style="font-size:15px;"> Metjū iepleta acis tēlotās šausmās.
– Nu tad mums jāiet katrā ziņā. Tomēr nekur nav teikts, ka mums jāpaliek līdz pat beigām.
Atbilde sastinga man uz lūpām, kad Metjū nocēla manu kreiso roku no sava pleca un uzmanīgi nopētīja.
– Piedod, – noteicu atraudamās un devos pie tualetes galdiņa, kur atradās rotaslietu kārbiņa. – Es to uzlikšu šovakar. – Pirms viņš bija paguvis ko teikt, izcēlu briljanta gredzenu no kārbiņas un uzmaucu pirkstā. Kustinādama pirkstus, sacīju: – Tu zini, ka man tas patīk, Metjū. Es tikai… neesmu pie tā pieradusi. – Nepiebildu, ka tas likās lieks, ka zelta laulības riņķis pats par sevi bija ideāls, tāpēc briljanta gredzens šķita piederam kādai citai.
Metjū saņēma un noskūpstīja manu roku.
– Man nav svarīgi, vai tu to valkā. Tikai gribēju zināt, ka tu to neienīsti, jo tad es ietu atpakaļ pie juveliera un apmainītu to pret kaut ko tādu, kas tev patiktu labāk.
Pieskāros viņa svaigi skūtajam zodam un pasmaidīju.
– Es zinu.
Neatlaižot manu roku, viņš devās uz guļamistabas durvju pusi, vilkdams mani sev līdzi.
– Nāc. Esmu sagādājis tev pārsteigumu.
Ar novēlošanos atcerējos papīrus, kurus biju nobēdzinājusi dzīvojamās istabas kumodē un ātri vien aizmirsusi. Ieprātojos, vai viņš nav tos atradis un vai man nevajadzētu atklāt viņam patiesību par to, kā tie tur nonākuši, vai arī izdomāt kādu stāstu, kurā nebūtu iekļauta teju notikusī Adriēnas mākslas darba iznīcināšana.
Man par atvieglojumu viņš pievilka mani pie ārdurvīm.
– Aizver acis, – viņš sacīja.
Paklausīju un tad sajutu vīra plaukstas uz saviem kailajiem pleciem, vadot mani lejā pa kāpnēm.
– Tagad vari atvērt.
Atvēru acis un tad pārsteigumā vairākkārt tās samirkšķināju. Košs, spoži sarkans sieviešu divritenis ar grozu un zvaniņu atradās piebraucamajā ceļā līdzās manai automašīnai. Gluži kā mazs zēns Metjū paķēra divriteni un pienesa to tuvāk, apgriezdams apkārt, lai es varētu apskatīt nelielo Džordžijas numura zīmi aizmugurē, uz kuras bija uzrakstīts AVA.
– Man nācās to pasūtīt, jo nevienam no esošajiem nebija tava vārda.
Es novaikstījos. Vecmodīgs vārds nozīmēja, ka man nekad nebija uzlīmju vai kāda no tiem bērnišķīgajiem piederumiem, kas tika pārdoti gadatirgos vai aptiekās un kādi bija visiem maniem draugiem. Reiz es pajautāju mātei, kāpēc viņa man ir to nodarījusi. Viņas izskaidrojums bija tāds, ka tas esot cēlies no ebreju vārda ar nozīmi “dzīve”, un tad viņa bija atkal ķērusies pie dārza darbiem, it kā būtu pateikusi visu, ko man vajadzētu zināt.
– Kā..? – Man bija miljons jautājumu, ko viņam uzdot, taču nespēju tos sakārtot pienācīgā secībā, lai jelko izteiktu.
– Es zināju, ka tu gribi tikt pie divriteņa, tāpēc pasūtīju to mūsu kāzu dienā. Ar visu numura zīmi. Tas tika piegādāts, kamēr tu biji dušā.
Viņš pasmaidīja, un mana sirds atcerējās pirmo reizi, kad biju redzējusi šo smaidu pārpildītas telpas otrā galā: smaidu, kas piedienēja viņa garajam, atlētiskajam augumam un iedegušajai sejai. Tāda vīrieša smaidu, kurš varētu pastaigāties pludmalē orkāna laikā vai vadīt burukuģi vētrā. Tas bija aizgrābis mani toreiz, un arī tagad šis smaids nelikās mazāk satricinošs.
– Ak, Metjū, – noteicu, apvīdama rokas vīram apkārt un noskūpstīdama viņu, pirms atkal pievērsties divritenim. – Tas ir ideāls! Kā tu zināji, ka sarkanā ir mana mīļākā krāsa?
Viņš uz mirkli likās iztrūcies.
– Vai tad tu man nepateici? Gan jau kādā brīdī pateici. – Atkal pasmaidījis, viņš piebilda: – Priecājos, ka es uzminēju. Man negribētos sūtīt to atpakaļ.
– Nemaz nemēģini, – noteicu, satverdama divriteņa stūri. Palūkojos uz savu melno vakarkleitu un augstajiem papēžiem. – Ja es to novilkšu, tad varēšu pabraukāties. – Cerīgi palūkojos uz viņu.
– Ja tu to novilksi, tad nedosies izbraucienā ar divriteni, – viņš zīmīgi noteica. – Es to varētu pagaidām ieslēgt garāžā, lai tu varētu pabraukāties rīt.
Negribīgi atdevu divriteni Metjū, apbrīnodama skatu, kāds pavērās, viņam dodoties uz atsevišķo garāžu aiz mājas, un tad apsēdos Metjū automašīnas pasažiera sēdeklī.
Vēl aizvien cenzdamās apgūt salas ģeogrāfiju, šoreiz pievērsu uzmanību ceļam, kamēr Metjū brauca. Mēs nogriezāmies pa kreisi no Frederikas ceļa, pabraucām garām nelielai lidostai ar lidmašīnām, kas izskatījās pēc rotaļlietām lidlaukā. Metjū gan apgalvoja, ka tās patiešām spējot pacelties un nolaisties bez baterijām vai tālvadības pultīm. Kad bijām pabraukuši garām lidostai, pamanīju norādi uz Asiņainā purva kaujaslauku.
– Izklausās draudīgi, – es piezīmēju.
– Tā ir vieta, kur Ogltorpa karaspēks beidzot sakāva spāņus Džordžijā. – Viņš saņēma manu plaukstu savējā un ļāva mūsu savītajām rokām atdusēties manā klēpī. – Atgriezīsimies ar divriteņiem un izpētīsim to. Un arī Frederikas fortu – tas ir vecais britu cietoksnis, kas tika uzcelts, lai aizsargātos no spāņu uzbrukumiem. Tagad tur nav nekā cita, atskaitot drupas, taču tās ir visai interesantas.
Droši vien jau agrāk biju redzējusi forta fotoattēlus, jo domās spēju to iztēloties pavisam skaidri: tā kaļķakmens sienas un robotos torņus. Es pat saskatīju lielgabalus, kas bija pavērsti pret purvu, mērķējot uz neredzamiem ienaidniekiem. Smaidot pagriezos pret Metjū.
– Man tas patiktu.
Mans skatiens atkal pievērsās ainavai aiz loga, vērojot, kā izbalo gaisma. Krēsla šķita iestājamies ātrāk zem kuplajiem ozoliem, kuru smagnējie zari skāva tuvojošos nakti. Mēs šķērsojām dambi virs purvāja, pabraucot garām ceļazīmei ar uzrakstu “Austrumu pludmale”.
– Vai Tiša dzīvo uz ūdens? – mierīgi apjautājos, lai arī sajutu, kā asinis dzīslās sāk riņķot ātrāk.
– Tikai kvartāla attālumā, lai gan zemes gabals starp viņu māju un pludmali ir tukšs, tāpēc tā ir tikpat kā piekraste. Viņas vīrs – otrais vīrs – ir arhitekts, un viņš uzcēla māju pirms kādiem piecpadsmit gadiem. Tā ir lieliska, ja tev patīk modernā arhitektūra.
Nomierinājusies uzsmaidīju savam attēlam logā, saprazdama, ko viņš gribējis teikt. Manu vecāku māja, kurā es biju uzaugusi, bija celta gadsimta vidus modernisma stilā, ar asiem leņķiem, zemiem griestiem un rūpnieciski ražotiem materiāliem. Taču nu manas mājas bija šīs te, ar nelīdzenām grīdām, čīkstošām salaiduma vietām un seniem priežkoka dēļiem, itin kā paaudzes, kas bija nodzīvojušas savu mūžu Metjū vecās mājas sienās,
