vaibsti saspringa izteiksmē, ko biju iemācījusies atpazīt kā viņa psihologa seju, kad viņš steigšus domāja, tajā pašā laikā cenzdamies izlikties, ka zina atbildes.
– Dažreiz vecāku bailes tiek nodotas bērniem. Varbūt tāpēc tu baidies no okeāna.
Cerīgi palūkojos uz viņu.
– Tu tiešām tā domā? Tas padarītu mani dziedināmu, vai ne?
– Bez dziļākas analīzes to grūti pateikt. Taču mēs ar to pastrādāsim. – Viņš saspieda manu plaukstu, pirms atkal uzlikt savējo uz stūres.
Tad es iedomājos, vai nevajadzētu viņam pastāstīt par ekskursiju uz muliņu, taču aprāvos, pārņemta ar citu domu.
– Vai Adriēna no kaut kā baidījās? – Jutos muļķīgi, pieminot viņas vārdu, un pagriezu galvu, lai atkal lūkotos laukā pa logu un man nevajadzētu pētīt Metjū sejas izteiksmi.
Kādu brīdi viņš klusēja, un man jau likās, ka neatbildēs. Visbeidzot viņš noteica:
– No rēgiem.
Es strauji pagriezu galvu pret viņu.
– No rēgiem?
Metjū pamāja, un viņa sejas izteiksme bija neizdibināma. – Viņa man reiz teica, ka dažreiz, kad lūkojos uz viņu, Adriēnai esot tāda sajūta, it kā es redzētu rēgu.
Vēsums gluži kā auksta elpa sastindzināja manu muguru.
– Ko viņa ar to gribēja teikt?
Viņš paraustīja plecus, taču es redzēju, ka tie ir sastinguši, un nojautu, ka Metjū tikai cenšas izlikties nepiespiests.
– Nezinu. Viņa neko nepaskaidroja.
Nolūkojos uz priekšu cauri vējstiklam, tik tikko ievērodama purvājus kreisajā pusē un pēdējos krēslas mirkļus.
– Tiša man stāstīja par tavu senci – par to, kā viņa rēgs klīstot pa pludmali savas neuzticīgās sievas meklējumos. Vai Adriēna kādreiz tika viņu redzējusi?
Metjū uz mirkli saknieba lūpas.
– Paklau, šis ir mans un tavs vakars. Es negribu runāt par Adriēnu, labi? Tas viss ir palicis pagātnē. Tagad pievērsīsimies mūsu nākotnei.
Atsprādzēju drošības jostu un pievirzījos pietiekoši tuvu, lai varētu atbalstīt galvu viņam uz pleca. Noskūpstīdama viņu, es sacīju ar lielāku pārliecību, nekā jutu:
– Tev taisnība. Vairs nedomāšu par viņu. Kopš šī brīža esam tikai mēs abi.
Aizvēru acis, ieelpodama vīra smaržu tā, it kā tas būtu skābeklis, un iedomājos par papīriem, kurus biju paņēmusi no Adriēnas gleznas ietvara. Klusēju, nespēdama lauzt nupat doto solījumu.
Mēs izbraucām cauri dzīvojamajam rajonam ar šaurām ielām un smilšainām ceļmalām. Pie dažām mājām atradās divriteņi un ar pludmales rotaļlietām piekrauti furgoni piebraucamā ceļa galā, it kā pludmalē pavadītā diena būtu izrādījusies pārāk nogurdinoša, lai cilvēki atrastu spēkus tā visa pārvietošanai tuvāk mājām.
Iebraukdams strupceļā, Metjū novietoja automašīnu līdzās džipam ar atvāztu jumtu un vaļējiem sāniem. Lai arī mēs neatradāmies pludmalē, es to sajutu, tāpat kā alnis sajūt mednieka soļus. Manīdams šo nedrošību, Metjū aplika roku man ap pleciem un veda uz lielas mājas pusi ar smilškrāsas apmetumu un kārniņu jumtu. Velves liecās pāri logiem kā uzacis, un masīvās ieejas dubultdurvis bija veidotas no stikla un kaļamās dzelzs.
– Tā ir burvīga, – sacīju, jo tā bija, taču es nepateicu, cik ļoti nevietā tā izskatījās starp smiltīm un zemajām palmām. Metjū atgrūda durvis bez klauvēšanas, liekot man atcerēties, ka viņš ir uzaudzis kopā ar šo ģimeni, jo Tišai bija padēli Metjū vecumā. Kāds iespieda man rokā vīna glāzi, kad cilvēku pulciņi sāka virzīties uz mūsu pusi, lai apsveicinātos, apskautu Metjū un paspiestu man roku, kamēr es centos atcerēties vārdus, ar kuriem tiku apmētāta kā ar konfeti.
No marmora priekšnama tiku ievesta lielā un plašā virtuvē mājas dziļumos. Tā acīmredzami bija nesen pārbūvēta ar marmora sienām, granīta virsmām un skapīšiem, kas izskatījās pēc mēbelēm. Visi rokturi un furnitūra bija no kaļamās dzelzs un iekļāvās Toskānas tematikā, un skaistas, ar roku apgleznotas flīzes bija uzlīmētas uz sienas aiz izlietnes, kur tās apgaismoja zem skapīša novietotas lampiņas.
– Man likās, ka mana virtuve ir skaista, taču šī ir fantastiska, – sacīju Tišai.
– Pateicos. Man gribētos, kaut tas būtu tikai mans nopelns, taču man bija daudz palīgu. – Viņa aprāvās, un Tišas sejā pavīdēja savāda izteiksme. Vēlreiz palūkojos uz apgleznotajām flīzēm un lampām virs brokastu stūrīša, un tas viss šķita tik atpazīstams, gluži kā blusas kodiens.
– Vai Adriēna tev palīdzēja to izplānot?
Tiša negribīgi pamāja.
– Jā. Viņa bija prasmīga virtuvē, un es labprāt pieņēmu viņas palīdzību. Viņa arī apgleznoja flīzes.
Es pamāju, un telpas skaistums nez kāpēc bija pagaisis.
Slaida gaišmate ar īsi apgrieztiem matiem stāvēja pie izlietnes un dzēra ūdeni no glāzes, kurā peldēja liela citrona šķēlīte. Sievietei varēja būt mazliet zem trīsdesmit gadiem, un viņa bija ģērbusies cieši pieguļošā tamborētā kleitā.
– Gribu tevi ar kādu iepazīstināt. – Tiša pavilka mani aiz rokas un pieveda pie jaunās sievietes. – Ava, tā ir mana meita Beta Erme. Viņa pasniedz vēsturi vidusskolā un arī ir vēstures biedrības locekle. Pēdējā reizē tu viņu nesatiki, jo Beta ar savu vīru Kenu svinēja kāzu jubileju un gaidāmo bērna piedzimšanu Amēlijas salā.
Tiša aplika roku meitai apkārt, un es sajutu skaudību, kad Beta uzsmaidīja man mātes smaidu.
– Mamma man daudz par tevi stāstīja. Es tā apskaužu stāstu par tavu iepazīšanos ar Metjū! Tas ir, jūs aizbraucat uz kaut kādu garlaicīgu medicīnas konferenci un pirmoreiz satiekaties, un tad tik ātri apprecaties! Nez vai man būtu iekšā tā rīkoties. Es apprecēju savu koledžas sirdsāķīti. – Viņa pārlaida plaukstu pāri savam vēl aizvien plakanajam vēderam. – Pagaidām viss ir labi.
Noskatījos uz viņas vēderu, izmisīgi vēlēdamās mainīt tematu. Man negribējās runāt par manu iepazīšanos ar Metjū. Nekad nespētu izskaidrot vārdos, kā tas ir: satikt kādu pirmo reizi un tajā pašā laikā sajust, ka viņš ir bijis manā dzīvē mūžīgi. Izsakot to skaļi, tas izklausījās sasteigti un bezatbildīgi, un māte nekad nebija atļāvusi, lai man piemistu kāda no šīm īpašībām.
– Cik jau ir?
– Piecas nedēļas. Es nemaz nejūtos stāvoklī. Man gribas sākt to izrādīt, lai tam noticētu!
Iesmējos.
– Esmu
