sēdus, atbalstījis elkoni pret ceļgaliem un savijis pirkstus kopā.
– Vai tu to atradi?
– Laikam jau nē, – es noteicu, norādīdama uz saviem jaunākajiem garāžas izpārdošanas pirkumiem, kas gulēja uz viņa žurnālu galdiņa. Sāku vākt kopā visas filmiņas vienā kaudzē. – Rīt man ir darba pārrunas Brunsvikā, un es cerēju, ka atradīšu kādu vietu, kur var tās attīstīt, kamēr būšu tur.
Tu teici, ka es varēšu paņemt mašīnu, vai ne?
Metjū saknieba lūpas.
– Jā, taču es cerēju… – Viņš aprāvās.
– Ko cerēji?
Viņš atraisīja kaklasaiti un izslidināja to no krekla apkaklītes.
– Es cerēju, ka mēs varētu iedzīt savu nokavēto medusmēnesi, kamēr tu vēl nestrādā, jo pēc tam tev vairs nebūs brīva laika.
Mēs bijām runājuši par medusmēnesi, taču pēc ierašanās Sentsaimonsas salā likās, ka neviens no mums nevēlas tik drīz atkal to pamest. Taču es redzēju, ka mūsu neīstenotais plāns nav vienīgais iemesls, kāpēc viņš vilcinās.
Runāju mierīgi, atcerēdamās Tišas teikto.
– Par ko vēl tu iedomājies?
Viņš atslīga atpakaļ dīvānā.
– Nu, cerēju, ka tu vispirms atnāksi aprunāties ar cilvēkiem manā klīnikā. Viena no mūsu vecmātēm drīz dodas dekrēta atvaļinājumā, un mums vajadzēs kādu viņas vietā. Pēc Džoisas atgriešanās mēs varētu iekļaut vēl vienu vecmāti štatu sarakstā, ja visi būs ar mieru.
Ar grūtībām noriju siekalas. Biju radusi pati lauzt sev ceļu, ne ar vienu neapspriežoties. Mimī sacīja, ka es tāda jau esot piedzimusi: tā esot iedzimta īpašība, kuru viņa saistīja ar manu izdzīvošanas instinktu. Nekad nebiju atradusies situācijā uz dzīvības un nāves robežas, taču izmantoju viņas apsvērumus, lai attaisnotu savu impulsu vispirms spert soli un tad skatīties apkārt un teikt visu, kas gadās uz mēles.
Cenzdamās vēl aizvien runāt mierīgi, sacīju:
– Zinu, ka Adriēna tā darīja. Taču es labāk atradīšu darbu saviem spēkiem.
Metjū palūkojās uz mani, un uz mirkli man likās, ka viņš redz te sēžam kādu citu. Saskata viņu. Metjū papurināja galvu, itin kā atbrīvodamies no iedomu tēla.
– Nē, tev ir taisnība. Piedod. Tai jābūt tavai izvēlei. – Viņš apklusa, apsvērdams savus vārdus. – Laikam esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri turas pie tā, kas viņiem ir ierasts un viegls. Man vajadzētu būt prātīgākam.
Pievirzījos viņam tuvāk, iegremdēdama pirkstus viņa biezajos, tumšajos matos, un pieskāros ar lūpām viņējām.
– Darbs būs lieliska izklaide mums abiem un padarīs mūsu atkalsatikšanās daudz saldākas.
Viņš turēja mani cieši apskautu, taču es nespēju atvairīt sajūtu, ka viņš ir vīlies un vēlas atdzīvināt kādu daļiņu no savas pagātnes. Daļiņu, pie kuras piederēja Adriēna.
Metjū piepeši atrāvās.
– Kas tā par smaku?
Paostīju gaisu, skaidri sajuzdama piedeguša siera aromātu.
– Ak, nē! – iesaucos, pirms mesties uz virtuvi un atraut vaļā krāsns durtiņas, pa kurām izplūda biezs dūmu mākonis. Metjū pasniedza roku un izslēdza cepeškrāsni.
Paķērusi cimdus, izņēmu apdegušo un pavisam nepievilcīgo lazanju no krāsns un novietoju to uz plīts virsmas. Mana pirmā vīram pagatavotā maltīte bija pārogļojusies, kunkuļaina masa, kas izskatījās tikpat kārdinoša kā dubļi.
– Es aizmirsu uzstādīt taimeri. – Jutu, kā man acīs sariešas kaunpilnas asaras.
– Tā gadās, – Metjū noteica, novilkdams cimdus man no rokām. – Laimīgā kārtā ciematā ir daži lieliski restorāniņi, kur mēs varam dabūt gardu maltīti un glāzi vīna – vai divas.
Pārbaudījis, ka krāsns ir izslēgta, viņš uzmanīgi izvadīja mani laukā no Adriēnas virtuves, manas neveiksmes aromātam sekojot kā rēgam.
Piektā nodaļa
Purvi bija ietinušies zeltaini dzeltenajās rudens seģenēs, aizbiedējot putnus un kukaiņus kā veca sieviete, kas gatavojas ziemai. Tagad sala bija gluži citāda nekā pavasarī un vasarā: tai bija atņemtas skaņas un krāsas līdz brīdim, kad martā atgriezīsies lieti un liks tai atkal uzplaukt. Šajā ziņā tā atšķīrās no okeāna, kas mainīja krāsas, īsti nemainoties, kamēr nebeidzamie paisumi un bēgumi atgādināja par tā brutālo nepakļaušanos dzīvības un nāves likumiem.
Stāvēju vēsajā vējā, Džofrija roka man ap vidu, un tas bija vienīgais siltums mana ķermeņa ledainajās dzīlēs. Mūsu bērns bija aizgājis tik pēkšņi, ka mēs vēl aizvien klīdām pa māju un atvērām durvis uz tukšajām istabām.
Kristus baznīcas kapsētā bija maz sērotāju. Mācītājs noturēja ceremoniju zem klajas debess, tāpēc ka baznīcai nebija savas ēkas, un ozoli birdināja sūnas uz nedaudzajiem sanākušajiem, liekot saules gaismai apspīdēt zāles stiebrus un akmeni. Vārdi bija lakoniski, un tas labi piederējās mazā Džeimija īsajam mūžam, kamēr izsvaidītie un svaigie kapakmeņi jaunajā baznīcā klusi vēroja mūsu bēdas, kad mazais zārks tika ielaists zemē.
Cieši turējos pie Džofrija rokas, taču neraudāju. Biju redzējusi pārāk daudzas bez bērniem palikušas mātes, kas nespēja rimties. Tā vietā smēlos mierinājumu Džofrija siltajā rokā, dzīvības apliecinājumā, kas jautās viņa pieskārienā, un ļāvu bēdām ienākt manī, neaicinot tās tur palikt.
Tuvojās mans tēvs un māsa Džordžīna: viņa atgādināja gaišmatainu porcelāna lelli par spīti melnajam apmetnim un kleitai. Viņa noskūpstīja mani uz abiem vaigiem ar aukstām un stīvām lūpām, tad pievērsās Džofrijam, lai darītu to pašu. Es novērsos, atcerēdamās notikumus, kas risinājās pirms manas atgriešanās no Savannas, kur kopu savārgušo vecmāmiņu, Džordžīna bija izturējusies pret Džofriju mīļi un pat devusi mājienus par gaidāmo saderināšanos.
Taču tam nebija lemts notikt. Īsi pirms manas atgriešanās viņš pārstāja nākt pie Džordžīnas. Nezināju, kāpēc, un domāju, ka tam ir kāds sakars ar māsas dažkārt svārstīgo dabu un spēju nekad nejusties apmierinātai ar to, kas viņai ir, allaž vēloties tikt pie tā, ko nevarēja dabūt.
Bija pagājuši vairāki mēneši, kad sastapu Džofriju kādā pulcēšanās reizē kaimiņu mājās, un mūsu acis sastapās pāri telpai, it kā mēs domātu par vienu un to pašu. Viņš šķērsoja istabu, lai uzrunātu mani, un neatgāja no manis visu vakaru. Viņš sāka pavadīt mani mājās pēc dievkalpojumiem baznīcā, un nepagāja ilgs laiks, kad mēs jau bijām apprecējušies. Nespēju justies
