un augu valsts sajaukums. Smarža bija jauna, tomēr savādi pazīstama tāpat kā bērnībā, kad sajutu svaigi vaskoto grīdu aromātu pirmajā skolas dienā. Salas smarža bija ieķērusies manā atmiņā kā spītīgs fragments, kas atteicās atdalīties, lai cik stipri es to raustīju. Centos ievērot nedaudzos Metjū izdarītos pagriezienus, lai atcerētos, kā atrast māju patstāvīgi, taču nespēju. Lielie, skaistie koki ar sūnu šallēm un pat salauzītās gliemežvāku čaumalas uz ceļa man bija jaunums, un tomēr, tāpat kā gaisā valdošā smarža, man tā vien likās, ka esmu to gaidījusi, esmu sagatavojusies to ieraudzīt un izdzirdēt gliemežvāku čirkstēšanu zem riepām. Zināju, kāds būs sūklim līdzīgo zaļo sūnu pieskāriens maniem pirkstiem un kā saule izskatīsies koku zaros saulrietā.
– Tev lieliski izdevās, – es noteicu, pasniegdamās pēc Metjū rokas un savīdama savus pirkstus ar viņējiem.
– Kas?
– Pastāstīt man par šo vietu. Jūtos tā, it kā to jau pazītu.
It kā būtu te nodzīvojusi visu savu mūžu.
Viņš saspieda manu plaukstu.
– Es mīlu Sentsaimonsu un ceru, ka arī tu iemīlēsi. Un uzskatīsi to par savām
