tumšajās acīs un sajutu, kā mana sirds saka jāvārdu.
Taču nu, kad viņš mani uzlūkoja, acis bija aizklātas, un uz mirkli likās, it kā es skatītos sejā svešiniekam. Viņš tāds ir, sauca mans prāts, taču kā jau vienmēr, kad runa bija par Metjū, es aizslaucīju visas šaubas.
– Nē, – viņš noteica klusā balsī. – Viņa bija mana sieva.
Jaunā sieviete uz netīrā matrača atkal ievaidējās: nu viņas saucieni bija kļuvuši vājāki un piesmakuši pēc kliegšanas, kas bija sākusies gandrīz pirms četrpadsmit stundām. Ar sūnām piebāztais matracis bija piesūcies ar viņas sviedriem, smakai piepildot mazo telpu. Uguns dega, lai atvairītu ziemas dienas vēsumu, taču ar to nepietika, lai izkliedētu aukstumu, kas mani pārņēma, lūkojoties uz topošo māti.
Iemērcu tīru lupatu bļodā ar remdenu ūdeni un atkal noslaucīju sievietes pieri, cenzdamās sniegt viņai vienīgo mierinājumu, kas bija manos spēkos. Viņai bija tikko deviņpadsmit gadu, un viņa bija tik slaida, ka būtu izskatījusies pēc zēna, ja ne apaļais vēders. Acis atvērās un pievērsās manai sejai ar mēmu lūgumu. Nevarēju viņai sniegt uzmundrinājumu, tāpēc aizgriezos, lai vēlreiz samērcētu lupatu, norādīdama mājas kalponei Etai uzsildīt vairāk ūdens. Mans pašas bērns sakustējās vēderā kā viegls atgādinājums par dzīvības trauslumu.
Atstājusi Etu kopā ar dzemdētāju, gurdi piegāju pie durvīm un iegāju šaurajā gaitenī, ziemas krēslai metot ēnas uz sienām. Sveces nebija iedegtas, taču drīz tas būs jādara, ja mums vajadzēs kāpt pa kāpnēm. Tas bija sievas vai kalpones uzdevums, tāpēc lampas bija palikušas bez uguns un gaismas, lai izkliedētu tumsu.
Vīrietis sakustējās krēslā pie durvīm, pa kurām biju iznākusi. Viņš piecēlās, nošūpodamies ceļgalos, un es sajutu viņa elpā rumu.
– Vai bērns jau piedzimis?
Papurināju galvu.
– Nē. Ir radušies… sarežģījumi.
Vīrieša kājas pieskārās krēsla malai, liekot augumam sabrukt sēdeklī. Viņš nepapūlējās piecelties. Vīrietis nolūkojās uz mani, it kā man vajadzētu zināt atbildes uz jautājumiem, kurus viņš neprata uzdot.
– Bērns guļ ar kājām pa priekšu. Es gaidīju, cik ilgi vien varēju, lai viņš apgrieztos, taču bērns ir liels, bet Mērija pavisam smalka. Varu mēģināt apgriezt bērnu. Tas ir bīstami un sāpīgi, taču varbūt tā ir vienīgā iespēja.
Vīrietis palūkojās uz mani, un viņa acis krēslā likās aizmiglotas.
– Vai tas glābs viņus abus?
Mazulis manā klēpī sakustējās atkal, un es piespiedu viņam plaukstu, lai nomierinātu.
– Es mēģināšu. Varbūt jūs varat aizsūtīt pēc kāda, kas atbrauktu, lai jūs nepaliktu viens. Varbūt pēc mātes vai māsas…
– Man neviena nav. Drudzis paņēma viņus visus pērnvasar. – Viņš atkal pielika pie lūpām pudeli un tad turpināja blenzt sienā.
– Tad es jums ieteiktu sākt lūgt Dievu.
Vīrieša skatiens uz mirkli pievērsās man, un viņš pacēla pudeli vēl vienu reizi, bet es spēju saskatīt vienīgi jaunās sievietes ciešanas durvju otrā pusē. Paķēru pudeli no viņa gļēvā tvēriena un triecu to pret sienu, stiklam sašķīstot kā zudušai cerībai. Vīrietis likās iztrūcies, taču es zināju, ka savā stāvoklī viņš man neko nespēs nodarīt.
– Izrādiet cieņu savai sievai, ser. Viņa mirst, cenzdamās dot dzīvību jūsu bērnam. Izrādiet cieņu viņas dzīves pēdējās stundās, paliekot skaidrā.
Asas sāpes kreisajā rokā novērsa manu uzmanību no vīrieša lēnās acu mirkšķināšanas. Stikla lauska uzpirksteņa lielumā bija iedūrusies ādā pie īkšķa pamatnes, pa kreisi no pirksta kauliņa. Nikni izvilku stiklu ārā un ar pārsteigumu noskatījos, kā koši sarkanas asinis sūcas no dziļās rētas. Noplēsu auduma gabalu no kleitas apakšas un aptinu stērbeli ap roku, lai apturētu asiņošanu.
Noslaucījusi rokas priekšautā, atgriezos dzemdētājas istabā lēnā solī. Mans pašas bērns bija kļuvis mierīgs un kluss.
Atgriezos mājās tikai nākamajā dienā ap saules rietu. Mana mugura un sirds bija sagurusi, bet locekļi kā svina pielieti. Atstāju ratus un zirgu Zeva gādībā un pati devos meklēt Džofriju. Viņš stāvēja tumsā, vērodams Danbaras strautu, kur tas ieplūda Frederikas upē, noskatīdamies spožajā saules rietā. Man allaž bija licies, ka saulrieti Sentsaimonsas salā ir pierādījums tam, ka Dievs nav aizmirsis par mūsu eksistenci šajā skarbajā vietā, kur valdīja drudži, svelme un vētras – vietā, kas reizē bija arī neaprakstāmi skaista.
Džofrijs mani apskāva, mūsu mazulim sakustoties. Reiz tēvs man bija stāstījis, ka mokamu cilts indiāņiem esot vairāk nekā simts vārdu, ar ko apzīmē mīlestību, taču, lūkojoties vīra sejā, nespēju iztēloties, ka ar tiem pietiktu, lai aprakstītu manas jūtas pret viņu.
Džofrija īkšķi pieskārās maniem vaigiem, kamēr viņš lūkojās acīs, meklējot atbildi uz neizteikto jautājumu.
– Māte ir mirusi, taču es izglābu bērnu. – Piekļāvu pieri pie viņa krūtīm, atcerēdamās, kā biju novannojusi mazo puisīti un ielikusi šūpulī, kamēr tēvs bija pārāk nobēdājies, lai spētu viņu apskaut. Biju sagatavojusi sievieti apbedīšanai un uzkopusi māju, cik labi vien varēdama, un tad aizgājusi, sautējumam kūpot uz plīts. Es neuzdevu sev jautājumu par motīviem, kas man liek to darīt, zinādama, ka cenšos attaisnoties par savu neveiksmi, sodot sevi par nespēju izglābt gan māti, gan bērnu. Un zinādama, ka to nebūtu spējis arī neviens cits. Atstāju Etai norādījumus, kā aprūpēt bērnu, un tad aizsūtīju pēc mācītāja. Biju izdarījusi visu, kas manos spēkos, un tas bija visnomācošākais.
– Mana drosmīgā meitene, – Džofrijs sacīja, maigi mani noskūpstīdams. Viņa skatiens piepeši kļuva dedzīgs. – Nekad neatstāj mani, Pamela. Nekad. Nespēju iztēloties ne dienu uz šīs zemes bez tevis.
Pieskāros viņa sejai ar kreiso roku, un zelta laulības gredzens pirkstā piepeši likās smags. Šo gredzenu biju atradusi pludmalē pēc vētras, un mums abiem likās pareizi, ka es to valkāšu. Pasniedzu viņam savu roku.
– Mūžam, vai atceries?
Viņš saņēma manu plaukstu savējā un pielika pie lūpām.
– Mūžam, – Džofrijs noteica, taču aiz vīra pārliecības sajutu arī viņa nedrošību.
Mēs stāvējām līdzās un noskatījāmies, kā uguns bumba nogrimst jūrā gluži kā sviests, kas izkūst uz sakarsētas pannas. Mans mazulis sakustējās atkal, atgādināms, cik tuvu dzīvība atrodas nāvei un nāve dzīvībai.
Trešā nodaļa
Pamodos gultā viena, un iestīvinātie palagi man līdzās bija
