to paveiksi. Taču varu tev palīdzēt, ja vien tu man ļausi.
– Tu jau esi man palīdzējis, – sacīju un tad aprāvos, vēl nejuzdamās gatava pateikt, ka esmu to zinājusi jau kopš brīža, kad satikāmies. Vai ka pirmajā reizē, kad viņš mani noskūpstīja, es sajutu okeāna sāļumu, it kā viņš nestu šo vietu sev līdzi.
Motora rūkšana, kas nebija skaļāka par bites sanoņu, tuvojās un pakāpeniski kļuva spēcīgāka, līdz es saskatīju nelielu laivu, kas kuģoja ārā no strauta dziļākos ūdeņos. Centos nedomāt par Atlantijas okeānu, kas atradās tālāk, vai par to, ka sāļais ūdens zem manām kājām ir tas pats ūdens, kas apskalo salas krastus. Viļņi mums apkārt kļuva lielāki, liekot piestātnei celties un krist. Aizvēru acis un paslēpu seju pie Metjū krūtīm, apvīdama rokas viņam apkārt.
– Iesim prom no piestātnes, – viņš sacīja, cenzdamies pavirzīt mani uz priekšu.
Paliku stāvot un papurināju galvu, vēl aizvien juzdama viļņu šūpošanos, taču tajā pašā laikā manīdama, ka Metjū rokas ir mani noenkurojušas.
– Gribu uzzināt vairāk par Adriēnu.
Viņa muguras muskuļi saspringa, taču es neatkāpos. Saņēmu Metjū aiz rokas un vedu viņu pie soliņa, kur uzmanīgi apsēdos uz maliņas, tālāk no ūdens, un cieši satvēru Metjū plaukstas savējās.
– Ko tu gribi zināt?
Nokremšļojos, cenzdamās uzlūkot šo situāciju tāpat kā šķērsguļu vai citus apstākļus, kad nedrīkstēja ļauties emocijām. Tieši tas padarīja mani par labu vecmāti.
– Cik ilgi jūs bijāt precējušies?
– Piecus gadus. Piecus gadus, trīs mēnešus un sešas dienas.
Nebiju gaidījusi tik precīzu atbildi, it kā katra diena būtu pietiekoši svarīga, lai tiktu saskaitīta. Bet viņš taču bija apprecējis un mīlējis Adriēnu. Zinot, ko nozīmē, ja tevi mīl Metjū Freizers, es savā satrauktajā sirdī sapratu, ka viņš ir mīlējis Adriēnu un abu kopā pavadīto laiku. Kādreiz.
Novērsos, nespēdama skatīties viņam acīs.
– Un kas notika?
– Viņa nomira.
Lai ko biju sagatavojusies dzirdēt, tikai ne šos vārdus. Mans skatiens strauji pievērsās viņam.
– Kā?
Metjū paraudzījās lejup uz mūsu kopā savītajām plaukstām, ar īkšķi viegli noglāstīdams dzimumzīmi uz mana īkšķa pamatnes.
– Autoavārijā pirms četriem gadiem. Viņa bija viena, un es nezināju, ka viņa ir mirusi, līdz pat nākamajai dienai.
– Man ļoti žēl, – sacīju, pārāk vēlu aptverdama, cik muļķīgi izklausās mani vārdi. Un cik nepatiesi. Tikai pateicoties Adriēnas nāvei, Metjū tagad piederēja man. Tvēros pie šīs egoistiskās domas, nespēdama palaist to vaļā kā dedzinošu ogli, kas izgaiņāja tumsu, taču tajā pašā laikā draudēja iesvelt visu liesmās.
– Mēs apprecējāmies ļoti jauni. Es nupat biju beidzis augstskolu un svinēju, un viņa strādāja kādā Savannas bārā – tad viņa vēl nebija vecmāte. Taču es biju draugos ar Adriēnas vecāko brāli, un mēs sākām runāties. – Viņš paraustīja plecus, it kā šī kustība izskaidrotu pārējo, kas bija noticis pēc pāris tikšanās reizēm bārā.
– Vai viņa bija no Savannas?
Viņš papurināja galvu.
– Patiesībā no šejienes, lai gan Adriēna mācījās skolā Atlantā. Viņas vecāki ir gados. Viņi adoptēja Adriēnu un Džonu no dažādām ģimenēm, kad pašiem bija pāri četrdesmit gadiem. Viņi vēl aizvien dzīvo Sentsaimonsas salā, bet brālis dzīvo netālu – Džekilas salā. Es viņus nesatieku bieži. – Metjū apņēmīgi saknieba lūpas.
Nespēdama pretoties kārdinājumam, es neatlaidos.
– Kāpēc?
Liels, elegants putns ar zili baltām spalvām un tievām kājām nolaidās purvainajā zālē piestātnes krastā. Tas stāvēja pilnīgi sastindzis, skatienam novērtējot attālumu līdz mums un viņa medījumam.
– Viņi domā, ka es nogalināju Adriēnu.
Sajutu, kā ūdens gluži kā palēninājumā sašūpojas zem kājām: mans līdzsvars tika izjaukts, itin kā samaisot to ar karoti. Gluži kā sajutis noskaņojuma maiņu, lielais putns pacēlās gaisā, atstādams aiz sevis tikai atmiņas par plunkšķi, kad es pagriezos pret savu vīru.
– Tā, protams, nav patiesība, – es noteicu, pirms to paguva viņš. Ja mēs gribējām kaut ko paglābt no šīs sarunas, man to vajadzēja pateikt pirmajai.
– Skaidrs, ka nē, – viņš sacīja, taču pirmā nepatīkamā sajūta jau bija atradusi ceļu pie manis gluži kā olis, kas ieslīd kurpē un sāk traucēt. – Tas bija nelaimes gadījums, taču, tāpat kā daudzi citi cilvēki, kas sēro, viņi centās atrast iemeslu vai kādu, ko vainot par kaut ko, no kā varēja izvairīties.
– Vai tāpēc tu man to nepateici?
Viņa īkšķis uzmeklēja manu laulības gredzenu.
– Lielākoties, – Metjū atbildēja lēnām, pirms pacelt seju, lai ieskatītos man acīs. – Un arī tāpēc, ka tā ir daļa no manas pagātnes, kurā man nepatīk kavēties.
Spožajā saules gaismā es saskatīju zeltainos lāsumus viņa tumšajās acīs. Tās nebija tās acis, kuras es pazinu. Tās bija kļuvušas citādas, itin kā piederētu svešiniekam.
– Vai tu vēl aizvien viņu mīli?
Mana balss nodrebēja, to sakot, un Metjū to noteikti sadzirdēja. Viņš saņēma manu seju plaukstās, un viņa svešādās acis meklēja manējās.
– Es mīlu tevi, Ava. Man liekas, ka tā ir bijis vienmēr, pat vēl pirms satikāmies. Vai tu spēj to saprast?
Mūžam. Šis vārds ieskanējās manos domu apcirkņos gluži kā saules stara atspīdums ūdenī, kas bīstami šūpojas, līdz to izdzēš saulei priekšā aizstājies mākonis.
– Jā, – es noteicu. – Es arī to jūtu.
Viņš piespieda savu pieri pie manējās.
– Man ļoti žēl, – viņš sacīja. – Negribu, lai mūsu starpā būtu noslēpumi.
Par atbildi es viņu noskūpstīju, nespēdama izrunāt vārdus, kas varētu atklāt manu mulsumu par to, cik bezrūpīgi mēs viens otram slēpjam daļu no sevis, un to, kā noslēpumi var mest ēnu vēl ilgi pēc tam, kad patiesība ir izteikta.
Nolūkojos uz nekārtību, kas valdīja manā jaunajā virtuvē. Pannas, katli, bļodas, ēdamrīki un dažādas pulverveida vielas klāja visas iespējamās virsmas. Brīdī, kad prātoju, vai glābt apsvilušo banānu maizi,
