style="font-size:15px;"> – Skaidrs, ka nē, un es to patiešām novērtēju. Mana mašīna nepienāks ātrāk par nākamo nedēļu. Tad draugs, kuram samaksāju par tās atgādāšanu, varēs to izdarīt no darba brīvajā laikā, tāpēc tagad esmu piesieta mājai. Metjū teica, ka šoreiz nepalikšot Savannā pa nakti, lai varētu atgriezties mājās, taču es jūtos vainīga. Tas ir garš ceļš vienai dienai.
Tiša man sekoja uz virtuvi.
– Domāju, ka Metjū varētu gribēt atgriezties mājās, lai apciemotu savu jauno sieviņu. Droši vien būtu ar mieru nākt ar kājām, ja viņam nebūtu mašīnas.
Nosarku, sākdama celt ārā no maisiņiem pienu, salātus, vistu stilbiņus un pāris steikus, kā arī dažādus augļus un dārzeņus. Jutos mazliet samulsusi, atklājot, ka nevienā no maisiņiem nav gatavo pusfabrikātu kārbiņas.
Tiša sāka mīcīt kopā plastmasas iepirkumu maisiņus.
– Tiklīdz sāksi strādāt, jūs varēsiet braukt kopā un pat apmesties Savannas dzīvoklī, ja saskaņosiet darba laiku.
Es iesmējos.
– Redzu, ka tu esi izplānojusi manu nākamo karjeras soli tikpat veiksmīgi kā ēdienreizes.
Viņa sarauca pieri.
– Piedod. Cenšos būt noderīga bez iejaukšanās, taču tas ir mazliet sarežģīti, jo tu praktiski esi ģimenes locekle. Es tikai… – Viņa iekoda apakšlūpā, itin kā prātodama, cik daudz vajadzētu teikt. – Nu, – viņa turpināja, – Adriēna strādāja tajā pašā ģimenes medicīnas centrā, kurā strādā Metjū, tāpēc es pieņēmu…
Atbalstījos pret galdu, piepeši sajuzdama nogurumu.
– Viņi strādāja kopā?
– Jā. Viņš bija štata bērnu psihologs, bet viņa – viena no vecmātēm. Klīnikā strādā pediatri un divi akušieri ginekologi – visiem dzīves posmiem. Viņiem bija loģiski strādāt kopā, tāpēc iedomājos – ja reiz tu arī esi vecmāte…
Tiša bija pārāk aizņemta ar skatīšanos uz mani, lai pabeigtu teikumu.
– Kas vainas? – viņa iejautājās.
Mani pirksti bija aplipuši ar miltiem un sviestu, ko nebiju pilnībā noskalojusi.
– Vai tev nešķiet dīvaini, ka… nu, ka Metjū ir apprecējis divas vecmātes? Tā nav visizplatītākā profesija.
– Tas ir savādi, ja tā padomā. Patiesībā viņš bija tas, kurš mudināja Adriēnu mācīties, lai kļūtu par vecmāti. Pēc vidusskolas viņa nespēja neko īsti izlemt, un Metjū palīdzēja atrast mērķi. Adriēna bija laba un prasmīga vecmāte.
Viņa aprāvās, kā sapratusi, ka jau ir pateikusi par daudz.
– Tikai laba un prasmīga? – es neatlaidos.
Tiša papurināja galvu, itin kā atbrīvodama sevi no solījuma neiejaukties. Viņa aši noteica:
– Nedomāju, ka tas bija viņas aicinājums.
Mūsu skatieni satikās, un es gaidīju, ka Tiša teiks vēl kaut ko, taču viņa to nedarīja. Izsliedamās es noteicu:
– Nedomāju, ka es tur pieteikšos. Esmu pārliecināta, ka ir arī citas iespējas, Savannā vai cituviet. Gan mēs to izdomāsim. – Ar pūlēm pasmaidīju. – Vai gribi tēju? Grasījos sev uzvārīt tasīti, lai saņemtos pirms sakopšanas.
– Labprāt, – Tiša atbildēja, pieiedama pie ledusskapja un sākdama likt produktus iekšā. – Tu man varētu pastāstīt, kādi talanti tev vēl piemīt, jo tā acīmredzot nav ēdiena gatavošana.
Iesmējos, atglaužot matus no sasvīdušās pieres un pārāk vēlu atcerēdamās, ka pie rokām vēl aizvien ir pielipušas banānu maizes sastāvdaļas.
– Varbūt es neprotu rosīties virtuvē, taču zinu šo to par dārzkopību. – Bezrūpīgi piebildu: – Spriežot pēc virtuves, Adriēna bija izcila pavāre. Tikai, lūdzu, nesaki, ka viņa bija arī izcila dārzniece.
Tišas seja atmaiga, uzlūkojot mani.
– Viņa mīlēja savas puķes. Jo košākas, jo labāk.
Mans smaids sašķobījās.
– Es esmu citāda dārzniece. Man patīk audzēt noderīgo – augļus un dārzeņus. Uz to pusi. – Par vēlu aptvēru, ka manis teikto Tiša, floriste būdama, varēja uztvert kā apvainojumu.
Viņa labsirdīgi pasmaidīja.
– Labi. Tādā gadījumā mēs sapratīsimies – es tev nesīšu puķes, bet tu man varēsi dot tomātus.
– Sarunāts, – noteicu, ielikdama maizes cepamo pannu izlietnē un cerēdama, ka Tiša to neievēros.
Tišas balss skanēja pieklusināti, viņai pārkārtojot plauktu ledusskapī.
– Varbūt tev vajadzētu zināt, ka Adriēna bija ļoti laba māksliniece – daudz zīmēja salu un ar to kļuva slavena. – Tiša aizvēra ledusskapi. – Tas ir viņas darbs, kas karājas viesistabā – ogles zīmējums, kurā attēlota māja.
Aizgriezu krānus, piepeši juzdamās iztukšota.
Viņa laikam bija kaut ko pamanījusi manā sejas izteiksmē, tāpēc ka saņēma mani aiz rokas un pieveda atpakaļ pie galda.
– Varbūt tu apsēdīsies un ļausi, lai pagatavoju mums tēju? Es zinu, kur viss atrodas, un tu izskaties tā, ka tev vajadzētu atpūsties.
Noskatījos, kā viņa piepilda tējkannu un uzliek to uz plīts, kamēr negribēti jautājumi turpināja knābāt manas smadzenes kā neatlaidīgs putns. Pieņēmu kūpošo tasi un pievērsos cukura pievienošanai no cukurtrauka uz galda – tas bija gaiši zils keramikas trauks, kas man nepatika un kuru biju apņēmusies nomainīt –, un tad lēnām iedzēru malku, pirms sameklēt īstos vārdus.
– Viņdien tu minēji kaut ko par apkārtnes vēsturi un Metjū dzimtas koku, un to, ka tajā karājoties daudz skeletu. Vai tu runāji par to? Par Adriēnas nāvi?
Tiša iedzēra malku no savas tases un papurināja galvu.
– Nē. Skaidrs, ka nē. Adriēnas nāve bija nelaimes gadījums – protams, tā bija traģēdija, taču ne skelets. Es runāju par kādu senci, kurš te dzīvoja pirms vairāk nekā divsimt gadiem. Tā ir kļuvusi gandrīz vai par salas leģendu.
Mana ģimene, kas nodarbojās ar mirušo aprūpēšanu, reti runāja par dzimtas koku, itin kā uzsverot katras aizejošās paaudzes galīgumu. Abi mani vecāki bija vienīgie bērni, un, atskaitot savu vecmāmiņu no mātes puses, es nepazinu citus radiniekus pirms viņas. Varēja padomāt, ka Vālenu ģimene pašiznīcinās pēc katras paaudzes, nākamajai atstājot baltu lapu. Izdzirdot, ka manam jaunajam vīram ir dzimtas koks ar plaukstošiem zariem, kas iestiepjas paaudžu paaudzēs, es sajutos viegli satraukta.
Papūtu
