iejaucās. – Tā kā Beta ir mana vienīgā meita, Kens ir atļāvis arī man piedalīties dzemdībās. Mēs ceram uz dabiskām dzemdībām, taču katram gadījumam ir arī rezerves plāns.
– Ja vien māte un bērns ir veseli, – mēs ar Betu noteicām unisonā, un tas mūs abas sasmīdināja.
Beta paraudzījās uz manu roku.
– Tavs gredzens ir ļoti skaists. Metjū ir lieliska gaume. – Viņas smaids viegli sašķobījās, ieraugot sārto dzimumzīmi uz mana īkšķa pamatnes. – Kas notika? Izskatās pēc nejauka iegriezuma.
Kautrīgi to paberzēju.
– Zinu, taču neraizējieties. Tas nav radies dzemdībās. Esmu pārāk uzmanīga, lai tā notiktu. – Mēs abas iesmējāmies. – Man droši vien vajadzētu izgudrot kādu varonīgu stāstu, piemēram, ka esmu izglābusi kādu mazu bērnu no lāča uzbrukuma, taču patiesībā tā ir dzimumzīme. Man tā ir visu mūžu. – Aizliku roku aiz muguras, piepeši sajuzdamās nedroša.
– Apsveicu ar darba piedāvājumu, Ava, – Tiša sacīja. – Domāju, ka tu rīkojies pareizi.
Mūsu acis sastapās, un es atcerējos savu solījumu Metjū.
– Jā, es tāpat, – aprauti noteicu.
Tiša sarauca pieri, skatīdamās kaut kur aiz manis. Pagriezos un paraudzījos cauri vestibilam uz ārdurvīm un pamanīju Džonu Makmahonu stāvam iekšpusē ar pašapzinīgu smaidu sejā.
– Ko viņš te dara? – Beta klusītēm jautāja savai mātei, un arī viņas piere bija saraukta.
– Tieši to es grasos noskaidrot, – Tiša noteica un atvainojās. Beta viņai sekoja.
Jau grasījos doties viņām līdzi, lai apsveicinātos ar savu jauno draugu, kad parādījās Metjū ar nākamo vīna glāzi. Jutos nedroša pūlī un biju gatava atzīt, ka vīns nogludina neveiklības sajūtu.
– Izskatījās, ka tu esi gatava nākamajai, – viņš sacīja.
– Nupat domāju par to pašu. – Pieliku glāzi pie lūpām un pasmaržoju vīna košo augļu buķeti, lai izgaiņātu uzmācīgo sāls smaržu, kas ieplūda pa atvērtajām franču durvīm. No pagalma puses atskanēja balsis, un man gribējās iziet ārā naksnīgajā gaisā, taču es zināju, ka nedrīkstu tā rīkoties. Tikai ne tagad, kad neredzamais ūdens skalojās pret smiltīm. Taču pilnmēness bija parādījies visā savā košumā, apgaismodams naksnīgās debesis un likdams zvaigznēm nokaunēties, un es sajutu vēlēšanos dalīties skaistumā ar Metjū, patveroties šajā mātišķajā gaismā kopā ar viņu.
Klāt pienāca Tišas vīrs Toms. Viņš bija slaids un gara auguma, ar sudrabotiem matiem un nepiespiestu izturēšanos, kas lika man domāt, ka viņi ar Tišu ir lieliski piemēroti viens otram. Viņš pasniedza Metjū divus cigārus.
– Nupat saņēmu tos no drauga Senbārtsā. Nevar ļaut svētku vakaram paiet bez pīpēšanas, vai ne?
– Nezināju, ka tu smēķē, – es sacīju Metjū.
– Agrāk es smēķēju pīpi – muļķīga iedoma, ar kuru aizrāvos skolas laikā, jo iedomājos, ka tas piestāvēs manai profesijai. Taču tagad smēķēju tikai pa kādam cigāram kopā ar Tomu. Viņš ir īsts fanātiķis un cenšas pievērst mani savai ticībai.
Apvaldīju vēlmi saraukt degunu. Man izdevās iztēloties Metjū ar pīpi – galu galā biju redzējusi skapī tvīda žaketi ar ielāpiem uz elkoņiem –, taču nespēju stādīties viņu priekšā ar cigāru.
– Ejiet vien. Man nekas nekait.
Metjū mani aši noskūpstīja.
– Es ilgošos pēc tevis.
Iesmējos, kamēr Toms izbolīja acis, lai pēc tam kopā ar Metjū dotos uz durvju pusi telpas otrā galā. Kad viņš tās atvēra, pamanīju bibliotēku ar koka paneļiem un grāmatplauktiem, kas stiepās no grīdas līdz griestiem. Tad durvis aizvērās, un es paliku viena telpā, kas bija pilna ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Malkodama vīnu, sāku pētīt skaistās istabas šajā itāļu stila mājā. Tā nepavisam nebija tāda, kādu biju iztēlojusies pludmales māju, ar keramikas flīzēm un dzeltenīgu krāsu paleti, taču izliektās durvju ailas, krāsotās mūra sienas un flīzes bija patīkami uzlūkot. Turklāt tā bija ģimenes māja ar skaistām, taču pamatīgām un pabružātām mēbelēm un istabām. Tišai un Tomam par abiem kopā bija pieci bērni, ieskaitot pabērnus un gaidībās esošo Betu, un tas kļuva skaidrs pēc banketu zālei piemērotā ēdamgalda un soliem, kas bija kā radīti lieliem ģimenes svētkiem.
Atbalstījos pret durvju stenderi un atcerējos savu kluso bērnību ar klusējošajiem vecākiem un ziņkārīgo Mimī, un to, kā es atstāstīju dienas notikumus ar aizvien lielākiem izpušķojumiem, lai kaut kā piesaistītu vecāku interesi. Mani brāļi un viņu sievas ieradās par godu īpašiem notikumiem, taču māja allaž likās saspiesta, it kā tā nevēlētos sarūmēties.
Pie sienas virs lielas bufetes karājās ar ogli zīmēts cietokšņa attēls purvāju vidū. Piegāju tuvāk, zinādama, kas to uzzīmējis, vēl pirms spēju saskatīt mākslinieka iniciāļus: AMF.
Aplūkoju zīmējumu uzmanīgāk: smalki izzīmētās cietokšņa sienas ar gārni priekšplānā: tas neuzticīgi nolūkojās uz mākslinieci. Biju redzējusi cietokšņa fotogrāfijas, tāpēc zināju, kāds tas šobrīd izskatās. Taču te cietoksnis bija attēlots pirms laika un dabas stihiju nodarītajiem postījumiem, it kā laika kapsula uz īsu mirkli būtu mani aiznesusi pagātnē.
Pieliku glāzi pie lūpām, atskārzdama, ka jau esmu izdzērusi vīnu. Divas vīna glāzes bija radījušas patīkamu mīkstu barjeru ap manu galvu, liekot saplūst kopā skaņām un krāsām.
– Vai tev patīk?
Gandrīz izmezdama glāzi no rokām, es pārsteigumā pagriezos.
– Džon! Es tā priecājos, redzot pazīstamu seju! – Atminējos Tišas sejas izteiksmi, pamanot viņu pie durvīm. – Nezināju, ka tu te būsi.
– Es arī ne. Nebiju iekļauts viesu sarakstā, taču pazīstu Raienus gadiem ilgi – vidusskolā mēs ar viņu dēlu Riku bijām labākie draugi. Nodomāju, ka viņiem nebūs iebildumu, ja ieradīšos uz lielo pieņemšanu par godu tev un Metjū.
Iedomājos, vai tas ir alkohols, kas piešķīra Džona vārdiem skarbumu.
– Nu, es priecājos, ka esi te. Esmu iepazinusies ar dažiem cilvēkiem, taču nejūtos pārāk labi lielā pūlī.
Džons palūkojās uz mani, un viņa neparastās acis likās saprotošas.
– Vai tev tas patīk? – viņš apjautājās, pievērsdamies zīmējumam.
– Jā, – atbildēju bez vilcināšanās. – Patīk gan. Māksliniece bijusi neparasti talantīga. – Ieskatījos viņam acīs. – To zīmējusi Metjū pirmā sieva.
Džons iedzēra malku
