pie muliņa, vai ne?
Palūkojos savā tukšajā glāzē, izmisīgi alkdama pēc vēl kāda vīna malka. Īsti nezināju, kāpēc neesmu pastāstījusi Metjū par satikšanos ar Džonu. Cerēju, ka tam ir kāds sakars ar manu vēlmi pašai uzveikt savas bailes, nogaidīt, līdz būšu gatava nodemonstrēt viņam, kā esmu iemācījusies drosmīgi tuvoties ūdenim. Pat ļaut vilnim apskalot manas pēdas. Nodrebinājos, zinādama, ka esmu spērusi tikai pirmo soli.
– Laikam būšu aizmirsusi, – noteicu, gribēdama saņemt atbildi uz savu jautājumu par Adriēnu, taču juzdamās pārāk samulsusi, lai uzdotu to vēlreiz.
– Ava.
Tuvojās Metjū, satvēris divas pilnas vīna glāzes tik cieši, ka man jau likās – to kājiņas salūzīs. Pasmaidīju tikai tāpēc, ka nespēju izdomāt neko citu, ko iesākt.
– Vai tas ir man? – apjautājos, nolikdama savu tukšo glāzi un paņemdama pilno, lai iedzertu no tās pamatīgu malku. – Mēs ar Džonu nupat runājām par zīmējumu. Tas ir skaists, vai ne?
Gaiss viņu starpā sabiezēja, liekot man iedomāties par atmosfēru tieši pirms negaisa.
– Sveiks, Metjū, – Džons noteica saspringtā balsī.
– Džon, – Metjū atbildēja, īsi palocīdams galvu. – Šķiet, tu esi iepazinies ar manu sievu.
– Patiesībā mēs iepazināmies viņdien krastmalā. Viņa brauca ar divriteni, un es biju devies skrējienā. Jūtos pārsteigts, ka viņa tev neko nav pateikusi.
Metjū zods saspringa, taču viņa sejas izteiksme nemainījās.
– Nē, neteica gan. – Viņš paskalināja vīnu savā glāzē, taču nedzēra no tās. – Kā klājas taviem vecākiem?
Džons sarauca pieri, taču viņa skatiens kļuva asāks.
– Turpina sērot. Ir grūti samierināties ar meitas nāvi.
Apskaidrības adatiņas sāka durstīt manu vīna apmigloto apziņu, vērojot, kā abi vīrieši sarunājas, nepasakot to, ko patiesībā vēlas. Meitas nāve…
– Tava māsa ir… – es iesāku, īsti nezinādama, kā pabeigt teikumu.
Džons pacēla alus skārdeni pret zīmējumu, kā uzsaukdams tostu.
– Adriēna Makmahona Freizere. Baidos, ka viņai tika visi ģimenes talanti.
AMF. Adriēna Makmahona Freizere. Protams. Atcerējos vēsumu Džona skatienā, kad biju pateikusi, kas esmu. Paraudzījos uz Metjū un redzēju, ka viņš mani klusējot uzlūko, un viņa agrāk izteiktie vārdi skaļi atbalsojās manās domās. Viņi domā, ka es viņu nogalināju.
– Ak, – es nomurmināju, nespēdama izdomāt citu sakāmo. Pieliku glāzi pie lūpām, taču netrāpīju, izlaistīdama daļu no sārtā šķidruma uz savas kleitas.
Metjū uzmanīgi izņēma glāzi no manas rokas un nolika to uz galdiņa.
– Varbūt tev pietiks.
Džons nolika savu skārdeni līdzās manai glāzei.
– Ir tik patīkami redzēt, kā tu rūpējies par savu sievu, Metjū. Atceros, ka tu tāpat izturējies arī pret Adriēnu. – Džons pagriezās pret mani, un viņa acis bija platas un skaidras. – Esi piesardzīga, Ava. Viņš nav tāds, par kādu tu viņu uzskati.
Viņš novērsās no mums un devās uz ārdurvīm, kamēr cilvēki kāpās nostāk un izvairījās skatīties uz viņu vai uz mums.
– Tev vajadzēja man pateikt, – Metjū klusi noteica.
Uzlūkoju viņu gandrīz vai nesaprašanā. Papurināju galvu, un telpa man apkārt griezās.
– Nē. Tev vajadzēja pateikt man. – Nemaz īsti nezināju, ko gribēju teikt, tikai to, ka bija vēl daudz kas, ko es par viņu nezinu, un man bija kauns apzināties, ka esmu no brīvas gribas apprecējusies gandrīz vai ar svešinieku tikai tāpēc, ka viņu mīlēju, neņemot vērā pārējos apsvērumus, kurus vēl aizvien atteicos apdomāt.
Devos uz lielās telpas pusi, pretī balsu murdoņai. Pa atvērtajām durvīm ieplūda gaisa pūsma, aicinādama mani laukā. Pasaule bija sākusi šķobīties: pavisam nedaudz, tikai tik, lai izdzēstu manas bailes un mātes balsi. Jutu, ka Metjū man seko, stabils un reāls, un visu laiku sev atgādināju, ka viņš nav bēgšanas līdzeklis.
– Es gribu redzēt kāpas naktī.
Biju nokāpusi lejā pa pakāpieniem, pirms paguvu sevi savaldīt, un devos uz priekšu pa smilšainu taciņu, ko apgaismoja lāpas, kamēr atmiņas – vai varbūt sapnis par kāpām sudrabainā mēness gaismā – pazibēja man prātā un pagaisa gluži kā smiltis zem kājām.
– Ava. Apstājies.
Tas vairs nebija sapnis. Smiltis, kas bija kļuvušas vēsas nakts gaisā, nesniedza siltumu, un soļu troksnis aizmugurē lika manai rīklei izkalst.
– Nē, – es noelsos, vairs neapzinādamās, kas nāk aiz manis un kas varētu atrasties priekšā. Zināju tikai to, ka ir jāskrien, lai izbēgtu no tā, kas mani vajā.
– Ava, – sadzirdēju atkal, taču vārds un balss vairs neaizķērās manās apmiglotajās smadzenēs. Es skrēju, un mana elpa kļuva saraustīta gluži kā piekusušam sunim, līdz koka dēļi un pakāpieni pārvērtās platā smilšu strēlē un sudrabainā ūdenī. Paraudzījos uz tukšo okeānu, itin kā gaidītu tur kaut ko ieraudzīt, un manā sirdī iedūrās pārsteidzoša vilšanās, ieraugot, cik tas ir tukšs.
Spēcīga plauksta saķēra mani aiz rokas.
– Ava. Tu nesaproti, ko dari. Lūdzu, apstājies.
Paraustīju plecus, kā baidīdamās no tā, kas atrodas man aiz muguras, tāpat kā no tā, kas atrodas priekšā. Taču rokām izdevās apgriezt mani apkārt, un maigajā apgaismojumā es pazinu Metjū skaisto seju.
– Metjū, – noteicu, un atvieglojums lika maniem ceļgaliem saļimt. Sabruku viņa rokās, vīrs pacēla mani augšup un tad apsēdās uz koka pakāpiena.
– Kas notika? Pasaki man, lai varu visu vērst par labu. – Viņš noskūpstīja mani uz pieres.
Atvēru muti, lai viņam pateiktu, un tad aprāvos.
– Es nevaru, – beidzot noteicu. – Tikai pasaki, ka tu mani mīli, – nočukstēju, piespiedusi galvu viņam pie krūtīm.
– Es mīlu tevi, Ava. Tu to zini.
Pamāju, taču nesajutu atvieglojumu, jo atcerējos ar roku apgleznotās flīzes virtuvē, it kā tie būtu viņa mirušās sievas pēdu nospiedumi, iezīmējot mūsu māju un mūsu laulību.
– Lūdzu, ved mani mājās.
Metjū palīdzēja man piecelties kājās un nostāties stabili.
– Ļauj
