kāda ir tā leģenda?
Tišas acis iepletās, un es atpazinu viņā radniecīgu dvēseli, kurai sen mirušo dzīves dažkārt šķiet aizraujošākas par tagadni.
– Metjū vecvecvecmāmiņa nez kurā tur paaudzē tika uzskatīta par valsts nodevēju, kad tūkstoš astoņi simti divpadsmitā gada kara laikā salu ieņēma briti. Viņa esot iemīlējusies kādā flotes virsniekā. Kad briti evakuējās, viņa devās tiem līdzi, pametot vīru un mazo dēlu.
– Tas ir briesmīgi, – noteicu, juzdama, ka tēja piepeši kļuvusi rūgta, un agrākās asaras atkal sažņaudza man kaklu.
– Tās ir tikai baumas vai leģenda, kas balstīta uz faktiem?
– Pa druskai no abiem. – Viņa pasmaidīja. – Varbūt tas varētu kļūt par tavu pirmo projektu vēstures biedrībā. Lai gan… – Tiša noraidoši papurināja galvu un tad piecēlās, lai noskalotu krūzīti izlietnē.
– Lai gan kas?
Viņa uzgrieza man muguru, ievietojot krūzīti trauku mazgājamajā mašīnā.
– Adriēna bija kā apsēsta ar to stāstu. Runā, ka tās sievietes vīrs esot miris ar salauztu sirdi un ka viņa rēgs vēl aizvien manāms pludmalē pēc vētras, kad viņš sauc savu neuzticīgo sievu. Adriēnai tas likās romantiski. Metjū domāja, ka tas ir skumji, un viņš neredzēja vajadzību atgādināt tik traģisku gadījumu. – Tiša atkal pagriezās pret mani un paraustīja plecus. – Tu izskaties pēc neatkarīgi domājošas sievietes, tāpēc vari izlemt pati. Taču, kā jau pirmīt teicu, tā varētu būt interesanta iespēja sākt apgūt ko jaunu par savām tagadējām mājām un ģimeni, kurā esi ieprecējusies.
Pamāju, cenzdamās saglabāt sejā nepiespiestu smaidu un aizgaiņāt skumjas, kas šķita mani ieskāvušas kā šalle.
Tiša paņēma savu somiņu, kuru bija uzmetusi uz krēsla.
– Man jāatgriežas veikalā. Sestdien būs kāzas, un līgava visu laiku maina domas par līgavas pušķi. – Viņa izbolīja acis. – Atbraukšu nākamajā ceturtdienā ap pusseptiņiem, lai aizvestu tevi uz sanāksmi. Parasti es kavējos, tāpēc vienkārši pasignalizēšu no ārpuses.
Neatcerējos, ka būtu viņai solījusies nākt, taču Tiša laikam jau bija pieņēmusi lēmumu. Uz mirkli iedomājos par sava brāļa Stīvena tagadējo sievu, kautrīgo un atturīgo Mēriju Džeinu, un man likās, ka zinu, kāpēc Tišas un Stīvena laulība bijusi tik īsa.
– Labi, – noteicu. – Es būšu gatava.
Pavadīju viņu līdz durvīm un atvadījos. Manas domas bija aizņēmis vīrs ar salauzto sirdi, kurš sauc savu sievu vēl ilgi pēc viņas aiziešanas. Doma par to, ka viņš varētu stāvēt vēju appūstajā liedagā, uzdzina drebuļus, it kā es būtu apšļakstīta ar vēsu ūdeni, un es aši palūkojos apkārt, meklējot iemeslu novērst domas, kad skatiens apstājās pie mana mobilā telefona uz priekšnama galdiņa.
Pirms biju paguvusi sevi no tā atrunāt, paņēmu telefonu un nospiedu ātrā savienojuma taustiņu. Telefons iezvanījās četras reizes, pirms mana māte atbildēja. Ja viņai būtu mobilais vai mājas telefons, kas aprīkots ar zvanītāja numura noteicēju, es varētu viņai pārmest mana zvana ignorēšanu. Taču māte allaž bija jutusi nepatiku pret telefoniem, itin kā gaidītu, ka tie nesīs tikai ļaunas ziņas.
– Hallo?
– Mammu… te Ava.
Īss klusuma brīdis.
– Man jau likās, ka tu varētu piezvanīt.
Kad viņa neteica neko citu, es turpināju:
– Mēs atbraucām vakardien. Metjū māja ir skaista. Tā ir ļoti skaista un celta no…
– Jā, es zinu, – viņa noteica, mani pārtraukdama. – Mēs dzīvojām Sentsaimonsas salā pirms tavas piedzimšanas, atceries?
Lai nedotu viņai iespēju atkal sākt mani apbērt ar jautājumiem par to, kāpēc esmu izvēlējusies dzīvot pavalsts otrā malā, es sāku pļāpāt, meklējot ko sakāmu, ko tādu, kas noturētu viņu pie telefona pietiekoši ilgi, lai es iegaumētu viņas balss skaņu.
– Vai tu esi dzirdējusi leģendu par Metjū senča rēgu, kurš liedagā sauc savu sievu?
Viņai bija vajadzīgs kāds brīdis laika, lai atbildētu.
– Neatceros.
Mans skatiens klīda pa pirmā stāva viesistabu, līdz aizķērās pie ierāmētā ogles zīmējuma ar Metjū māju.
– Vai tu tici rēgiem? – klusi iejautājos.
Viņas balss izklausījās saspringta.
– Brauc mājās, Ava. Man nepatīk doma par to, ka tu atrodies tik tuvu ūdenim.
Uzgriezu zīmējumam muguru.
– Ko tu ar to gribi teikt?
– Tu baidījies no ūdens jau kopš bērnu dienām. Tevi bija gandrīz neiespējami nomazgāt vannā. Nācās lūgt palīdzību Mimī, lai nomazgātu tevi vismaz virtuves izlietnē. Man likās, ka tu esi atbrīvojusies no savām bailēm, taču tagad es par to raizējos. Tagad, kad tu dzīvo tik tuvu okeānam.
Kādu brīdi prātoju, vai nevajadzētu viņai izstāstīt par savu pieredzi, šķērsojot salas dambi, par vecā murga atgriešanos, taču es to neizdarīju.
– Domāju, ka būšu te laimīga, mammu.
Šoreiz viņas atbilde bija ātra.
– Nesaprotu, kā. Tev nepatīk ūdens.
– Te ir Metjū. Manas mājas ir pie viņa.
– Nu labi. Tas ir tavs lēmums, un tev ar to jādzīvo. – Viņas balss nodrebēja, un es iedomājos, ka varbūt viņa raud, taču šī doma labi nesaderējās ar to māti, kuru es pazinu.
– Tu esi te dzīvojusi, mammu. Te piedzima četri no taviem bērniem. Vai tu neatceries, cik te ir skaisti?
Pauze bija tik ilga, ka man jau likās – māte ir nolikusi klausuli. Visbeidzot viņa noteica:
– Atceros tikai vētras un to, kā okeāns pārņem liedagu, it kā grasītos to aprīt. Tāpēc jau mēs aizbraucām. Tāpēc ka nevēlējāmies dzīvot vietā, kas var mums atņemt visu, ko mīlam.
Mans vecais nemiers atgriezās sajaukumā ar nepacietību. – Man tagad jābeidz saruna, mammu. Vēl aizvien neesmu izkravājusies. – Uz mirkli apklusu, sajuzdama spēcīgas ilgas pēc bērnības, kuras man nebija, pēc lietām, kas varēja notikt, taču nebija domātas man. Cieši satvērusi klausuli, nočukstēju: – Es tevi mīlu, mammu. – Aizvēru acis, gaidīdama, kad viņa ierunāsies.
Pēc īsa pārtraukuma māte noteica:
– Es zinu, Ava. – Kādu brīdi klausījos mātes elpā, līdz
