ietve vijās no bākas līdz zvejas muliņam, kas stiepās līdz zundam. Biju to redzējusi kartē un zināju, kas atrodas aiz pagrieziena, taču turpināju stumt divriteni uz priekšu, baiļodamās apstāties kaut uz brīdi, jo šķita, ka pēc tam vairs nespēšu izkustēties no vietas.
Pirmie panikas vēstneši pieteicās, izdzirdot viļņu skaņas, tiem sitoties pret lielajām klintīm, kas norobežoja pludmali, neļaujot ūdenim tikt tālāk. Kādu brīdi stāvēju, vairākas reizes dziļi ieelpodama, kā Metjū man bija mācījis, un saprazdama, ka esmu labi izvēlējusies šo vietu, ka okeāna viļņu spēks te tika mīkstināts, pateicoties Sentsaimonsas zundam. Un tomēr aukstais, tumšais ūdens likās mani vajājam līdz ar katru viļņu šļakstu pret klusējošajām klintīm.
Vēl nebija tik silts laiks, lai apkārt būtu pārāk daudz cilvēku, taču pietiekoši, lai atgrieztu mani realitātē un liktu uzsmaidīt garāmgājējam, sajust divriteņa stūres cieto plastmasu un saklausīt smilšu čirkstoņu zem sporta kurpēm uz cementa.
Apstājos uz taciņas līdzās tornītim, nolūkodamās pāri zāļainajam pleķītim, kas noslīga līdz klintīm un tad līdz smilšainajai pludmalei. Aiz krasta ūdens likās gandrīz nekustīgs. Taču es sajutu slapjo smilšu vilkmi un sapratu, ka okeāna spēks ir mānīgs un atklājas vien nelaimīgiem zvejniekiem un peldētājiem, kuri uz savas ādas izjūt viļņu varenību un nežēlīgo ūdens svaru.
Manu uzmanību piesaistīja ritmiska elšana. Kāds vīrietis ar nosvīdušām rokām un kailu krūškurvi bija devies skrējienā un palēnināja gaitu, tuvojoties man. Kad viņš atradās apmēram divdesmit pēdu attālumā, viņš apstājās un pieliecās, lai atbalstītu plaukstas pret ceļgaliem, smagi elpodams. Bija grūti neblenzt uz viņu. Izskatījās, ka viņam ir mazliet pāri trīsdesmit, un viņa mati saulē likās gandrīz balti. Viņš bija labi veidots un ar tādiem vaigu kauliem, kuru dēļ modeles būtu gatavas atdot nezin ko.
Kad vīrietis iztaisnojās, viņa skatiens sastapa manējo, un viņš pasmaidīja. Aši novērsos, nokaunējusies par savu blenšanu. Biju laimīgi precējusies, taču ne mirusi. Un tomēr tas nebija attaisnojums tam, lai tik atklāti uzlūkotu svešinieku.
Jau grasījos griezt divriteni apkārt, kad vīrietis ierunājās.
– Vai esat apmaldījusies?
Samirkšķināju acis, saulei nežēlīgi spīdot sejā.
– Nē. Kāpēc?
Viņš paraustīja plecus.
– Paskrēju garām pirms desmit minūtēm, un jūs izskatījāties… es nezinu… apmaldījusies. Likās, ka nemanāt neko no apkārt notiekošā.
Kad neatbildēju, viņš sacīja:
– Piedodiet. Negribēju jums traucēt.
– Nē, piedodiet jūs. Es tikai… aizdomājos. – Atkal paraudzījos uz ūdeni. – Vai jūs zināt, cik te ir dziļš?
Vīrietis papurināja galvu.
– Droši vien man vajadzētu to zināt, taču nav ne jausmas. – Viņš cieši mani uzlūkoja, un es redzēju, ka viņa acis ir ūdens krāsā – ne īsti zilas un ne īsti zaļas. – Kāpēc?
– Patiesībā es nemaz nezinu. Tikai iedomājos. – Brīdi pavilcinājos un tad pasmaidīju. – Vai esat vietējais?
– Lielā mērā. Tagad dzīvoju Džekilas salā, taču esmu uzaudzis šeit, un mani vecāki vēl aizvien dzīvo tepat. Es pavadu dažas dienas kopā ar viņiem, izpalīdzot mājas darbos. – Viņš pamāja ar zodu uz manu pusi. – Un jūs?
– Nupat esmu pārcēlusies uz šejieni. Gribēju mazliet papētīt salu.
Viņš pamāja uz Metjū divriteņa pusi.
– Un braukšana ar divriteni ir lieliska iespēja, kā to darīt, tikai uzmanieties no tūristiem. – Vīrieša smaids bija sirsnīgs un aicinošs, un bailes, kas bija mani sagrābušas savās ķetnās, aizžņaudzot elpu, atlaidās pietiekami, lai es atbrīvotos.
– Jā, to jau esmu atklājusi. Kurš gan izdomājis, ka tie satiksmes apļi ir labs izgudrojums vietā, kur vai mudž no tūristiem?
Viņš iesmējās, un es atslābinājos vēl vairāk. Juzdamās pateicīga, pastiepu roku.
– Starp citu, esmu Ava Freizere.
Viņa smaids viegli aptumšojās, kad vīrietis pastiepa plaukstu, lai sarokotos ar mani.
– Džons Makmahons, – viņš sacīja. – Vai esat rados ar kādu no salas Freizeriem?
– Esmu precējusies ar Metjū Freizeru. Vai jūs viņu pazīstat?
Lai arī vīrietis turpināja smaidīt, viņa skatiens piepeši bija kļuvis gandrīz ledains.
– Jā, patiesībā pazīstu gan. Mēs kopā mācījāmies vidusskolā. – Izskatījās, ka viņš grib piebilst vēl kaut ko, taču sakoda zobus, acīmredzami nopūlēdamies vairāk neko neteikt.
– Ak tā, – noteicu, gribēdama, lai viņš turpina, un tomēr nez kāpēc zinādama, ka man nevajadzētu to lūgt. Viņa skatiens bija sastindzis, kad nosaucu savu uzvārdu, un es redzēju, ka vīrietis grib ātrāk tikt projām.
Viņš atkāpās un sāka atvainoties.
– Te nu es stāvu bez krekla un svīstu jums virsū – mana mamma justos apkaunota. – Viņš pasmaidīja vēlreiz, un siltums viņa acīs bija atgriezies. Nespēju saprast, vai tas, ko iedomājos tajās pirmīt redzējusi, ir bijusi vien gaismas rotaļa.
– Bija patīkami iepazīties, Džon, – es noteicu. – Ceru, ka mēs vēl satiksimies.
– Ļoti iespējams. Es te esmu visu laiku, un mēs neizbēgami saskriesimies pārtikas veikalā, jo te ir tikai divas lielas bodes.
Pasmaidīju un pamāju.
– Labi. Gaidīšu ar nepacietību.
Viņš devās projām, bet tad apstājās un atkal pagriezās pret mani. Viņa acīs jautās dīvaina izteiksme, kuru es nespēju izskaidrot.
– Pasveicini Metjū.
– Labi, – noteicu, tad piecēlos un kādu brīdi noskatījos, kā viņš aizskrien. Sajutu piepešu vēsumu un palūkojos augšup, konstatējot, ka smagi lietus mākoņi ir noēduši debesu zilumu un aizstājušies priekšā saulei. Nolūkojos uz ūdeni, juzdamās apburta par šo pārvērtību no pelēkas uz melnu krāsu, un ar izkaltušu rīkli ieprātojos, vai skats no apakšas liktos atšķirīgs.
Saķērusi divriteņa stūri, devos atpakaļ pa to pašu ceļu un izvairījos skatīties uz ūdeni vispār, gribēdama, lai tas nozūd skatienam, pirms sāk krist pirmās lietus lāses.
Sestā nodaļa
Stāvēju pie antīka spoguļa mūsu guļamistabas stūrī,
