kur Metjū ir gulējis, tikai to, ka viņš bijis citur mūsu pirmajā kopīgajā naktī šajā mājā. Asaras sakāpa man acīs, atceroties strīdu un to, kā neļāvu sev pieskarties, līdz sapratīšu, kāpēc viņš mūsu īsajā pazīšanās laikā bija izvairījies pateikt, ka agrāk bijis precējies. Gribēju, lai manā laulībā nebūtu noslēpumu. Biju izaugusi pieaugušo pasaulē, kuri piepeši sāka čukstēt savus pieaugušo vārdus, pamanot manu klātbūtni. Tā vien likās, ka māja ir pilna ar noslēpumiem, un šie noslēpumi atgādināja rēgus, kas izgaisa, tos uzlūkojot, taču allaž slēpās kaktos. Negribēju atkal dzīvot tādā mājā.
Mājas skaņas ietina mani kā silta sega, aicinošas un tajā pašā laikā svešādas. Vecā māja čīkstēja un paukšķēja no gadu nastas, kamēr ārā ķērca un klaigāja nepazīstami putni. Atmetu smago segu un pirmo reizi iedomājos, vai Adriēna ir dzīvojusi šajā mājā, izvēlējusies tilla aizkarus un logu aizvirtņus, un iestādījusi puķes dārzā. Satverot mīksto audumu, iedomājos arī par to, vai viņa ir gulējusi šajā gultā.
Nokāpu no baldahīna uz grīdas, ar kājām sataustot čības, pirms doties pie kofera, lai sameklētu piemērotu vannas halātu. Visu manu garderobi, ieskaitot frotē halātu un treniņtērpu, bija paredzēts atgādāt. Manā rīcībā šobrīd bija vien medusmēneša drēbes, tādas nepraktiskas lietas kā caurspīdīgi zīda naktskrekli, īsi svārki un augstpapēžu kurpes.
Telpā nebija sienas skapju, tikai liela garderobe, gandrīz līdz pašiem griestiem, kas atradās starp diviem logiem, un pie atslēgas bija piekarināts ar drapērijām saskaņots pušķītis. Atvēru milzīgās durvis, par vēlu iedomādamās, vai Metjū nav atstājis iekšā Adriēnas drēbes. Atviegloti nopūtos, ieraugot glīti sakarinātus kreklus, dažādas bikses un apavus, kas visi pilnīgi noteikti piederēja vīrietim. Tur bija sajūtama viņa smarža, valdzinošs ādas aromāts pēc dušas sajaukumā ar odekolonu. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju, sirdij krūtīs sažņaudzoties gluži dzīvnieciskā vilkmē, kuru biju sajutusi, pirmoreiz viņu ieraugot. Tad atcerējos iebūvētā skapja durvis vannas istabas tālākajā galā, kuras dusmās nebiju papūlējusies atvērt, un man atkal piezagās šaubas.
Negribēdama saskarties ar iespēju, ka neizpētītajā skapī varētu karāties svešas sievietes drēbes, nocēlu no pakaramā vienu no Metjū krekliem un sapogāju to virs īsā naktskrekla, kuru uzvilku iepriekšējā vakarā. Atgrūdu guļamistabas durvis, aiz kurām sagaidīja svaigas kafijas un kaut kā salda un krāsnī sasildīta aromāts. Mans vēders ierūcās, sūtot mani lejup pretī neizbēgamajai konfrontācijai.
Stāvēju gaišā virtuvē, kas sastāvēja no viena vienīga nerūsējošā tērauda un granīta, taču ar koka skapīšiem, kam bija stikla durvis, un lielu izlietni, kas padarīja mūsdienīgos pieskārienus mazāk uzkrītošus šajā divsimt gadus vecajā mājā. Koka paneļus, kas aizņēma trīs ceturtdaļas no sienām, ieskāva nelieli plaukti ar senatnīgiem traukiem. Svaigi ieliktas priežkoka grīdas mirdzēja zem senatnīgā galda un soliem, kamēr čuguna lustras, kas acīmredzami bija ļoti vecas un, visticamāk, sākotnēji paredzētas svecēm, karājās virs ēdamzonas un lielās salas pie izlietnes. Vikingu stila plīts ar sešiem degļiem un divām cepeškrāsnīm lika man iedomāties, ka virtuvi veidojis kāds šefpavārs, kurš zina, kā izrullēt mīklu un pagatavot suflē un mīkstas maizītes. Kāds cits, nevis es…
Palūkojos uz plīti – uz pannas atradās ar riekstiem pārkaisīts maizes klaips, taču mana ēstgriba piepeši bija pagaisusi. Ieraudzīju kafijas aparātu, pie kura kāds – jādomā, ka Metjū –, bija novietojis krūzi, saldinātājus un piena pulveri. Grezna sudraba tējkarote atradās māla tureklī, kas bija izveidots kokvilnas pogaļas formā, un Tišas iepriekšējā vakarā atnestie ziedi bija ielikti citā, nenosakāmi senā kristāla vāzē aiz krūzes, kamēr to aromāts sajaucās ar citām kārdinošām virtuves smaržām. Saldinātājs un piena pulveris bija manas iecienītās markas, un mana sirds sažņaudzās atkal, iedomājoties, kā Metjū zvana Tišai, lai pirms mūsu ierašanās dotu norādījumus un parūpētos, ka man būs viss vajadzīgais.
Man vajadzēja viņu satikt, nokārtot to mūsu starpā. Pagatavoju kafijas tasi un devos meklēt savu vīru. Nostājos virtuves durvīs, saklausīdama vienīgi pulksteņa tikšķēšanu. Man šī skaņa allaž bija likusies uztraucoša, atgādinot par neizbēgamo laika ritējumu. Es neuzsaucu, zinot, ka viņa tur nav.
Pievērsos durvīm virtuves dziļumā, kas veda ārā no mājas, un devos uz to pusi. Iekšpagalms līdzinājās mājas priekšpusei, ar saaugušu zāli, kas tālāk atdeva vietu kupliem kokiem un krūmiem. Nelielā ēka, kuru biju redzējusi iepriekšējā vakarā, atradās man labajā pusē, izskatīdamās tikpat vientuļa kā pirmīt.
Odi spindza apkārt, šaudīdamies ap manu atkailināto ādu, taču nenosēzdamies uz tās. Es neraizējos. Piederēju pie tiem nedaudzajiem laimīgajiem, kas odus neinteresē. Iedzēru malku kafijas, saskatīdama vēl viena dārza aprises, lielus akmeņus, kas iezīmēja četrstūrainus laukumus. Mitrums klājās pāri dārzam kā mikls plīvurs, un es jutu, kā mani rūpīgi iztaisnotie mati sacirtojas.
Taciņa veda no dārza uz mežu, un es gāju pa to, itin kā kāda neredzama aukla vilktu mani pareizajā virzienā gluži tāpat, kā tas, manuprāt, notika ar putnu aizlidošanu uz dienvidiem. Ieraudzīju saules atspīdumu ūdenī starp kokiem, pirms saskatīju strautu un piestātni, kas stiepās no krastmalā izbūvētajiem koka pakāpieniem, pagarinot taciņu, uz kuras es atrados. Pie steķiem piestātnes galā viens otram pretī bija izbūvēti divi gari soli. Spēju iztēloties Metjū kā mazu zēnu sēžam tur ar makšķeri un nolūkojamies saules apspīdētajos viļņos tieši tāpat, kā viņš to darīja tagad. Viņa tumšie mati, kas, saulei uzspīdot, iekrāsojās rudi, mirdzēja, un man aizžņaudzās kakls, noskatoties, kā viņš noliec galvu, iegrimis dziļās domās.
Es nepakustējos, taču viņš pagriezās, un mūsu skatieni sastapās. Metjū palika stāvam, kamēr es ātri nokāpu lejā pa kāpnēm piestātnes malā un apstājos, sajuzdamās mazliet neomulīgi, tai nošūpojoties. Tad, ļoti lēni, cenzdamās spert soļus dēļiem pa vidu un novērsusi skatienu no ūdens abās pusēs, es devos uz priekšu, līdz apstājos viņa priekšā. Turēju savu krūzi starp mums, neļaudama sev piedot viņam, kamēr man vēl nebija iemesla to darīt.
Kafijā atspoguļojās izķēmots manas sejas attēls, kad es iedzēru vēl vienu malku šķidruma, kas bija kļuvis gandrīz vai par daudz auksts, lai būtu dzerams. Vēl aizvien turēdama krūzi starp mums, es ierunājos:
– Es negribu būt liekule, tāpēc pateikšu tev ko tādu, ko man bija bail teikt.
Metjū neko neatbildēja, taču man likās, ka vīra acis satumst tāpat kā katru reizi, kad viņš iegrima domās.
Noriju siekalas.
– Man ir bail no ūdens. – Turpināju skatīties uz kafiju savā krūzē, cenzdamās nepievērst uzmanību ūdens šļakstiem pret piestātnes balstiem vai skaņai, kas radās, zivīm vai putniem pāršķeļot virsmu barības meklējumos. – Visvairāk no okeāna, taču man ir nepatīkami atrasties līdzās jebkādam lielam ūdens daudzumam.
Dzirdēju, kā Metjū ievelk elpu, taču es turpināju.
– Tieši šīs bailes uzdzen man murgus. Kā tas, ko es vakar piedzīvoju mašīnā. – Pacēlu galvu, baidīdamās no tā, ko varētu ieraudzīt.
Metjū sejas izteiksme atmaiga.
– Esmu atvedis tevi uz salu. Es tev pat nedevu iespēju izvēlēties.
Mans
