vēstules arī princesēm, – es sacīju. – Viņas iedegsies niknumā pret tēvu. Viņš taču nevar nemitīgi padzīt no galma visinteresantākos cilvēkus, vai ne?
Nanete nicīgi iespurdzās, bet es nedaudz atplauku, atcerējusies karaļa trīs ārlaulībā dzimušās meitas, kurām neiztrūkstoši mutē bija pīpe. Viņas nāca pasaulē pēc karaļa attiecībām ar divām dažādām mīļākajām. Valdnieks atzina viņas par savējām un izprecināja dažādiem hercogiem un prinčiem, un viņas atdzīvināja galmu ar savām izslavētajām mīlas dēkām, neparasto uzvedību, azartspēlēm un nemitīgajiem strīdiem par to, kura ieņem augstāko vietu. Kaut gan princeses bija daudz jaunākas nekā es, mēs cieši sadraudzējāmies, un es bieži apmeklēju viņu viesības un salonus.
Mans smaids lēni pagaisa. Princeses de Konti vairs nebaudīja karaļa un viņa valdošās mīļākās Fransuāzas de Mentenonas labvēlību. Fransuāza jau gandrīz piecpadsmit gadu ieņēma karalienes vietu, un viņai pietrūka vienīgi titula. Daži pat sačukstējās, ka Luijs esot slepus ar viņu apprecējies. Tomēr Fransuāzai nepiemita bijušo karaļa mīļāko skaistums un prāts. Viņa ne vien bija vairāk nekā sešdesmit gadu veca, bet arī neizskatīga un tukla, un pārāk dievbijīga, lai iepatiktos karaļa ārlaulības meitām.
Domājot par princesēm, es atcerējos, ka viņu mātes, karaļa mīļākās, beigušas savu žilbinošo dzīvi klostera kailajās sienās.
Luīze de la Valjēra, karaļa pirmā mīļākā un princeses Marijas Annas māte, pārvērtās par māsu Luīzi Žēlsirdību.
Atenaīsa, marķīze de Montespāna, princešu Luīzes Fransuāzas un Fransuāzas Marijas māte, bija spiesta doties uz klosteri pēc skandāla un baumām par melno maģiju un indi.
Vieglprātīgā Anželika de Fontanža, kas ieņēma Atenaīsas vietu karaļa sirdī, nomira klosterī deviņpadsmit gadu vecumā. Runāja, ka viņa noindēta.
Es biju muļķe. Kāpēc karalim vajadzētu šaubīties, sūtot uz klosteri mani, ja viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem tur aizraidījis savas pamestās mīļākās, savu bērnu mātes? Sievietes bieži tika ieslodzītas klosterī. Jaunākās meitas nosūtītas jau bērnībā, lai vecākiem nevajadzētu maksāt tikpat lielu pūru kā viņu kāzu dienā. Dumpinieces saņēma sodu par nepaklausību, nokļūstot klosterī. Tāpat arī atraitnes, līdzīgi manai nabaga mātei, ko valdnieks padzina no laicīgās pasaules, kaut gan viņa bija hugenote, kas no visas sirds nīda Romas katoļu baznīcu un baidījās no tās.
Kaut gan es tēloju vienaldzību, mans vēders šausmās sažņaudzās. Es par klosteriem zināju tikai to, ka sieviete, tajā iestājusies, pazūd uz visiem laikiem. Nanete man bieži mēdza stāstīt par Mārtina Lutera sievu, bijušo mūķeni, kurai izdevies izbēgt, vien paslēpjoties tukšā zivju mucā. Savu māti es tā arī vairs ne reizi nesatiku.
Vienīgā dzīve, ko pazinu, noritēja Saules karaļa galmā. Es tajā uzturējos kopš sešpadsmit gadu vecuma. Kas gan man zināms par dienu pavadīšanu uz ceļgaliem, skaitot lūgšanas un rožukroņa krelles?
Es nekad vairs nemīlēšos, nedejošu, neaulekšošu zirga mugurā pakaļ medību suņiem un nesmaidīšu, kad Parīzes galminieki salonā smiesies un aplaudēs kādam no maniem stāstiem. Nekad nepielikšu salocītu vēdekli pie sirds, galma bezvārdu valodā pavēstot, ka mana sirds lūst mīlestībā. Es vairs nesaņemšu nevienu skūpstu.
Beidzot lija asaras. Nanete pasniedza man mutautiņu, ko bija turējusi uz ceļgala. Es noslaucīju acis, bet asaras turpināja ritēt, un manas krūtis cilājās ciešajā saišu iežņaugā. Arī sejas krāsojums noteikti cieta.
Kariete apstājās, un es dzirdēju, kā atveras pils vārti. Nosviedusi mutautiņu, es atrāvu malā aizkaru, kas aizsedza man skatu. Garās satīna vestēs tērpti kalpotāji ar sprogainām parūkām galvā stāvēja, taisni izslējušies, un sargi tikmēr grūda vaļā zelta vārtu sānu malu. Noskranduši zemnieki tiecās uz priekšu, alkdami redzēt, kurš smalkais augstmanis vai dāma pamet Versaļu.
Ar roku pieturēdama savu mežģīņu galvassegu, es izliecos pa karietes logu, lai vēl pēdējo reizi uzlūkotu pili avēnijas galā, marmora priekšpagalmu, bronzas zirgu, kas sastindzis lepnā pussolī, podiņos ieaudzētos zaļos krūmu trīsstūrus, kuri atgādināja maršējošus dragūnus. Kariete devās uz priekšu, un riteņu radītā skaņa mainījās, kad gludo marmora plākšņu vietā tie skāra Parīzes avēnijas bruģakmeņus. Es atslīgu sēdeklī un iesaucos: – Adieu, Versailles, adieu!
– Nē, nē, manu kāpostiņ, izbeidziet! – Nanete paņēma savu mutautu un noslaucīja man seju kā bērnam. – Man šķita, ka jums galms riebjas. Jūs teicāt, ka tas ir pilns tukšgalvju.
Es spēji parāvu galvu uz sāniem un lūkojos uz Versaļas augstajiem, pārpildītajiem namiem. Karaliskais galms man patiesi riebās, bet es to arī dievināju. Teātris, mūzika un dejas, literārie saloni…
– Vajadzēja jūs bērnībā biežāk pērt, – Nanete noskumusi secināja.
– Biežāk? Tu mani nekad nepēri, kaut gan mēdzi piedraudēt.
– Zinu. Tieši par to es runāju. Jūs bijāt vētrainas dabas bērns. Vai nu augstu zaros, vai arī pašā dziļākajā bedrē; jums vidusceļš nederēja. Vajadzēja jums iemācīt, ka tā nedrīkst.
– Molevrjē darīja visu, kas viņa spēkos, lai iedauzītu man veselo saprātu.
– Viņš bija bezsirdīga čūska!
– Man vienmēr šķita, ka viņš vairāk līdzinās āzim. – Es atņēmu Nanetei mutautu un izšņaucu degunu.
– Jā, āzim, vecam, velnišķīgam āzim. Varu derēt, ka zem tās samta cepures slēpās ragi.
Citos apstākļos es būtu piebildusi: “Jā, un šķelti nagi pēdu vietā, un no dibena viņam stiepās aste.” Bet tagad es tikai nopūtos un atbalstīju sāpošo galvu pret spilvenu. Aiz loga bija redzami tikai vienmuļi lauki un apmākušās debesis. Garām slīdēja sniega pārslas, kas izkusa, tiklīdz nokļuva uz mitrajiem bruģakmeņiem. Vienīgās skaņas bija zirgu pakavu klaboņa un ratu rīboņa.
– Mana nabaga konfektīte, – Nanete nopūtusies sacīja, un es pasniedzu viņai mutautu, lai arī viņa varētu noslaucīt acis.
Drīz mēs pabraucām garām ceļa līkumam, kas veda uz Parīzi, un man sāpēs aizrāvās elpa. Vai es vēl kādreiz mūžā redzēšu Parīzi? Es atcerējos savu ierašanos karaliskajā galmā, kas toreiz vēl mitinājās Parīzē. Māsa mani brīdināja uzmanīties. – Tā ir bīstama vieta, konfektīt. Pievaldi mēli, citādi iekulsies nepatikšanās, kā jau marķīzs teica.
Sākumā es uzvedos tik labi, cik vien spēju, un vienmēr biju gan apburoša, gan asprātīga. Galms man šķita līdzīgs apzeltītam būrim, kas pilns ar tauriņiem – skaistiem, pārsteidzošiem un kustīgiem. Es zaudēju modrību. Priecājos pati par savu aso mēli, par savu pārgalvību. Es spēlējos ar vārdiem kā žonglētājs ar zobeniem un savainojos.
“Muļķim mēle ir pietiekami gara, lai pārgrieztu sev rīkli,” mēdza teikt marķīzs de Molevrjē. Man ļoti negribējās atzīt, ka viņam, iespējams, ir taisnība.
Mēs šķērsojām Sēnu un virzījāmies uz dienvidiem
